Viens no pieprasītākajiem mūsdienu teātra režisoriem pasaulē, poļu mākslinieks Lukašs Tvarkovskis, turpina savu iesākto zinātnes triloģiju ar jauniestudējumu “Orākuls”, kas nu uzsācis savu ceļu pie skatītājiem Dailes teātrī. Pēc panākumiem ar izrādi “Rotkho”, Tvarkovskis kopā ar savu starptautisko komandu Dailes teātrī radījis vēl vērienīgāku darbu, kas ne tikai aizrauj ar savu formu, bet arī dziļi uzrunā ar savu saturu, aicinot skatītājus ielūkoties apziņas noslēpumos, zinātnes attīstības sekās un cilvēka eksistences sarežģītībā.
Apziņas meklējumi un eksistenciālās tēmas
Lukašs Tvarkovskis jau iepriekš paudis interesi par apziņas jautājumiem, un “Orākuls” nav izņēmums. Izrāde, kas piedzīvoja pasaules pirmizrādi prestižajā Rūras triennālē, pēta zinātnes un kara sarežģīto mijiedarbību, taču zem šīs virspusējās tēmas slēpjas dziļākas pārdomas par to, ko nozīmē būt apzinīgam, kā veidojas mūsu izpratne par pasauli un sevi. Tvarkovskis darbos bieži saskatāmas eksistenciālisma un absurda teātra iezīmes, kur cilvēka centieni atrast jēgu nenoteiktā un bieži vien vienaldzīgā pasaulē kļūst par galveno dzinējspēku. Šī nenoteiktība un personīgās izvēles nozīme, saskaroties ar dzīves absurdo dabu, atspoguļojas gan “Rotkho”, gan “Orākula” dramatiskajā audumā.
Režisors uzsver, ka ar apziņas tēmu strādā jau vairākās izrādēs, un “Orākuls” ir kā turpinājums šai izpētei. Viņš pievēršas jautājumam, vai mākslīgais intelekts var iegūt apziņu, un spekulē par to, kāda ir apziņas konstrukcija. Iespējams, ka mēs, meklējot atbildes, izmantojam nepareizus kritērijus, tiecoties saskatīt sev līdzīgu spoguli, nevis atvērt sevi jauniem izpratnes veidiem. Šī atvērtība ir būtiska, lai saprastu gan cilvēka, gan potenciāli arī mākslīgā intelekta apziņas sarežģītību.
Zinātnes triloģija: no “Rotkho” līdz “Orākulam”
“Orākuls” ir otrais darbs Lukaša Tvarkovska zinātnes triloģijā, kas Dailes teātrī seko veiksmīgajai izrādei “Rotkho”. “Rotkho” pievērsās mākslas autentiskuma un digitālās vides radītajām pārmaiņām, pētot nemateriālā kapitālisma robežas. “Orākuls” savukārt iedziļinās jau tālākā pagātnē – Otrā pasaules kara laikā, atklājot britu matemātiķa un loģiķa Alana Tjūringa dzīves un darba noslēpumus. Tjūrings, mākslīgā intelekta testa radītājs, kara laikā Blečlija parkā, slepenā izlūkdienesta mītnē, ar savu spožo prātu palīdzēja uzlauzt nacistu ziņu kodu un tādējādi saīsināt karu.
Taču izrāde neatstāj novārtā arī Tjūringa personīgo traģēdiju – viņa vajāšanu par seksuālo orientāciju un piespiedu kastrāciju, kas uzsver ne tikai zinātnes sasniegumus, bet arī sabiedrības ētiskās dilemmas un indivīda cīņu pret sistēmu. Tvarkovskis šajā izrādē turpina eksperimentēt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu saplūsmi, radot vērienīgu un vizuāli iespaidīgu uzvedumu, kas ir viens no ambiciozākajiem iestudējumiem Dailes teātra vēsturē. Izmantojot termoattēla un infrasarkanās kameras, režisors ne tikai radot unikālu vizuālo valodu, bet arī liek skatītājiem aizdomāties par tehnoloģiju kā kara instrumentu, kas vienlaikus izpludina robežas starp realitāti un ilūziju.
Teātris kā spogulis un laboratorija
Lukaša Tvarkovska radošais process bieži vien raksturojams kā laboratorija, kurā kopā ar aktieriem tiek radīts jauns materiāls, nevis balstīts uz gatavu tekstu. Šī pieeja ļauj režisoram brīvi eksperimentēt ar dažādiem inscenējuma elementiem, meklējot jaunas izteiksmes formas un dziļāku saturu. “Orākuls” apvieno gan pagātnes vēsturiskos notikumus, gan mūsdienu tehnoloģiskos sasniegumus, radot metaforisku telpu, kurā atspoguļojas cilvēka eksistences un apziņas noslēpumi.
Režisors uzsver, ka “apziņa ir noslēpums, ko mēs cenšamies izprast”. Viņa izrādes nav tikai izklaide, bet aicinājums uz pārdomām, uz dziļāku sevis un pasaules izzināšanu. “Orākuls” ir ne tikai liecinājums par Alana Tjūringa ievērojamo mantojumu, bet arī par mūsdienu sabiedrības izaicinājumiem, kur tehnoloģijas un zinātne strauji attīstās, liekot mums uzdot jaunus jautājumus par to, kas ir cilvēks un kāda ir mūsu loma arvien mainīgajā pasaulē.
Šī izrāde, kas tapis sadarbībā ar vairākiem starptautiskiem partneriem, apliecina Dailes teātra reputāciju Eiropā un tā spēju veidot globālus mākslas notikumus. Tā ir aicinājums skatītājiem nebaidīties no sarežģītiem jautājumiem un šķietami absurdu situāciju, bet drīzāk meklēt tajās savu personīgo jēgu un atbildes.