Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Matīsa Kažas jaunākā izrāde „Bastardi”, kas ir drosmīgs un provokatīvs ieskats jauniešu pasaulē, viņu attiecībās ar izglītības sistēmu un pašu sevi. Šis iestudējums, balstoties uz pasaulē populāru kinodarbu motīviem un mūsdienu Latvijas realitāti, uzdod jautājumus, kas skar ne tikai jauniešus, bet arī sabiedrību kopumā.
Jaunatnes dvēseļu spogulis
„Bastardi” ir izrāde, kas jauniešiem ļauj ieraudzīt sevi, bet pieaugušajiem – labāk saprast jaunās paaudzes pasauli. Tā ataino elitāras ģimnāzijas vienpadsmitās klases audzēkņus – jauniešus, kuri ir gan apjukuši, gan pārliecināti, gan sapņotāji, gan pragmatiķi. Viņu dzīves ir kā kūsājošs emociju kaleidoskops, kurā savijas vēlme pēc spožas nākotnes, bieži vien saistīta ar prestižām ārzemju augstskolām, un gatavība pārkāpt robežas un noteikumus, ne vienmēr domājot par sekām. Izrādes centrā ir pusaudžu identitātes meklējumi, vēlme izprast savu iekšējo pasauli un sevi kā sabiedrības daļu, kas jaunības maksimālisma uzvilktā vilnī nereti nonāk pretrunās ar apkārtējo vidi.
Režisors Matīss Kaža, kurš pazīstams ar savu drosmīgo un aktuālo pieeju, arī šoreiz nav izņēmums. Viņa režijas rokraksts, kas balstīts uz personīgiem vērojumiem un pieredzes stāstiem, liek skatītājiem dziļi pārdomāt savas dzīves un vērtības. Izrādes pamatā ir autoriemu pieredze savos un draugu skolas gados, kā arī iedvesma no Pītera Vīra filmas „Mirušo dzejnieku biedrība”, pielāgota mūsdienu Latvijas kontekstam. Kā uzsver pats Kaža, izrādei ir būtiska nozīme, lai runātu par jauniešu pretošanos, identitātes meklējumiem un vēlmi izprast sevi.
Izglītības sistēmas kritika un domāšanas brīvība
„Bastardi” ne tikai atklāj jauniešu iekšējo pasauli, bet arī **asprātīgi analizē izglītības sistēmu**, kas bieži vien mudina dzīvot pēc uzspiestiem „pareiziem paraugiem”. Izrāde uzdod jautājumu, vai sistēma spēj atbalstīt un veicināt jauniešu domāšanas brīvību, vai drīzāk noslogo tos ar nerealizējamām prasībām un liek justies nepietiekamiem. Tā aicina skatītājus atcerēties to pirmo brīdi, kad tiek apjēgta domāšanas brīvība un apzināta izvēle starp dzīves ceļiem.
Izrādes dramaturģija, ko veidojuši Matīss Kaža, Kārlis Vērdiņš un Igors Šelegovskis, mudina padomāt par uzspiestajiem standartiem un to, cik viegli ir ļauties kompromisiem ar dzīvi un tiem, kam ir vara. Izrādes centrālais tēls, skolotājs Vītiņš, kuru atveido Igors Šelegovskis, iedvesmojas no dzejnieka Kārļa Vērdiņa daiļrades un piešķir stāstam dziļumu, rosinot jauniešus (un arī skatītājus) uzdot svarīgus jautājumus par savām izvēlēm un to sekām.
„Pretošanās, identitātes meklējumi, centieni izprast savu iekšējo pasauli un reizē sevi kā sabiedrības daļu – pusaudža gados tas viss savijas sarežģītu emociju virpulī, ko mēs centīsimies piedāvāt šajā izrādē,” stāsta režisors Matīss Kaža.
Mākslinieciskais sniegums un aktuālās tēmas
Izrādes vizuālais noformējums, ko radījuši scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristina Rezviha, papildina stāsta emocionālo dziļumu. Katra aina, katrs kostīms un gaismu risinājums ir pārdomāts, lai radītu gan estētiski baudāmu, gan emocionāli piesātinātu pieredzi. Aktieru sniegums ir enerģisks un pārliecinošs, ļaujot skatītājiem pilnībā iegremdēties jauniešu pasaulē.
„Bastardi” nav tikai izrāde par jaunību; tā ir metafora par cilvēka nepārtrauktajiem meklējumiem – pēc atzīšanas, pēc sapratnes, pēc savas vietas pasaulē. Tā ir uzdrīkstēšanās runāt par tēmām, kas nereti tiek atstātas novārtā, – par jauniešu mentālo veselību, par spiedienu, ko rada sabiedrības normas, un par izglītības sistēmas izaicinājumiem. Šī izrāde ir kā emocionāls spogulis, kas neļauj paslēpties no sevi un liek aizdomāties par to, vai mēs pietiekami labi sadzirdam un saprotam jauniešus.
Kā atzīmē kritiķi, izrāde ir „skarba, patiesa, aizrautīga”, atklājot jauniešu „laikmeta garam atbilstoši kūsājošo dinamiku”. Bezmaksas epizode ar mīlestības ainu tiek raksturota kā „viena no skaistākajām mīlestības ainām, kas piedzīvota daudzu beidzamo sezonu laikā”.
„Bastardi” ir apliecinājums Matīsa Kažas spējai radīt darbus, kas ne tikai izklaidē, bet arī mudina uz refleksiju, parādot, ka jauniešu problēmas un sapņi ir svarīgi un pelna uzmanību. Izrāde ir kā sauciens jauniešu balsī – sauciens pēc sapratnes, pēc brīvības un pēc iespējas būt pašiem.