Ričards Gīrs beidzot atklāj patiesību par 30 gadu “Oskaru” klusēšanas sodu
Slavenais aktieris Ričards Gīrs, kurš gadu desmitiem tika uzskatīts par nevēlamu viesi Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā, beidzot ir publiski runājis par to, kāpēc viņš tika marginalizēts. Šis gandrīz trīsdesmit gadus lolotais noslēpums atklāj daudz par Holivudas aizkulisēm un to, kā politiskie uzskati var ietekmēt karjeru.
Neērtā runa, kas mainīja visu
Viss sākās 1993. gadā, kad Ričards Gīrs tika uzaicināts pasniegt balvu par labāko māksliniecisko noformējumu. Taču, stāvot uz slavenās skatuves, aktieris nolēma atteikties no sagatavotā runas teksta un, negaidīti visiem, uzsāka kaislīgu monologu par Ķīnas cilvēktiesību pārkāpumiem Tibetā. Viņš tieši vērsās pie Ķīnas tābrīža līdera Dena Sjaopina, uzrunājot viņu pirms aptuveni miljardam skatītāju visā pasaulē, aicinot izbeigt Tibetas apspiešanu un ļaut tibetiešiem dzīvot brīvībā.
„Man bija doma par kaut ko, ko es vēlētos ar jums dalīties. Tas būs īsi. Mani ļoti pārsteidza doma, ka šo pasākumu skatās viens miljards cilvēku. Pārsteidzoši, ka viens miljards cilvēku to skatās. Un mani interesēja, kādas valstis tas tiešām sasniedz. Un tas šobrīd tiešām tiek pārraidīts Ķīnā,” 1993. gadā sacīja Gīrs, novirzoties no ierastā scenārija.
Šis neplānotais brīdis ceremonijas zālē izpelnījās spēcīgus aplausus no daudziem klātesošajiem, taču Kinoakadēmijas amatpersonas to uztvēra ļoti nelabvēlīgi. Viņuprāt, “Oskariem” bija jāpaliek izklaides pasākumam, nevis platformai politisku uzskatu paušanai. Šī “neveiklā” rīcība aktierim radīja sekas – viņš uz ilgu laiku pazuda no “Oskaru” pasniedzēju sarakstiem.
Klusējošais sods un tā sekas
Lai gan oficiāli Ričards Gīrs nekad nav ticis pasludināts par aizliegtu dalībnieku, viņš tika klusi turēts tālāk no “Oskaru” pasniegšanas ceremonijas gandrīz 20 gadus. Pat laikā, kad viņa filmas guva atzinību un ieguva “Oskarus”, piemēram, 2002. gadā filma “Čikāga”, kurā Gīrs atveidoja nozīmīgu lomu, saņēma balvu “Labākā filma”, viņu neaicināja uz skatuves. Šis klusējošais sods bija acīmredzams, un daudzi to uztvēra kā Holivudas veidu, kā “ieviest kārtību” un sodīt aktierus, kuri izmanto savu platformu, lai runātu par politiski jutīgām tēmām.
Gīra aktivisms Tibetas neatkarības labā un viņa kritika pret Ķīnas politiku padarīja viņu par pretrunīgu figūru noteiktās Holivudas aprindās. Neraugoties uz šo neoficiālo “aizliegumu”, Gīrs nekad nav publiski paudis nožēlu par saviem izteikumiem. Viņš uzsver, ka viņa mērķis bija runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem, nevis radīt konfliktu vai kaitēt kādam. Viņš arī piebildis, ka neuztver šo situēciju personīgi, jo viņa filozofija, kas balstīta uz draudzību ar Dalailamu, māca, ka ikvienam ir jādod iespēja uz “rehabilitāciju” un ka, galu galā, neviens nav pilnībā pasargāts no kļūdām.
„Es visu daru, un es noteikti nevienam nenodaru pāri. Es nedomāju nodarīt pāri dusmām. Es nedomāju nodarīt pāri izslēgšanai. Es domāju nodarīt pāri cilvēktiesību pārkāpumiem. Bet es cenšos palikt pēc iespējas tuvāk tam, no kurienes nāk Viņa Svētība ,” sacīja Gīrs.
Rehabilitācija un skatuves atgriešanās
Pagāja gandrīz divdesmit gadi, līdz 2013. gadā Ričards Gīrs atkal tika uzaicināts pasniegt balvas uz “Oskaru” skatuves. Šis notikums tika plaši uztverts kā aktiera “rehabilitācija” un apliecinājums tam, ka Holivuda ir gatava piedot un aizmirst, ja vien pagājuši pietiekami daudz gadu. Pats Gīrs par savu atgriešanos jokoja, sakot, ka viņš ir “atjaunots” un ka, ja pietiekami ilgi paliec apkārt, tad cilvēki aizmirst par agrākajiem “aizliegumiem”.
Šī pieredze Ričardam Gīram lika arvien vairāk koncentrēties uz neatkarīgiem filmu projektiem, kas ļāva viņam saglabāt māksliniecisko brīvību un izvairīties no potenciālām problēmām ar Ķīnas tirgu. Lai gan viņa aktiera karjera turpinājās ar panākumiem, šis “Oskaru” incidents atgādina par spiedienu un kompromisiem, kas bieži vien jāpieņem slavenībām, ja tās izvēlas publiski pauzt savus uzskatus par globāliem jautājumiem.
Gīra stāsts ir ne tikai atklāsme par vienu no Holivudas noslēpumiem, bet arī spilgts piemērs tam, kā individuālas pārliecības un drosme iestāties par to, kam tici, var radīt ilgstošas sekas, vienlaikus apliecinot aktiera nelokāmo principialitāti un cilvēktiesību aizstāvību. Šis atklājums, kas nāk vairāk nekā 30 gadus pēc notikuma, liek aizdomāties par vārda brīvības robežām un varas ietekmi mediju pasaulē.