Rūjienietis Kristaps Mellups prāto, ka laikam gan visā Latvijā nezina nevienu sava vecuma jaunieti, kura ikdienas darbs arī būtu gan floristika, gan kūku cepšana. Viņam tā ir sanācis. Pirmā lauku torte tika uzcepta jau 14 gadu vecumā, iedvesmojoties no tolaik aktuālajiem televīzijas šoviem. Tas bija drosmīgs solis, jo ģimenes trijās paaudzēs neviens neko tādu nedarīja. Bet pēc vidusskolas, beidzis floristu kursus, ar radu un draugu atbalstu Kristaps šovasar tika pie sava ziedu veikala. 21 gada vecumā!
Orhideja nokrita
“Pieliksim kādu zaļumiņu klātī, un viņš smuki izskatās…Vakar vēl tie čiekuri bija galīgi cietī, ieliku krāsnī, un viņi smuki atnāca vaļā…” Es vienkārši kūstu, dzirdot iedzirkstāmies mūsu varoņu valodā pa kādai garšīgai un nesafrizētai vietējās izloksnes krāsai. Kristapa valoda ir tikpat dzīva un spridzeklīga kā viņš pats, jo mūsu operatoram ir krietni jānopūlas un dažas reizes pat jāpiebremzē mūsu varoņa darbošanās, lai kādu būtisku procesa niansi nepalaistu garām.
Ir tik aizraujoši vērot, kā ideja par topošo kompozīciju rodas Kristapa galvā un jau pēc brīža tiek viņa roku īstenota – viņš mirkli aizdomājas, pārlaiž acis nelielajam ziedu salonam un vienkārši dodas pakaļ nepieciešamajām sastāvdaļām: viens amariļļa kāts, trīs baltas, trīs rozā un vēl trīs sarkanas rozes, pāris sarkanās un baltās krūmrozītes, zaļumi, uz stieplēm uzsprausti čiekuri un pāris eikaliptu zariņu.
Telpa nav liela, un, lai iemūžinātu skaistuma dzimšanu no visiem iespējamiem rakursiem, operators Rudzis veic cirka ekvilibrista cienīgus manevrus, bet pēkšņi salona rosīgajā klusumā visi izdzirdam nodevīgu kritiena troksni.
Sastingstam, bet tad, it kā nekas nebūtu bijis, seko Kristapa komentārs: “Orhideja nokrita. Tas nekas.”
Kad ziedu kompozīcija meistara rokās jau ieguvusi saprotamas aprises, viņš dodas uz palīgtelpu, lai veikumu aplūkotu spogulī, jo tikai tā varot saprast pareizās proporcijas un izķert mazas neveiklības, kad kāds zaļumu kāts spītīgi tiecas pārkāpt florista iedomātās pušķa robežas. “Tā ir kaut kāda sajūta par to, kas man ir jātaisa. Ir dienas, kad gribas taisīt tikai kaut ko sarkanu un spilgtu, reizēm prasās kas balts un viegls,” pieredzē dalās Kristaps, “lai vai kā, es uzskatu – lai kaut ko varētu dot tālāk, tev pašam tam ir jāpatīk. Man ir jābūt sajūtai, ka es pats gribētu, lai man ko tādu uzdāvina. Tad viss būs labi.”
Dzīva rosība ziedu salonā
Foto: Dace Kokle
Forši, ka savējie atbalsta
Kristapam patīk visu darīt uzreiz, mirklī, kad cilvēks ienāk, pasūta kompozīciju un piekrīt brītiņu uzkavēties pilsētā, iekams tiks izveidots īpaši viņam veidots pasūtījums. Un kā apstiprinājums viņa vārdiem salonā ienāk kundze, kura vēlas nevis kaut ko no jau esošā piedāvājuma, bet tieši viņai veidotu ziedu kārtojumu un labprāt ir ar mieru apiet riņķīti pa Rūjienas centru.
Norunātajā laikā dāma jau dzīvesbiedra pavadībā ir atpakaļ un gandarījumā par Kristapa veikumu vēl papildus pasūta arī ziedu kārtojumu kādai jubilejas reizei dažas nedēļas vēlāk.
Vaicājam, vai nav grūti strādāt vietā, kur pilnīgi visi tevi pazīst no bērnu dienām. “Neteiktu, ka ir grūti, jo visi cilvēki zina, kas es esmu,” aizdomājas Kristaps, “piemēram, lai atvērtu šādu ziedu veikalu… es nezinu, kā te ietu kādam pilnīgi svešam. Ja kāds no Valmieras izdomātu atvērt Rūjienā veikalu, cik viņam varētu būt liels pieprasījums. Tāpēc man bija tā sajūta, ka es gribu būt un darboties Rūjienā, jo te visi mani zina gan ar manām kūkām, gan tagad arī ar ziediem. Tā ir tāda forša sajūta, ka savējie atbalsta.”
Kad paralēli grezna ziedu pušķa veidošanai ir atbildēts uz pāris tālruņa zvaniem, pieņemti daži pasūtījumi, izrunāti vairāki sēru kompozīciju noformējumi, Kristaps, ne mirkli nevilcinoties, ļaujas mūsu acumirklīgo piedāvājumu izaicinājumam. Tas nekas, ka viņš visu pagājušo nedēļu pa vairākām stundām dienā no vietas pinis Adventes vainagus un tie tikai tagad nu visi beidzot ir prom pa savām jaunajām mājām. Ja mums svētku sajūtas stiprināšanai kadrā ļoti gribētos uzburt vēl kādu skaistu rotājumu, bet beigušās sastāvdaļas, tas ir nieks – var taču noņemt pa kādai krāšņai bumbai no veikala āra dekorējuma, nogriezt tai augšu un iestādīt tajā, piemēram… sukulentu. Hm, kaut kā trūkst… var improvizēt un izveidot Adventes vainagu ar vienu īstu un trim
“dzīvām” svecēm, izlēmīgi turpinot paretināt bodītes dekorējumu un vēl divās sarkanās bumbās iestādot pa baltai un sārtai hiacintei. Jau labāk, bet nu atkal šķiet pārlieku romantiski un skaisti. Rokā ir! Kristaps aiztraucas uz noliktavas telpu un ierodas ar lillā kāposta krokoto pušķi un pāris kaltētām tumšsarkanām rozēm. Vēl mazliet bronzīgu lentīšu un pāris mākslīgā sniedziņa brāzmu, un mans ideālais Adventes vainags ir tapis!
Kristapa jaunais Adventa vainags
Foto: Dace Kokle
Smalkā lauku torte
Kristapa darbadienas mēdz būt garas, no agra rīta līdz vakaram darbojoties pa savu salonu ar ziedu kompozīcijām, pušķiem un vaiņagiem, bet vakarā – uzburot dažādas tortes savā malkas virtuvē. Šoreiz Kristaps ir izdomājis aizvest mūs pie saviem draugiem, kuri ir dāvājuši otro un brīnišķīgāko dzīvi senai ēkai pašā Rūjienas centrā, mājas kafejnīcu dienās startējot ar skanīgo kinematogrāfisko nosaukumu “Epizode Nr.1”. Tad nu dodamies izmantot katra pavāra sapnim atbilstošās virtuves smalkumus, lai taptu Kristapa meistarstiķis – kārtīga lauku torte. Un atkal tiek lauzts ne viens vien daudzos gados man izveidojies priekšstats par lauku torti – pildījumam nebūs nekāda pagrabā nostāvējusi zapte, bet svaigi vārīts ievārījums no saldētiem šīs vasaras rabarberiem. Savukārt klasiskajām krēma rozītēm un lielogu mellenēm dekorējumā kā pēdējais štrihs rūpīgi izstrādātā mākslas darbā pievienojas zeltītu lapiņu spozme.
Tā kā mūsu žurnālists Beķeris atbilstoši savam uzvārdam ir šaurās aprindās labi zināms feinšmekers un arīdzan lauku toršu cepējs, tad saruna manāmi aizvirzās tīri profesionālā gultnē:
– Pēc cik neveiksmīgām reizēm iznāca pirmais vārītais krēms?
– Ar pirmo reizi!
– Un kas iemācīja nepiededzināt to krēmu?
– Katls iemācīja. Vienkārši jāpiešaujas.
Apbrīnojama un visnotaļ cienījama pašapziņa iepriekšparedzamo un salīdzinoši vienmuļo kūkas pamatlietu – kulšanas, maisīšanas, vārīšanas, dzesēšanas – procesu pārvērta asprātīgā uzskatu un viedokļu pingpongā, kas vainagojās ar daudzu skatītāju pamanīto kroņa atbildi uz Beķera kunga noslēdzošo jautājumu:
– Vai tortes izskats nav par smalku tādai lauku tortei?
– Pats tu neesi par smalku?
Pieceļamies un aplaudējam!
Top Kristapa slavenā lauku torte
Foto: Dace Kokle
Jautāts par veiksmes recepti, Kristaps atbild pavisam vienkārši –
100 % ir jāseko saviem sapņiem! Un galvenais ir nevis gari domāt, bet vienkārši iet un darīt, tad viss notiks.
Tāpat kā, kamēr rakstu šo mazo lasāmgabalu, manās mājās pašā Ziemassvētku pievakarē notiek pavasaris, jo Kristapa radītais Adventes vainags ir uzziedējis un pelēkajā ziemrudens tumsā ienesis pavasara priekšnojautu.
Rūjienā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.