Kolektīvās atmiņas un traumu pārveidošana mākslā: saruna ar režisori, mākslinieci un vēsturnieku
Vai esam spējīgi uz kolektīvu atmiņu, un kā tā veido saikni starp mūsu individuālajiem pārdzīvojumiem un kopīgajiem vēstures slāņiem? Kā māksla spēj aptvert un izteikt pat vissāpīgākās, traumatiskās pieredzes? Šie ir būtiskie jautājumi, ko Latvijas Radio 3 raidījumā “Mākslas vingrošana” pētīja kultūrpētnieks Deniss Hanovs, aicinot sarunāties teātra un operas režisori Lauru Grozu, mākslinieci Annu Pomeri un vēsturnieku Kasparu Zelli. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, saruna vērsās pie kolektīvās atmiņas dabas un tās transformācijas mākslas darbos, īpaši pievēršoties traumatisko pieredžu apzināšanai un izpausmei.
Kolektīvās atmiņas – vairāk nekā tikai individuālu stāstu summa
Kolektīvā atmiņa tiek raksturota kā sociāls fenomens, kas definē veidu, kādā sabiedrības grupas atceras pagātni. Tā veidojas ne tikai no dzimtu stāstiem, kas nodoti no paaudzes paaudzē, bet arī no izglītības sistēmas, publiskās retorikas, piemiņas pasākumiem un pat pilsētu nosaukumiem. Vēsturnieks Kaspars Zellis uzsver, ka kolektīvā atmiņa ir plašs vispārinājums, kas attiecas uz kopīgu pagātnes izpratni noteiktā sociālā vienībā. Katrai paaudzei un sociālajai grupai var būt savas unikālās atmiņu kopības – no kara laika pārdzīvojumiem līdz ikdienas atmiņām par padomju laiku. Šīs kopīgās atmiņas mūs ne tikai vieno, bet arī var šķirt, padarot kolektīvo atmiņu par spēcīgu instrumentu politikas veidošanā. Māksliniece Anna Pommere savā pētījumā par atmiņu kā pašidentifikācijas tehniku vizuālajā mākslā norāda, ka atmiņa ir būtiska mūsu personības veidošanā – bez tās mēs kļūstam tukši.
Māksla kā tilts starp traumu un izpratni
Sarunā tika dziļāk pētīts, kā māksla spēj apliecināt un iznest gaismā traumatiskas pieredzes. Mākslas terapija, piemēram, ir atzīta par efektīvu metodi, kas palīdz ne tikai mazināt depresijas un trauksmes simptomus, bet arī pārvarēt dziļas traumas, šķiršanos vai zaudējumus. Šīs metodes strādā ar cilvēka domāšanu, emocijām un uzvedību, palīdzot integrēt traumatiskos notikumus dzīves stāstā un rast jēgu turpmākai dzīvei. Režisore Laura Groza, kuras darbos bieži vien jūtama dziļa cilvēciskā izpratne, kopā ar Annu Pomeri un Kasparu Zelli diskusijā uzsvēra mākslas potenciālu palīdzēt sabiedrībai saskarties ar sāpīgiem vēstures aspektiem un pārvērst tos par izaugsmes un izpratnes avotu. Viņu kopējais skatījums uzsver, ka māksla nav tikai estētisks baudījums, bet arī spēcīgs instruments dvēseles dziedināšanā un sabiedrības kolektīvās atmiņas veidošanā.
Atmiņu starptelpa un identitātes veidošana
Anna Pommere, pētot atmiņu kā pašidentifikācijas tehniku vizuālajā mākslā, ir izstrādājusi jēdzienu “atmiņas starptelpa”. Tas palīdz analizēt, kā individuālās un kolektīvās atmiņas mijiedarbība ietekmē gan personisko, gan māksliniecisko identitāti. Šī “starptelpa” ir būtiska, lai saprastu, cik lielā mērā mūs veido gan mūsu pašu personīgie pārdzīvojumi, gan ideoloģijas un mīti, kas nāk no kolektīvās atmiņas. Vēsturnieks Kaspars Zellis savukārt norāda uz “atmiņas vietām” kā kolektīvās atmiņas būtisku sastāvdaļu. Šī perspektīva atklāj, cik nozīmīgs ir mākslas darbu spēks – radīt un uzturēt atmiņas, kas palīdz mums saprast sevi un savu vietu pasaulē, īpaši, saskaroties ar sarežģītu pagātni.