Viena no meža valodām ir tā, ko visa dzīvā radība uztver ar degunu. “Ejot pa mežu, jūti nianses: kā smaržo bērza un apses lapas, kā tikko uzsnidzis un kā – kūstošs sniegs. Jūti – te gājusi lapsa, bet te mežacūka. Mežs labi uztrenē, un, ja neēd gaļu un zivis, maņas kļūst vēl asākas. Esot dabā, visas sajūtas ir ļoti atvērtas: ko redzi, dzirdi, sasmaržo, jūti ar ādu, zvēra klātbūtne, ko apjaut ar kādu īpašu maņu. Tu esi konkrētā brīdī, šeit un tagad. Kā biotopu ekspertei, lūkojoties, kas ir apkārt, viss iet arī caur galvu, fiksēju kā datora programmā – ir vai nav biotops, kādi kritēriji izpildās, ko redzu, kur eju, ko skatos… Ja man kāds saka – kad brauksi uz mežu, padomā te par vienu ideju –, atbildu, ka nē, nesanāks, jo mežā par citām lietām nedomāju, tikai par to, kas man apkārt.”
