Rembranta “Naktssardzes” noslēpums atrisināts: Sunītis, kas gadsimtiem mulsina, atradis savu iedvesmas avotu
Mākslas pasauli ir pārņēmis aizrautības vilnis, jo Reiks muzeja Amsterdamā pētnieki ir panākuši neticamu atklājumu, kas šķetina vienu no Rembranta slavenākās gleznas “Naktssardze” noslēpumiem. Gadsimtiem ilgi skatītājus un mākslas zinātniekus ir interesējis mazais, it kā neskaidrais sunītis, kas paslēpies gleznas apakšējā labajā stūrī. Tagad ir noskaidrots, ka šī pūkainā figūra nav radusies no Rembranta spožās iztēles vienas pašas, bet gan ir guvusi iedvesmu no cita mākslinieka darba. Šis atklājums ne tikai piešķir jaunu dziļumu vienai no pasaules nozīmīgākajām mākslas virsotnēm, bet arī apliecina, ka pat lielākie ģēniji smēlās iedvesmu no apkārtējās pasaules un citu mākslinieku darbiem.
Seno noslēpumu atrisinājums
Reiks muzeja pētnieki, veicot rūpīgu izmeklēšanu, ir atklājuši, ka Rembrants savā slavenajā “Naktssardzē” attēlotajam sunim iedvesmu guvis no Adriana van de Venne 1619. gadā radīta zīmējuma. Šis zīmējums vēlāk tika pārveidots par gravīru, ko izmantoja kādas grāmatas titullapas noformēšanai, ko veidojis Fransuā Šilemanss. Lai gan nav pilnībā noskaidrots, vai Rembrants tieši izmantojis zīmējumu vai gravīru, muzeja kuratore Anna Lendersa uzsver, ka māksliniekam noteikti bija zināmas abas šīs variācijas. “Mēs nezinām, vai Rembrants izmantoja zīmējumu vai gravīru,” sacīja Lendersa, piebilstot, ka “viņam noteikti bija jābūt pazīstamam ar vienu no abiem māksliniekiem – vai nu zīmējuma, vai gravīras autoru.”
Šis atklājums ir īpaši aizraujošs, jo Rembranta gleznotais suns bieži vien ir grūti saskatāms laika gaitā izbalējušās krāsas un gleznas tumšā apgaismojuma dēļ. Tas izskatās drīzāk kā plankums nekā skaidri atpazīstams dzīvnieks. Tomēr tie, kas labi pārzina Rembranta daiļradi, vienmēr ir zinājuši, ka šis suns gleznā ir. Tagad, zinot tā izcelsmi, šī “pūcīgā figūra” iegūst jaunu dimensiju.
Iedvesmas aizgūšana kā radošs process
Reiks muzeja direktors Tako Dibitss skaidro, ka šis atradums izceļ Rembranta radošo procesu, kas nebija atrauts no tā laika mākslinieku prakses. Lai gan Rembrants bieži tiek uzskatīts par spīdekli, kurš radījis mākslu “no nekā”, patiesībā viņš, tāpat kā daudzi citi tā laika mākslinieki, aktīvi pētīja un izmantoja citu autoru darbus. Viņam piederēja plaša iespieddarbu kolekcija, un viņš labi pārzināja savu priekšgājēju darbus, no kuriem arī “aizņēmās” idejas. Dibitss uzsver, ka tas nebūt nav uzskatāms par kopēšanu vai plaģiātu, bet gan par “iedvesmas aizņemšanos un pēc tam tās pārveidošanu” savā unikālajā stilā.
Tas atgādina, kā mūsdienās dizaineri un mākslinieki bieži vien iedvesmojas no dažādiem avotiem, radot kaut ko jaunu un oriģinālu. Tāpat kā Rembrants, viņi nevis tieši kopē, bet gan integrē elementus un idejas, pārstrādājot tās savā redzējumā. Šis process bija raksturīgs arī 17. gadsimtā, kur tas tika uzskatīts par pieņemamu un pat vērtīgu mācīšanās un pilnveidošanās metodi mākslā. Tas parāda, ka radošums bieži vien ir dialogs starp pagātni, tagadni un nākotni, kur idejas ceļo un attīstās.
“Naktssardzes” sunīša detaļas un līdzības
Abos darbos – gan Van de Venne zīmējumā, gan Rembranta gleznā – suns ir attēlots līdzīgā pozā: tas ir pietupies, ar galvu paceltu uz augšu un muti nedaudz atvērtu. Galvas forma, izmērs un proporcijas ir ārkārtīgi līdzīgas. Tomēr pastāv arī nelielas atšķirības. Rembranta gleznotajam sunim aste ir starp kājām, kamēr Van de Venne zīmējumā tā atslābināti novietota uz muguras. Viena no visspilgtākajām līdzībām, kas pārliecināja pētniekus, ir suņa kakla siksna. Abos attēlojumos kakla siksna ir rotāta ar gredzenu, kas karājas vienā un tajā pašā leņķī. Šī izteiktā detaļa bija “ķīlnieks”, kas apliecināja Rembranta iespējamo ietekmēšanos no Van de Venne darba.
Kāds ir suņa šķirnes jautājums, par ko joprojām pastāv zināmas diskusijas. Daži eksperti uzskata, ka tas varētu būt Nīderlandes Smoushond, kas bija pazīstami ar savām rupjajām kažokām un garajām ķepām, padarot tos par lieliskiem grauzēju medniekiem. Citi gan ir pārliecināti, ka tā drīzāk ir franču Griffon Fauve de Bretagne. Neatkarīgi no precīzās šķirnes, skaidrs ir viens – suns piešķir gleznai papildu dinamiku un dzīvīgumu, pat ja tas ir mazāk pamanāms nekā citi elementi.
Rembranta radošā pieeja un mākslas vēsture
Atklājums par suņa izcelsmi ir daļa no plašāka pētījumu projekta “Operation Night Watch”, kas tika uzsākts 2019. gadā. Šī projekta mērķis ir ne tikai gleznas restaurācija, bet arī tās padziļināta izpēte, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas. Pateicoties “Operation Night Watch”, zinātnieki ir spējuši iegūt neticami detalizētas fotogrāfijas ar 717 gigapikseļu izšķirtspēju, kas ļauj aplūkot pat mikroskopiskākās detaļas un pigmenta daļiņas. Tas palīdz ne tikai labāk izprast Rembranta tehniku, bet arī prognozēt gleznas turpmāko novecošanos.
Šis atklājums vēlreiz apliecina, ka mākslas vēsture nav statisks skaidrojumu kopums, bet gan dinamisks process, kurā nepārtraukti tiek gūtas jaunas atziņas. Rembrants, būdams ne tikai ģeniāls gleznotājs, bet arī prasmīgs pedagogs un novators, demonstrēja, ka mākslas radīšana ir nepārtraukts meklējumu un attīstības ceļš. Viņa spēja integrēt dažādus ietekmes avotus un pārveidot tos par saviem unikālajiem šedevriem, padara viņu par vienu no vismīlētākajiem un ietekmīgākajiem māksliniekiem pasaules vēsturē. “Naktssardze” turpina mūs pārsteigt un iedvesmot, atklājot jaunus slāņus un stāstus katrai paaudzei.
Patiesībā, Rembrants nebija pirmais, kurš uzgleznoja grupas portretu, kurā visas figūras attēlotas darbībā, taču viņš to paveica ar tādu meistarību, ka tas kļuva par pagrieziena punktu viņa karjerā un Nīderlandes zelta laikmeta mākslā. Viņa oriģinālais nosaukums gleznai bija “Sargkareivju rotas kapteiņa Fransa Baninga Koka un leitnanta Vilema van Ritenburga runas laiks”, taču vēlāk, kad glezna kļuva tumšāka un tika uzskatīta par attēlojamu nakts ainu, to sāka dēvēt par “Naktssardzi”. Šī glezna, kas atrodas Nīderlandes Valsts muzejā Amsterdamā, ir ne tikai mākslas šedevrs, bet arī vērtīgs vēstures dokuments, kas atspoguļo 17. gadsimta dzīvi un kultūru.