Pēdējos gados Latvija no Eiropas līderes jaunatklāto HIV gadījumu skaitā ir nokritusi uz sesto vietu reģionā. Turklāt testu skaits turpina pieaugt. Vienlaikus nevarētu teikt, ka HIV epidēmija valstī būtu apkarota – joprojām testējamies nepietiekami un daļa pacientu savu diagnozi nemaz nezina. Situāciju pozitīvi ietekmē tas, ka kopš 2018. gada visiem cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, pieejama valsts apmaksāta terapija, taču to lieto tikai nedaudz vairāk nekā puse pacientu. Kāpēc tā?

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Piekrītu “Trešās puses” sīkdatnēmPārvaldīt sīkdatnes

Testējas vairāk, gadījumu – mazāk

Pēdējos gados vairākkārt publiski izskanējis, ka Latvija ir starp līderēm Eiropā jaunatklāto HIV gadījumu skaitā. Piemēram, vēl 2021. gadā Latvija ierindojās otrajā vietā. Lai arī kopumā Eiropas līmenī joprojām izceļamies, piemēram, ar divreiz lielāku HIV pozitīvo gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotāju nekā reģionā vidēji, statistika ir uzlabojusies. 

Nu ierindojamies sestajā vietā Eiropā. 

Pērn atklāti 180 HIV gadījumi, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati. Piemēram, 2022. gadā tie bija 229 gadījumi. Ja raugāmies ilgākā laikā, tad, piemēram, pirms desmit gadiem ik gadu atklāja aptuveni 400 jaunu gadījumu. Tātad šajā laikā izplatību izdevies samazināt aptuveni divas reizes. 

Lai arī datu par 2025. gadu vēl nav, SPKC Infekciju slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vecākā epidemioloģe Šarlote Konova skaidroja, ka arī šogad vērojams samazinājums. 

“Un kas vēl ir būtiski, ka tieši laboratorijās veikto HIV testu skaits ir pieaudzis. Līdz ar to ir būtiski, ka jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaitam tiešām ir tendence samazināties, nevis samazinājusies to diagnosticēšana,” uzsvēra Konova. 

SPKC dati liecina, ka 2022. gadā laboratorijās veikti vairāk nekā 178 000 testu. Bet pērn jau teju 191 500 testu. 

Visizplatītākā – heteroseksuāla transmisija 

Bieži pastāv uzskats, ka HIV iegūst galvenokārt narkotiku injicēšanas ceļā vai homoseksuālās attiecībās, taču tā nav tiesa. 

“Tieši vīriešiem biežāk tiek reģistrēta HIV infekcija, un visaugstākā saslimstība ir vecuma grupā no 30 līdz 49 gadiem. Un, ja mēs skatāmies, piemēram, par inficēšanās ceļiem, tad proporcionāli sarūk tie gadījumi, kas ir iegūti narkotiku lietošanas rezultātā, lietojot kopīgus piederumus. 

Joprojām visizplatītākā ir heteroseksuālā transmisija, kad netiek lietots prezervatīvs. Līdz ar to tagad HIV inficēta cilvēka profils ir seksuāli aktīvs cilvēks 30–49 gadu vecuma grupā,” stāstīja Konova. 

Heteroseksuāla transmisija Latvijā dominē jau kopš 2008. gada. Narkotiku injicēšanas ceļā HIV iegūst salīdzinoši reti – piemēram, no pērn atklātajiem 180 gadījumiem šāds ceļš apstiprinājās 13 pacientiem. Taču lielai daļai – aptuveni pusei – pacientu inficēšanās ceļš ir nenosakāms. 

Kopš valsts apmaksā terapiju – gadījumu skaits sarūk 

Tendence jaunatklāto gadījumu skaitam stabili samazināties vērojama kopš 2017. gada. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka kopš 2018. gada visiem HIV pozitīviem pacientiem valsts sāka apmaksāt terapiju. 

Lietojot šīs zāles, vīrusa koncentrāciju asinīs var samazināt līdz tādam līmenim, ka tā vairs nav nosakāma un vīrusu izplatīt nav iespējams. 

“Primārā profilakse mums nestrādā un sekundārā arī mums nestrādā. Mums strādā trešais līmenis, kad ārstēšana ir kā profilakse. Un tad mēs varam vienkārši secināt, ka tā strādā, jo mēs no 2018. gada sākām ārstēt visus, vairs negaidot kritērijus, respektīvi, pacienta veselības stāvokļa pasliktināšanos. Mēs redzam, ka tas ir nostrādājis,” skaidroja “Agihas” – atbalsta biedrības cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, priekšsēdētājs Andris Veiķenieks. 

Proti, primārā profilakse ir, kad cilvēks pats sevi aizsargā – piemēram, nodarbojas ar drošu seksu. Sekundārā profilakse ir, kad cilvēks, kurš jau ir inficējies, pats neizplata vīrusu tālāk. Tātad šīs profilakses Latvijā nestrādā. Veiķenieks sacīja, ka pie vainas aizspriedumi un sabiedrības zināšanas par šiem jautājumiem.

Taču arī ar šo trešo līmeni – pacientu ārstēšanu – ir problēmas. Cilvēkam šīs zāles ir jāvēlas saņemt pašam, arī jāierodas pēc terapijas. Šo procesu sauc par zāļu līdzestību. Taču relatīvi liela daļa pacientu Latvijā nav līdzestīgi. 

Pētījums: Liela daļa aizmirst iedzert zāles vai neievēro norādījumus

“Zāļu līdzestība ir zāļu lietošana atbilstoši ārsta norādījumiem. Un HIV kontekstā zāles ir nepieciešams lietot, lai mazinātu vīrusa ietekmi uz organismu, lai nebūtu tik viegli to izplatīt, arī lai cilvēkiem pašiem būtu laba veselība un ilgtermiņā nebūtu komplikāciju,” skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Farmācijas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Sabiedrības veselības institūtā Elita Poplavska. 

Poplavska ir viena no galvenajiem pētniekiem RSU projektā, kurā vairākos pētījumos meklē jaunas zināšanas HIV ierobežošanai un sabiedrības vakcinācijas aptveres paplašināšanai. Vienā no pētījumiem skaidroja, cik liela HIV pozitīvo cilvēku daļa Latvijā lieto terapiju. Pētījums gan vēl ir izstrādes stadijā, taču pētniece padalījās ar portālu LSM.lv par pirmajiem secinājumiem. 

No aptaujātiem aptuveni 372 cilvēkiem aptuveni 73 % nav līdzestīgi pacienti. 

“Iemesli ir dažādi, bet lielākā daļa vienkārši aizmirst iedzert zāles. Tie bija apmēram 70 % no visiem aptaujātajiem. 31 % vienkārši neievēroja lietošanas norādījumus. Tātad viņi kaut kādā veidā pielāgoja vai izlaida dienas. 26 % zāles nelietoja vairāk nekā divas dienas,” stāstīja Poplavska.

Daļa aptaujāto mēdz īslaicīgi pārtraukt terapiju aizspriedumu dēļ. Piemēram, domājot, ka pēc alkohola lietošanas nedrīkst lietot arī šīs zāles. Taču tā nav tiesa. Tieši otrādi – ir ārkārtīgi svarīgi terapiju lietot stingri pēc ārsta norādījumiem, lai vīrusu varētu nomākt.

Pētījumā arī secināts, ka daļai pacientu bijušas grūtības piekļūt veselības aprūpes sistēmai vai tikt pēc zālēm. 

SPKC dati savukārt liecina, ka Latvijā kopumā līdzestīgi ir nedaudz virs 50 % HIV pacientu. Kur ir pārējie vairāk nekā 45 %? Nav zināms.

HIV reģistrā trūkst būtiskas informācijas 

Pētniece skaidroja, ka viens no būtiskākajiem secinājumiem RSU līdzestības pētījumā ir tas, ka HIV pozitīvie pacienti nav homogēna populācija. Proti, tie ir ļoti dažādi cilvēki ar dažādām dzīves situācijām un iespējām. Tas savukārt palīdz meklēt ceļus, kā šiem pacientiem piekļūt.

Teorētiski šādas ziņas būtu jāiegūst no HIV reģistra, kāds arī Latvijā darbojas kopš 2019. gada. Taču tajā trūkst daļa būtiskas informācijas par pacientiem, piemēram, par transmisijas ceļu un zāļu lietošanu pacientu vidū. 

“Mēs pašlaik strādājam pie tā, lai nākotnē varētu nodrošināt sasaisti ar klīniskajām informācijas sistēmām. Pašlaik ārsti paši ievada informāciju, tāpēc nostrādā arī cilvēciskais faktors. Iespējams, ārsts ir kādā prombūtnē ilgstošā vai nav uz vietas, vai vienkārši var aizmirst ievadīt šo informāciju. Bet ko mēs plānojam nākotnē – ka, piemēram, dati par vīrusu slodzi, kas ir ļoti nozīmīgi, lai mēs saprastu, vai pacients tiešām terapiju lieto, varētu ienākt automātiski. Tiklīdz, piemēram, laboratorijā cilvēks ir nodevis asinis un viņam šī vīrusa slodze ir noteikta, tā mums ienāk reģistrā informācija,” stāstīja Konova. 

Reģistrā nepilnības redz arī Veiķenieks. 

“Kāda no tā ir jēga? Tas, ka tev ir kauns jebkurā starptautiskā pasākumā, kad prasa, kāda jums ir zāļu līdzestība un cik pacienti ir sasnieguši nenosakāmu slodzi? Mums nav ko atbildēt, mēs varam tikai minēt,” uzsvēra biedrības “Agihas” priekšsēdētājs.

Latvijas iedzīvotāji joprojām testējas par maz 

Lai arī laboratorijās veikto testu skaits pieaug, kopumā sabiedrība joprojām testējas pārāk kūtri. 

Piemēram, 2023. gadā Igaunijā uz 1000 iedzīvotājiem HIV testu veica 84 cilvēki, bet Latvijā tikai 64 cilvēki.

Visaktīvāk testējas vīrieši homoseksuālās attiecībās un narkotiku lietotāji. Retāk pārbaudes veic cilvēki heteroseksuālās attiecībās. 

RSU Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne portālam LSM.lv skaidroja, ka viens no iemesliem ir cilvēku informētības trūkums par HIV izplatības ceļiem. Piemēram, heteroseksuāli cilvēki nereti domā, ka viņiem iespēja šo vīrusu iegūt ir krietni mazāka nekā tiem, kuri injicē narkotikas vai veido viendzimuma attiecības. 

“Igaunijā ģimenes ārstiem ir vadlīnijas, kas pasaka, ka faktiski jebkurš seksuāli aktīvs cilvēks ar noteiktu regularitāti ģimenes ārstam ir jāsūta uz HIV testu. Un tie mūsu pētījumi rāda, ka diezgan labi darbojas HIV profilakses punkti, kur ir gan nevalstiskās organizācijas, gan pašvaldības iesaistītas, tie aktīvi testē. Protams, ka arī visi donori tiek testēti. Taču, ja pajautā inficētajam cilvēkam, kā tu uzzināji par savu diagnozi, tāda maziņa daļa tikai saka, – tāpēc, ka man to ieteica ārsts,” norādīja pētniece. 

Biedrības “Agihas” pētījums rāda, ka 2019. gadā no teju 300 respondentiem tikai 11 % veica HIV testu tādēļ, ka uz to nosūtījis ārsts. 

Ķīvīte-Urtāne arī norādīja, ka daļai cilvēku vīrusu konstatē tikai pirms nāves. Un tie visbiežāk ir pacienti, kas jau cirkulējuši veselības aprūpes sistēmā. 

“Viņš varbūt trīs reizes gada laikā ir stacionēts ar kaut kādām somatiskām saslimšanām. Tas nozīmē, ka veselības aprūpes sistēmā nespēj atpazīt klīniskās pazīmes, pēc kurām obligāti būtu jātaisa tas HIV tests,” norādīja pētniece. 

Tātad viens no uzlabojumiem HIV profilaksē Latvijā būtu ne tikai potenciālo pacientu, bet arī ārstu izglītošana, lai kāpinātu testu skaitu pēc ārsta nosūtījuma. 

Pētījums: Teju 1000 pacienti nezina, ka ir inficēti 

Vienā no pētījumiem iepriekš minētajā RSU projektā modelē, cik cilvēku, kas dzīvo ar HIV, savu diagnozi nezina. Jaunākie dati liecina, ka 2020. gada beigās tie bija aptuveni 990 pacienti – tie ir 14 % no visiem HIV pozitīvajiem pacientiem. Salīdzinājumam – 2010. gadā šis skaitlis bija divreiz lielāks.

Lai arī uzlabojums statistikā ir panākts, darba šai jomā vēl ir daudz – ANO mērķis līdz 2030. gadam ir panākt, ka 95 % cilvēku, kas dzīvo ar HIV, zina savu diagnozi.

“Veikto testu skaits ir zems. Diagnosticējam vēlu. Tad, kad jau imunitāte diezgan kritusies. Tas nozīmē, ka ir ilgs laiks, kamēr pacients staigā apkārt un izplata vīrusu tālāk. Mums ir svarīgi viņus atrast un ārstēt,” uzsvēra Ķīvīte-Urtāne.

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) dati rāda, ka septiņas Eiropas Savienības (ES) valstis – to skaitā Islande, Somija, Beļģija un Portugāle – jau tagad sasniedz ANO uzstādīto mērķi. ES vidējais rādītājs pērn bija 92 %. Taču Latvija atradās starp tām valstīm, kuras no vēlamā atrodas vistālāk. Kopā ar Latviju arī Baltijas kaimiņi, Čehija, Slovākija, Bulgārija, Horvātija, Polija un Malta. Vissliktākais rādītājs reģionā ir Lietuvai, kur savu diagnozi zina tikai aptuveni 65 % HIV pozitīvo pacientu.

Veiķenieks portālam LSM.lv skaidroja: “Izklausās jau drausmīgi, bet faktiski HIV pozitīvs cilvēks kā seksuālais partneris, ja viņam ir nenosakāma slodze un viņš ārstējas regulāri, viņš ir drošāks seksuālais partneris neaizsargātās seksuālās attiecībās nekā tas cilvēks, kas neko nezina par sevi.” 

Latvijā HIV testu iespējams veikt laboratorijās, kā arī speciālos testpunktos, kur to iespējams izdarīt anonīmi un bez maksas. 

Biedrībā “Baltijas HIV asociācija”, kurai ir divi šādi testpunkti Rīgā, norādīja, ka cilvēku interese par testēšanos pieaug, taču testpunktu kapacitāte šobrīd netiek pilnībā izmantota. 

Kopumā Latvijā ir 25 šādi HIV profilakses punkti.  Tajos var veikt HIV, sifilisa, hepatīta B un C eksprestestu, kā arī saņemt vairākus citus HIV profilakses un kaitējuma mazināšanas pakalpojumus.