Redzot ASV vadītās miera sarunas, karš Ukrainā drīzāk varētu beigties pavisam citu iemeslu un visdrīzāk –Krievijas ekonomisko spīļu dēļ. Ja ASV pieturētos pie sankcijām un saņemtos arī Eiropas Savienība, Krievijai klātos ļoti grūti. Tad tik tiešām nākamajā gadā mēs varētu piedzīvot izmaiņas, Latvijas Radio raidījumā “Brīvības bulvāris” pauda Latvijas Ģeopolitsko pētījumu centra vecākais pētnieks, bijušais Satversmes Aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš.
Jānis Kažociņš ir dzimis Apvienotajā Karalistē, 1973. gadā absolvējis Sandhērstas Karalisko militāro akadēmiju, papildus mācījies vecāko štāba virsnieku kursos, savulaik Notingemas universitātē ieguvis bakalaura grādu filozofijā un dienējis Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, kur arī sasniedzis ģenerāļa dienesta pakāpi.
No 2003. gada līdz 2013. gadam Kažociņš vadīja Satversmes aizsardzības biroju Latvijā. Pēc amata atstāšanas kļuva par aizsardzības ministra un Ārlietu ministrijas ārštata padomnieku. Šobrīd ir Latvijas Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks.
Gints Grūbe: Karš Ukrainā notiek jau ceturto gadu. Tika prognozēts, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā 2025. gadā nebeigsies. Vai tas notiks 2026. gadā un kādā veidā tas varētu notikt, ir pietiekami atklāts jautājums.
Jūsu kolēģis Māris Andžāns, kad parādījās šis saucamais 28 punktu plāns, izteicās, ka esam tikai beigu sākumā. Vai ir iespējams, kaut vai pesimistiski, iezīmēt šo beigu laika rāmi, jūsuprāt? Vai tas ir laika rāmis līdz nākamajai Nobela Miera prēmijas saņemšanas paziņošanai? Vai tas ir daudz ilgāks laika rāmis?
Jānis Kažociņš: Runāsim par Miera prēmiju no paša sākuma. Ja prezidents Tramps tagad uzskata par likumīgu iznīcināt laivas Karību un Klusā okeāna piekrastē tāpēc, ka viņš uzskata, ka viņam ir kaut kādas tiesības to darīt, jo tur it kā esot narkotikas ceļā uz ASV, un tagad runā par to, ka varētu slēgt Venecuēlas gaisa telpu, tas neizklausās kā kandidāts Miera prēmijai. Tā ka, es domāju, mūsu skandināvu kolēģi noteikti atradīs kaut kādu veidu, kā atkal izlocīties no šīs nepatīkamās situācijas, kur acīmredzot visspēcīgākais cilvēks pasaulē – vismaz politiskā līmenī – ļoti to vēlas.
Bet vai viņam šis ir sākumposms? Es domāju, ka karš drīzāk beigsies pavisam citu iemeslu dēļ, un es domāju, ka tas varētu būt Krievijas Federācijas ekonomisko spīļu dēļ. Ja ASV pieturēsies pie sankcijām, tad tās spīles varētu būt daudz nopietnākas. Un īpaši, ja Eiropas Savienība saņemsies un varēs arī sakārtot attiecības ar pelēko floti Baltijas jūrā, tad Krievijai varētu būt ļoti grūti. Un tad mēs tiešām varētu redzēt kaut kādas izmaiņas nākamajā gadā.
Eksperti, vērojot Floridā notikušo ASV un Ukrainas pārstāvju tikšanos, izsaka izbrīnu par to, kāds ir šis diplomātiskais formāts. Proti, ASV delegācijā Marko Rubio kā ASV valsts sekretārs bija vienīgais nozīmīgais dalībnieks. Tad ir Stīvs Vitkofs, kurš, kā daži ironizē, pārstāv Kremli, un Džareds Kušners, kurš oficiāli nepārstāv nevienu un ir radinieks prezidentam. Pārsteidzoši, ka ASV neļauj piedalīties nevienam profesionālim pretēji ukraiņu pusei. Kas ir šis diplomātiskais formāts?
Es domāju, ka mērķis tiešām ir tas, ko prezidents Tramps pats saka, – ka viņš vēlas redzēt, lai asinsizliešana Ukrainā beigtos, un viņš savā “Air Force One” lidmašīnā to arī pateica žurnālistiem, ka, nu, jābeidz tas slaktiņš.
Mēs visi piekrītam. Bet vienīgais veids, kā godīgi varētu [karu] nobeigt, ir – ja Krievija beidz savu uzbrukumu un patiesībā atkāpjas. Bet Putins to nevar darīt, jo viņš tad būtu nostādīts tādā situācijā, kurā viņam ir jāizskaidro Krievijas tautai, kāpēc viņi ir zaudējuši apmēram 1,3 miljonus savu iedzīvotāju, kuri ir krituši vai sakropļoti Ukrainā, lai ne tikai četru gadu laikā, bet patiesībā kopš 2014. gada – 11 gados – iekarotu 20 % no Ukrainas teritorijas. Nu, tas ir smieklīgi.
“The Wall Street Journal” apgalvo, ka viens no iemesliem, kāpēc šis formāts varbūt ir tāds, – ka šeit atkal figurē darījuma aspekts. Respektīvi, ka Kušners un Vitkofs reprezentē jau mums zināmo darījumu standartu Amerikas jaunajā politiskajā kultūrā pēc Trampa ievēlēšanas.
Nu, tas ir vairāk nekā skaidrs, un jūs ļoti pareizi to esat iezīmējis. Vitkofs vienkārši neko nesaprot ne no diplomātijas, ne no vēstures, un tāpēc viņš ir absolūti perfekts sarunu biedrs Putinam.
Jo Putins ne tikai profesionāli mācījās, kā tādus cilvēkus pārliecināt par savu taisnību, bet viņš to ir piekopis kā valsts vadītājs visus tos gadus, kad viņš ir bijis prezidents, un arī daļēji pirms tam.
Tā ka nav jābrīnās, ka viņam ir veiksme tur, jo Vitkofs, visticamāk, nezina, kas notika 1938. gadā un kādas sekas tam visam bija.
Mums arī jāsaprot, ka tas nav tikai Vitkofs, tas nav tikai viņa viedoklis vai arī Džareda Kušnera viedoklis. Atcerēsimies arī, ka [Džons] Kenedijs savā laikā ielika par tieslietu ministru savu brāli Robertu Kenediju, kas vēlāk arī tika nogalināts kā prezidenta kandidāts. Tā ka tas, ka savus radiniekus izmanto politisku mērķu sasniegšanai, nav nekas jauns.
Bet, kas attiecas uz Trampu, tas patiesībā ir jauns pavērsiens, jo viņš ir ieinteresēts primāri savā veidolā, kā viņš izskatās, vai viņš ir veiksmīgs, un Vitkofs ir ļoti līdzīgs, tikai varbūt nav tik gudrs un iznesīgs kā Tramps.
“Der Spiegel” savā ievadrakstā pauda, ka ir pienācis laiks samierināties ar nepatīkamo realitāti, ka Eiropai ir grūti, bet ne neiespējami atturēt Putinu, ja ASV nepalīdz, ka Krievija ir novecojusi valsts, kas tehnoloģiju jomā ir atpalikusi, kuras iekšzemes kopprodukts ir zemāks nekā Itālijai, un Eiropai ir gan ekonomiskā jauda, gan rūpnieciskā bāze, lai apbruņotos tā, ka Kremlis neuzdrošinātos uzbrukt. Viņuprāt, Putins saprot tikai spēka valodu, un Tramps šo mācību joprojām nav apguvis. “Der Spiegel” raksta, ka eiropiešiem nevajadzētu pieļaut tādu pašu kļūdu.
Domāju, ka tas ir ļoti pareizi, un tas ir tas, ko mēs, Baltijas valstis, esam sacījuši. Somija iepriekš mazāk, jo nebija NATO vēl, bet tagad gan jau ļoti skaidri, un Somijas prezidents noteikti Trampam to arī ir pateicis, spēlējot golfu kopā.
Arī poļi ļoti skaidri to visu saprot – ja krievs uzbrūk un viņam nedod pa degunu, viņš turpinās uzbrukt un sēdēs vēl uz galvas pēc tam. Tā ka mums ir jāsaprot, ka mums pašiem, eiropiešiem, ir jātiek galā ar savu aizsardzību, ar savu drošību, bet “Der Spiegel” ļoti pareizi pateikts, ka
Krievijas Federācijas ekonomika ir galīgi čupā – it īpaši pēc šī kara, jo viņi ir zaudējuši visus tos smagā metāla resursus, kas bija palikuši pāri un kas bija saražoti pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Tajā pašā laikā kara tehnoloģijas mainās, jaunas tehnoloģijas nāk iekšā, un krievi ir bijuši spiesti tās attīstīt, jo ukraiņi tās attīsta, un mēs tikai noskatāmies. Paldies Dievam, Latvija tā nedara, Latvija kopā ar Apvienoto Karalisti ir Dronu koalīcijas vadībā, bet tas ir cits jautājums.
Jautājums beigu beigās ir par Eiropas spēku, un, ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienību plus Apvienoto Karalisti plus Norvēģiju, kur tās intereses ir ļoti līdzīgas, mūsu IKP ir apmēram tas pats, kas ASV. Mums vēl ir apmēram par 150 miljoniem vairāk iedzīvotāju un mazāka līmeņa nabadzība nekā ASV.
Līdz ar to kā tirgus mēs esam ekonomiski ārkārtīgi spēcīgi, bet mēs neesam pratuši šo ekonomisko spēku pārtaisīt par ģeopolitisku spēku, un tas ir tas, kas mums tagad būs jādara.
Pirmā decembra “Financial Times” ir publicēta saruna ar NATO militārās komitejas priekšsēdētāju admirāli Džuzepi Kavo Dragoni, kurš norādīja, ka NATO būtu jābūt daudz agresīvākiem, reaģējot uz Krievijas hibrīdkara operācijām.
Jā.
Ja mēs domājam par to, vai būt vairāk proaktīviem, nevis reaktīviem, ko maina šāds paziņojums šobrīd? Jo tur bija citēts arī kāds anonīms baltiešu diplomāts, kurš bija izteicies – ja mēs turpinām būt reaktīvi, mēs tikai izaicinām.
Tā ir taisnība, jo, kā es teicu, nākamais karš, ja tādu mēģinātu pret Baltijas valstīm, nebūtu tāds kā pašreiz, bet drīzāk es to sauktu par zem-kinētisku uzbrukumu. Padomājiet, kas būtu, ja mums izsistu enerģētikas sistēmas? Nevar naudu dabūt no bankomātiem un nevar no bankām, jo bankas nezina, cik tev ir kontā. Ļoti grūti izdzīvot. Padomājiet, kas būtu, ja valdība nespētu runāt ar iedzīvotājiem?
Turklāt ne jau tikai nepieciešams runāt ar iedzīvotājiem. Iedzīvotājiem visā Eiropā ir arvien zemāka uzticība valdībām, un to mēs redzam Lielbritānijā ar reformu, Francijā pilnīgi politika ir sagājusi putrā, Vācijā ir “Alternative für Deutschland” – ir bijušas runas, ka to varētu kaut kā aizliegt, bet tā tagad ir gandrīz vispopulārākā partija. Polijā mēs nezinām, vai Kačiņska partija atkal nāks atpakaļ pēc tagadējās valdības.
Tā ka visā Eiropā un pie mums arī tas notiek. Ja var kaut kādā veidā uzbrukt tā, ka nevar konkrēti pateikt, ka tie ir krievi, kas to darīja, tad mums ir ļoti grūti atbildēt, un tad mums ir jāizdomā, kā to darīt.
Padomāsim, piemēram, par Ukrainas uzbrukumu tālajos austrumos Krievijā. Furgoniem atveras jumts, izlido droni, iznīcina neatvietojamas stratēģiskas nozīmes lidmašīnas, un mēs visi priecājamies – vai, malači tie ukraiņi, bet mēs nedomājam tālāk, ka krievi jau nav dumji, visi viņi nav tik stulbi kā Gerasimovs. Un ģenerāļu štābā tur ir daudzi ļoti gudri cilvēki, un viņi plāno, kā līdzīgas lietas darīt pret mums, un to jau viņi ir izmēģinājuši, ar enkuriem pārraujot mūsu zemūdens vadus, ar droniem apturot militāro un civilo lidmašīnu lidojumus no lidostām.
Tas mums arī, starp citu, ir bijis ārkārtīgi vērtīgi, jo tas ir parādījis mūsu Rietumu kolēģiem, ka problēma nav tikai Austrumeiropā, bet tas attiecas arī uz viņiem.
Ja var tagad ar tādiem lidrobotiem apturēt satiksmi, tad nav tālu jādomā, ka tie lidroboti varētu būt arī apbruņoti.
Atgriežoties vēl pie tā saucamajām miera sarunām. Publicēto 28 punktu miera plānu analizēja arī vēsturnieks Timotijs Snaiders, kurš norādīja – ja šis plāns tiks pieņemts tāds, kāds tas ir, tas ļaus agresoram lemt par kara iznākumu, un tur ir vairākas būtiskas problēmas. Proti, tas palielinātu kodolkara risku. Tā bija viena no hipotēzēm, ko izvirzīja Snaiders, – ka pasaule no šāda iznākuma secinās – lai apturētu Krieviju, Ķīnu vai jebkuru citu kodolvalsti no iebrukuma nākotnē, ir nepieciešams iegūt kodolieročus. Viņš uzsvēra, ka Ukrainas piespiedu kapitulācija nozīmētu kodolieroču izplatīšanos un ievērojami lielāku iespēju, ka izceļas Trešais pasaules karš.
Pilnīga taisnība, un jāpiemin šeit, ka Snaiders jau daudzus gadus, arī šeit Rīgā, ir brīdinājis par to, ka demokrātija ASV ir zem riska.
Bet, kas attiecas uz kodolieroču skaita palielināšanos, par to nekādu šaubu nevar būt, jo atcerēsimies, ko nozīmēja 1998. gada Budapeštas memorands, ar kuru Ukraina brīvprātīgi atteicās no visiem kodolieročiem, kas bija Ukrainas teritorijā. Tai bija ievērojams arsenāls, no kura tā atteicās, pretī saņemot drošības garantijas no tādām valstīm kā ASV, Apvienotā Karaliste un Krievijas Federācija, bet tas nenozīmēja pilnīgi neko.
Mācība šeit ir vairāk nekā skaidra, kā jūs to jau nupat izskaidrojāt.
Ja Ukraina zaudē šo karu un Krievija to pieveic, tad visi, kuriem ir stiprāks kaimiņš, kuram varētu ātri būt kodolieroči, vēlēsies paši iegūt kodolieročus, zinot, ka citādi konvencionālā karā var zaudēt.
Otrs secinājums, ko Snaiders izdara, – ja tiek atdota Donbasa Krievijai, tas atstās ietekmi uz starptautisko kārtību un principu par valstu robežu neaizskaramību.
ANO hartu, jā.
Viņaprāt, tas principā var Putinu iedrošināt tuvākajā nākotnē turpināt, vienalga, juridiski, morāli, psiholoģiski vai ekonomiski karot Eiropā.
Viņš saka tieši tās lietas, kuras es minēju jau iepriekš. Tas nenozīmē, ka tanku masas nāks pāri robežai, bet mūs var ietekmēt citādākos veidos. Tā, lai tauta sāk domāt, ka ir labāk, ka krievi liek mūs mierā, un mēs tādēļ piekāpsimies tādi vai šādi. Tas, protams, mums kā neatkarīgai valstij būtu ārkārtīgi bīstami, un tādēļ mums ir jāsaprot, kādi ir tie riski.
Šeit arī es gribētu pieminēt izlūkinformāciju. Izlūkiem tas, ko Snaiders tur raksta, ir vairāk nekā skaidrs, un viņi zina, kā to darīt, bet izlūkiem vēl joprojām ir tendence pārslepenot informāciju.
Vienīgais īsti spilgtais gadījums, kad to nedarīja, bija 2021. gada rudenī, kad anglosakšu izlūkdienesti skaidri un gaiši pateica, ka būs uzbrukums Ukrainai. Apmēram pēc divām nedēļām viņi dabūja pat laiku pareizi. Tikai iznākumu viņi pilnīgi nepareizi prognozēja, bet tam bija citi iemesli.
Respektīvi, izlūkiem rakstīt garus ziņojumus valdībām, kuros ir sacīts, ka šie ir mūsu apdraudējumi, ka ar dezinformāciju mēģinās dezorientēt mūsu sabiedrību, un uzlikt grifus virsū “slepens” vai “konfidenciāls” – ko tas dod? Mērķis ir tauta.
Ir nepieciešams, lai būtu uzticība starp valdību un tautu. Lai mēs kopā saprastu, kas ir tie apdraudējumi, pret kuriem mums ir jābūt gataviem aizstāvēties. Tie nav vienkārši militāri uzbrukumi. Tādēļ, piemēram, “StratCom” ir ārkārtīgi svarīgs. Tādēļ iekšlietu struktūrām ir nepieciešams adekvāts finansējums. Ir baigi labi, ka 4,9 % aizsargiem, bet mums taču ir jādomā arī par ugunsdzēsējiem un glābējiem, par policistiem un robežsargiem, un medicīnas darbiniekiem.