Māris Zanders: Vai patiesība ir aizvien mazāk vērtīga?
Mūsdienu informācijas pārbagātības laikmetā, kurā puspatiesības un tieši meli bieži vien aizēno patiesību, varētu šķist, ka sabiedrībā pieaug pieprasījums pēc ekspertu viedokļiem. Tomēr realitāte ir krietni vien sarežģītāka un pretrunīgāka. Lai gan veselais saprāts liecina par pretējo, nereti redzam, ka tieši ekspertu balsis paliek nedzirdētas vai tiek apšaubītas, kamēr sensāciju meklētāji un populisti gūst plašu atzinību. Kāpēc tā notiek? Vai tiešām gudrība un zināšanas vairs nav aktuālas mūsu sabiedrībā?
Ģēnija un trakuma robeža – tik trausla?
Jautājums par Māra Zandera personību un daiļradi – vai viņš ir ģēnijs vai vienkārši “traks” – ir daudzšķautņains. Bieži vien tieši tie, kas spēj saskatīt pasauli citādā gaismā, kas uzdrošinās šaut pa saviem, neierastiem ceļiem, tiek dēvēti par neordināriem. Savā ziņā šī neordinaritāte var likties biedējoša, jo tā izaicina ierastos priekšstatus un dod mums pamatu apšaubīt pašu spriestspēju. Zandera gadījumā šī “trakumam” vai “ģenialitātei” piedēvētā robeža šķiet īpaši trausla, jo viņa idejas un domas bieži vien ir tik radikālas, ka tās spēj gan sajūsmināt, gan radīt dziļas šaubas.
“Ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts” – šī sena patiesība atspoguļo to, kā pat vislabākās ieceres, nepareizi izsvērtas vai neprofesionāli īstenotas, var novest pie katastrofālām sekām. Zanders, iespējams, savās idejās saskata lielu potenciālu un labumu, taču sabiedrības uztvere par viņa “labajiem nodomiem” var būt stipri atšķirīga. Vai viņš ir spējīgs īstenot savas vīzijas tā, lai tās patiešām kalpotu cilvēcei, vai viņa ceļš vedīs pretējā virzienā, neskatoties uz sākotnējiem ideāliem?
Informācijas džunglis un ekspertu balsu zudums
Mūsdienu digitālajā laikmetā informācijas plūsmas ir kā necaurredzams džunglis, kurā viegli apmaldīties. Sociālie mediji, interneta portāli un dažādas platformas ik dienas piepilda mūsu prātus ar neskaitāmām ziņām, viedokļiem un emocijām. Šajā informācijas pārbagātībā ir viegli nonākt maldu ceļos, jo īpaši, ja tie, kas izplata informāciju, nav ieinteresēti patiesības meklējumos. Puspatiesības un apzināti meli bieži vien tiek pasniegti tik pārliecinoši, ka daļa publikas tos pieņem kā nenoliedzamu faktu.
Šādā vidē loģiski būtu sagaidīt, ka pieaugs pieprasījums pēc savas jomas ekspertiem – cilvēkiem, kas spēj kritiski izvērtēt informāciju, sniegt dziļāku analīzi un palīdzēt sabiedrībai orientēties informācijas dūmakā. Tomēr, kā norāda kontekstā minētais, situācija ir pretrunīga. Ekspertu balsis bieži vien ir pārāk “klusas” vai “garlaicīgas” salīdzinājumā ar sensāciju kārotāju kliedzieniem. Turklāt, ja eksperta viedoklis atšķiras no sabiedrības gaidām vai iepriekšējām domām, tas bieži vien tiek noraidīts vai pat uzbrukts, nevis pieņemts un analizēts. Tas ir kā mēģinājums dzirdēt smalku melodiju trokšņainā ballē – tā vienkārši noslīkst skaļākajā “pūlī”.
Sabiedrības sašķeltība un uzticības krīze
Viena no galvenajām problēmām ir sabiedrības sašķeltība. Cilvēki mēdz pulcēties sev līdzīgi domājošo “burbuļos”, kur viņu esošie uzskati tiek pastiprināti, bet atšķirīgie viedokļi tiek noraidīti pirms paša iepazīšanās. Šādā vidē jebkurš, kurš nāks ar atšķirīgu ideju vai argumentu, tiks uztverts kā “ienaidnieks” vai “nezinošs”, pat ja viņš ir labākais savas jomas speciālists. Māris Zanders, ar savām neordinārajām idejām, varētu saskarties tieši ar šādu pretestību. Viņa “ģenialitāte” daļai sabiedrības var šķist “trakums”, jo tā neatbilst ierastajiem priekšstatiem un prasa aktīvu domāšanas pārkārtošanu.
Turklāt pastāv dziļa uzticības krīze pret institūcijām un autoritātēm. Gadiem ilgi politiskās un ekonomiskās elites ir radījušas iespaidu, ka tām nav svarīgi cilvēku ikdienas problēmas vai ka tās nespēj tās atrisināt. Šī neuzticība ir radījusi augsni dažādiem sazvērestības teorēmiem un “alternatīvās patiesības” meklējumiem. Cilvēki ir noguruši no solījumiem, kas netiek pildīti, un ir gatavi noticēt gandrīz kam jebkuram, kas sola vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, pat ja tie nāk no nezināma vai apšaubāma avota. Šis ir ļoti bīstams fenomens, jo tas grauj kritisko domāšanu un atver durvis manipulācijām.
Kā atgūt uzticību un atšķirt graudus no pelavām?
Lai pārvarētu šo krīzi, ir nepieciešams veicināt izglītību un medijpratību sabiedrībā. Cilvēkiem ir jāiemācās kritiski vērtēt informāciju, jāspēj atšķirt ticamus avotus no neuzticamiem, kā arī jābūt atvērtiem dažādiem viedokļiem, pat ja tie ir neērti. Ekspertiem savukārt ir jāatrod veidi, kā savas zināšanas un secinājumus pasniegt saprotamā, pievilcīgā veidā, nezaudējot argumentu svaru un zinātnisko precizitāti. Varbūt ir jāatsakās no akadēmiskā žargona un jārunā cilvēku valodā, izmantojot piemērus un analoģijas, kas palīdzētu saprast sarežģītus procesus.
Māra Zandera gadījums ir kā spogulis, kas atspoguļo šīs sabiedrības problēmas. Viņa “ģenialitāte” vai “traikums” ir tikai viens no aspektiem. Daudz svarīgāk ir saprast, kāpēc sabiedrība arvien biežāk meklē un pieņem vienkāršotus, bieži vien bīstamus atbilžu variantus sarežģītiem jautājumiem, ignorējot tos, kas piedāvā dziļāku izpratni un argumentāciju. Tas ir aicinājums neļauties informācijas plūsmas virpulim, bet gan apstāties, padomāt un meklēt patiesību – pat ja tā nav viegla vai patīkama.