Trampa naftas sankcijas: bīstama spēle ar Venecuēlas kuģniecību
Tiek ziņots, ka Donalda Trampa administrācija, izvietojot karafloti, lai aizturētu sankcijām pakļautos Venecuēlas naftas sūtījumus, iet pa sevišķi bīstamu juridisko ceļu. Šī agresīvā taktika, kas negaidot tika ieviesta, sējusi bažas Kongresā un starp starptautisko tiesību ekspertiem par iespējamās eskalācijas riskiem.
Juridiski ēnas un kara draudi
Trampa lēmums bloķēt Venecuēlas krastus šķērsojošos sankcijām pakļautos naftas tankkuģus pastiprina bažas Vašingtonā, ka Savienotās Valstis slīd pretī nenoskaidrotam karam. Juridiskie eksperti brīdina, ka šāda rīcība varētu izraisīt militāru konfrontāciju bez Kongresa piekrišanas. Lai gan administrācija apgalvo, ka blokāde ir stingri ierobežota un nav vērsta pret civiliedzīvotājiem (kas būtu nelikumīga kara darbība), daži speciālisti uzskata, ka arestēti naftas produkti, kas saistīti ar Nikolasa Maduro režīmu, varētu izprovocēt militāru atbildi no Venecuēlas puses. Tas savukārt iesaistītu ASV spēkus jaunā konflikta līmenī, kas pārsniegtu iepriekšējos uzbrukumus it kā narkotikas pārvadājošiem kuģiem. Kā informē telekanāls EuroNews, “Mana lielākā bailes ir tā, ka tieši tādi gadījumi izraisa karus un konflikti iziet no kontroles,” pauž demokrātu kongresmenis Džeisons Krou. Viņš piebilst, ka “ar šo administrāciju nav neviena pieauguša cilvēka istabā, un nenotiek konsultācijas ar Kongresu. Tāpēc esmu ļoti noraizējies.”
Uzmanības centrā Venecuēlas naftas tirdzniecība
Klēra Finklšteina, Pensilvānijas Universitātes nacionālās drošības tiesību profesore, norāda, ka šādas agresīvas metodes izmantošana bez Kongresa pilnvarojuma izstiepj starptautisko tiesību robežas un arvien vairāk izskatās pēc slēpta mēģinājuma izraisīt Venecuēlas atbildes reakciju. Viņa brīdina: “Bažas rada tas, ka mēs mērķtiecīgi cenšamies iekulties bruņotā konfliktā. Mēs paaugstinām likmes, lai panāktu, ka viņi veic agresijas aktu, kas pēc tam attaisnotu mūsu pašaizsardzību.”
Republikāņu atbalsts un Trampa retorika
Republikāņi kopumā ir mierā ar šo kampaņu. Tramps ir lietojis vārdu “blokāde”, lai aprakstītu savu jaunāko taktiku, kas ir daļa no arvien pieaugošā spiediena pret Maduru, kurš ASV ir apsūdzēts par narkoterorismu un tagad tiek vainots par naftas peļņas izmantošanu narkotiku tirdzniecības finansēšanai. Lai gan Tramps apgalvo, ka tas attiecas tikai uz kuģiem, kas pakļauti ASV ekonomiskajām sankcijām, šis solis ir izraisījis sašutumu demokrātu vidū, bet lielākoties vienaldzīgu reakciju vai pat atbalstu no republikāņu puses. Kongresmenis Maikls Makeols no Teksasas norāda, ka Trampa darbības pret sankcijām pakļautajiem naftas tankkuģiem ir tādas pašas kā pret Irānas naftu. Viņš saka: “Tāpat kā ar Irānas ēnu tankkuģiem, man nav iebildumu. Viņi apiet sankcijas.”
Cīņa pret narkotikām un juridiskie strīdi
Prezidents ir pasludinājis, ka ASV ir “bruņotā konfliktā” ar narkotiku karteli, cenšoties samazināt narkotiku plūsmu uz Amerikas kopienām. Kopš septembra sākuma ASV spēki ir uzbrukuši 28 it kā narkotiku kontrabandas laivām, nogalinot vismaz 104 cilvēkus. Tramps atkārtoti ir solījis, ka nākamais solis būs sauszemes uzbrukumi, vienlaikus saistot Maduru ar karteli. Šī kampaņa ir izraisījusi kritiku Kongresā, īpaši pēc tam, kad tika atklāts, ka ASV spēki ar papildu triecienu nogalināja divus cilvēkus, kas izdzīvoja pēc laivas uzbrukuma. Tomēr republikāņi līdz šim ir atkārtoti atteikušies pieprasīt Kongresa atļauju turpmākām militārām akcijām reģionā, bloķējot demokrātu rezolūcijas par kara pilnvarām. Senātors Rodžers Vikers, Republikāņu Senāta Bruņoto dienestu komitejas priekšsēdētājs, ir izbeidzis savas komitejas izmeklēšanu par 2. septembra triecienu, ceturtdien paziņojot, ka visa kampaņa tiek īstenota “uz pamatīga juridiska pamata”.
Venecuēlas nostāja un Pentagonam vēlamais termins
Tramps paziņoja par blokādi otrdien, aptuveni nedēļu pēc tam, kad ASV spēki bija aizturējuši sankcijām pakļautu naftas tankkuģi pie Venecuēlas krastiem. Dienvidamerikas valsts, kurai pieder pasaulē lielākie pierādītie naftas krājumi, lielā mērā ir atkarīga no šiem ienākumiem savas ekonomikas uzturēšanai. ASV ir noteikušas sankcijas pret Venecuēlu kopš 2005. gada korupcijas, kā arī kriminālo un pret demokrātiskās darbības dēļ. Pirmā Trampa administrācija paplašināja naftas sankcijas, liekot Maduru režīmam paļauties uz ēnu floti ar nelegāli reģistrētiem tankkuģiem, lai nelikumīgi ievestu jēlnaftu globālajās piegādes ķēdēs. Valsts naftas kompānija Petróleos de Venezuela S.A. (PDVSA) ir lielā mērā atstumta no globālajiem naftas tirgiem ASV sankciju dēļ. Tā pārsvarā pārdod savus eksporta produktus ar lielu atlaidi Ķīnas melnajā tirgū. Nikolass Maduru Guerra, Maduru dēls un likumdevējs, ceturtdien nosodīja Trampa jaunāko taktiku un apsolīja sadarboties ar privāto sektoru, lai ierobežotu jebkādu ietekmi uz valsts naftas atkarīgo ekonomiku. Viņš atzina, ka tas nebūs viegls uzdevums. Viņš piebilda: “Mēs novērtējam mieru un dialogu, taču pašreizējā realitāte ir tāda, ka mūs apdraud pasaulē varenākā armija, un tas nav kaut kas, ko drīkst ignorēt.”
“Karantīna” pret “blokādi”
Nav precīzi zināms, kā ASV plāno īstenot Trampa pavēli. Taču flotei reģionā ir 11 kuģi un plašs lidaparātu klāsts, kas var uzraudzīt jūras satiksmi uz Venecuēlu un no tās. Lai gan Tramps lieto terminu “blokāde”, Pentagons paziņo, ka amatpersonas dod priekšroku terminam “karantīna”. Aizsardzības amatpersona, kas vēlējās palikt anonīma, skaidrojot politikas iekšējo loģiku, norādīja, ka blokāde saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir kara akts, kas prasa formālu paziņojumu un attiecas uz visu ienākošo un izejošo satiksmi. Karantīna, savukārt, ir selektīvs, preventīvs drošības pasākums, kas vērsts uz konkrētām, nelikumīgām darbībām. Kongresmenis Ādams Smits, Demokrātu partijas līderis Hārmiskās bruņoto spēku komitejā, atzina, ka nav pārliecināts par Trampa blokādes likumību. Viņš norāda: “Viņi acīmredzot bloķē naftas rūpniecību, nevis visu valsti. Kā tas maina lietas? Man vajadzētu parunāt ar dažiem juristiem, bet kopumā blokāde ir kara akts.”
Vēstures paralēles un juridiski priekšnoteikumi
ASV ir ilga vēsture ar jūras spēku izmantošanu, lai piespiestu mazākas valstis, īpaši 19. gadsimta “kanonāžu diplomātijas” laikmetā, dažkārt izprovocējot tās veikt darbības, kas izraisīja vēl lielāku amerikāņu reakciju. Taču pēdējās desmitgadēs, attīstoties starptautisko tiesību sistēmai, secīgās ASV administrācijas ir rūpīgi izvairījušās no šādiem jūras spēku demonstrējumiem, jo tie tiek uzskatīti par civiliedzīvotāju sodīšanu – nelikumīgu agresijas aktu kara laikā. 1962. gada Kubas raķešu krīzes laikā prezidents Džons F. Kenedijs savu jūras spēku koridoru, lai pretotos reālam draudam – ieroču piegādei no Padomju Savienības – slaveni dēvēja par “karantīnu”, nevis blokādi. Marks Nevits, Emorija Universitātes tiesību profesors un bijušais Jūras kara flotes ģenerāladvokāts, norāda, ka pastāv juridisks pamats ASV uzkāpt un konfiscēt jau sankcijām pakļautu kuģi, kas tiek uzskatīts par bezvalstnieku vai apgalvo, ka pieder divām valstīm. Taču, viņaprāt, blokāde ir “kara laika jūras operācija un manevrs”, kas paredzēts ienaidnieka valsts kuģu un lidaparātu piekļuves bloķēšanai. Viņš piebilst: “Es domāju, ka blokāde balstās uz nepareizu juridisku ieganstu, ka mēs esam karā ar narkoteroristiem.” Nevits turpina: “Tas šķiet gandrīz kā junioru līgas blokāde, kur viņi cenšas izmantot kara laika juridisko instrumentu, blokādi, bet dara to tikai selektīvi.” Džefrijs Korns, Teksasas Tehniskās universitātes tiesību profesors, kurš agrāk bija armijas vecākais juriskonsults kara likuma jautājumos un kritizējis Trampa administrācijas laivu uzbrukumus, norāda, ka viņam nav pārliecības, ka blokāde bija paredzēta konflikta eskalācijai ar Venecuēlu. Tā vietā viņš spekulē, ka tā varētu būt vērsta uz spiediena palielināšanu uz Maduru, lai viņš atkāptos no amata, vai mudināt viņa atbalstītājus atteikties no viņa. Viņš secina: “Var to aplūkot caur prizmu, vai šī administrācija cenšas radīt ieganstu plašākam konfliktam? Vai arī var to aplūkot kā daļu no kopējās kampaņas, lai piespiestu Maduru režīmu atkāpties.”