Efekta būtība un izplatītais mīts
Daninga-Kjūgera efekts, kas apraksta satraucošu kognitīvo novirzi, kad cilvēki mēdz pārvērtēt savas spējas un zināšanas, ir plaši zināms. Tomēr plaši izplatīts ir kļūdains priekšstats, ka šis efekts nozīmē, ka neizglītoti cilvēki neapzinās savu nekompetenci. Patiesībā zinātnieki Deivids Danings un Džastins Kjūgers, kas šo efektu formulēja 1999. gadā, domāja ko pavisam citu.
Deivids Danings, kurš kopš tā laika ir paplašinājis savus pētījumus par uzticēšanās un pārliecības mehānismiem, paudis, ka nevēlētos, lai efekta definīciju izmantotu kā apvainojumu interneta diskusijās.
„Jebkurā konkrētā tēmā cilvēkiem, kuri nav eksperti, trūkst tieši tām zināšanām, kas nepieciešamas, lai saprastu, cik viņiem trūkst zināšanu. Daninga-Kjūgera efekts agrāk vai vēlāk piemeklē mūs visus ar mūsu nekompetenci. Tas mums ir neredzams, jo, lai zinātu, ka kaut ko nezini, ir kaut kas jāzina,” skaidro Deivids Danings, Kornela Universitātes psiholoģijas profesors.
Pašironija un statistiskais artefakts
Duninga novērojums ir, ka cilvēks var būt ārkārtīgi zinošs vienā jomā un pilnībā nekompetents citā. Zinātniekam bieži uzdod jautājumu, kurās jomās viņš pats izjūt šo efektu. Uz to Danings ironiski atbild:
„Ja mēs ar Džastinu esam pareizi norādījuši uz Daninga-Kjūgera efektu, tad esmu pēdējais, kas zina, kurās jomās esmu nekompetents.”
Duninga ieskatā Daninga-Kjūgera efekts lielā mērā ir statistisks artefakts, kas pazīstams kā atgriezeniskā tendence uz vidējo vērtību (regresija uz vidējo). Viņš skaidro, ka tie, kas ļoti slikti tiek galā ar testu, mēdz sevi pārvērtēt. Savukārt tie, kas sasniedz augstus rezultātus, var sevi tikai nepietiekami novērtēt, tāpēc tas ir mērījuma kļūda, artefakts.
Zinātnieks uzsver, ka ir veikta virkne pētījumu, kas aplūko regresiju uz vidējo, un citi pētnieki ir apstrīdējuši šo artefaktu. Tomēr kritika bieži koncentrējas tikai uz pirmajiem diviem no četriem pētījumiem, kas tika publicēti 1999. gadā, ignorējot 25 gadus ilgo turpmāko izpēti.
Motivēta spriešana un uzticēšanās
Pašlaik Danings kopā ar kolēģiem pēta to, ko psihologi sauc par motivētu spriešanu. Vienkāršiem vārdiem sakot, tas ir pašapmāns jeb vēlmes uztvere par realitāti.
„Saraksts ar radošajiem veidiem, kā cilvēki nonāk pie vēlamajiem secinājumiem un noraida tos, ko uzskata par draudošiem, ir iespaidīgs. Mēs esam parādījuši, ka tas sasniedz pat vizuālās uztveres līmeni: jūs burtiski redzat to, ko vēlaties redzēt. Ja mēs jums parādīsim lieliskus šokolādes trifeļus, tie šķitīs fiziski tuvāk nekā tad, ja mēs ņemtu tos pašus šokolādes trifeļus un piedāvātu jums suņa izkārtojumu veidā,” atzīmē Danings.
Papildus tam pētnieks pievēršas arī jautājumiem par ticību un uzticēšanos. Piemēram, eksperimentu rezultāti liecina, ka, balstoties uz standarta ekonomisko analīzi, nevienam nevajadzētu uzticēties, tomēr cilvēki izrāda iracionālu uzticēšanos. Iespējams, tas ir tāpēc, ka cilvēki labāk izvairās atzīt citus par neuzticamiem, jo tas saistīts ar zināmu aizvainojumu, un mēs visi esam dziļi apmācīti izvairīties no aizvainojumiem.
No otras puses, Danings norāda, ka cilvēki ir arī apmācīti ticēt citiem. Viņš rezumē, ka informācijas laikmetā, kur valda bažas par sabiedrības vieglu pakļaušanos viltus informācijai, uzticēšanās ir vitāli svarīga.
„Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad cilvēki ir noraizējušies, ka sabiedrība viegli pakļaujas nepatiesai informācijai. Bet iedomājieties, ja mēs ticētu, ka viss, ko mums saka citi, ir aplams. Civilizācija sabruktu! Tātad, mēs esam radīti kā uzticami. Tā ir daļa no noteikumiem, kas padara civilizāciju iespējamu,” skaidro pētnieks.