Miķeļdiena: Senās tradīcijas pārticībai un aizsardzībai pret kaitēkļiem
Šodien, 29. septembrī, Latvijā tiek svinēta Miķeļdiena, kas ir viens no nozīmīgākajiem rudens gadskārtu svētkiem. Senie latvieši šo dienu uzskatīja par gada auglīgās daļas noslēgumu, vienlaikus sagaidot tumšāko un klusāko gada laiku. Miķeļdiena, kas pazīstama arī kā apjumības vai appļāvības, ir bagātīgu tradīciju un ticējumu pilna diena, kas saistīta ar ražas novākšanu, pārticību mājās un pat aizsardzību pret grauzējiem.
Miķeļa loma latviešu mitoloģijā
Miķelis latviešu dainās bieži tiek apdziedāts kā bagāts un dāsns vīrs, dēvēts arī par maizes tēvu. Viņa vārds saistās ar rudens ražas bagātību un svētību. Lai gan mūsdienās Miķeļdiena tiek svinēta 29. septembrī, pēc vecā kalendāra tā iekrīt ap rudens saulgriežiem, laikā, kad dienas un nakts garums ir līdzsvarā. Šis laiks iezīmē pāreju no gaismas uz tumsu, no aktīviem darbiem uz mierīgāku vakaru laiku, sākoties arī Veļu laikam, kas ilgst līdz Mārtiņiem.
Ticējumi par pārticību un ražas svētību
Viena no centrālajām Miķeļdienas tēmām ir pārticība un svētība mājās. Senie latvieši ticēja, ka šajā dienā jāizrāda pateicība par novākto ražu. Tādēļ Miķeļos galds vienmēr klāts bagātīgi – cepa plāceņus, skāba kāpostus, brūvēja alu un kāva aitas vai cūkas. Īpaši izceltas tika pirmās malkas un pirmie kumosi, kas tika ziedoti Mājas kungam kā pateicība par labklājību. Tika uzskatīts, ka Miķeļi ir laiks, kad jāpabeidz visi saimniecības darbi, lai rudens un daba dotu spēku un auglību nākamajam gadam.
Īpaša nozīme tika piešķirta Jumja meklēšanai. Jumis latviešu mitoloģijā ir auglības un ražas dievība, un tā atrašana labībā simbolizēja bagātu ražu nākamajā gadā. Par Jumjiem tika saukti arī augļi un dārzeņi, kas bija saauguši pa pāriem.
Aizsardzība pret žurkām un citiem kaitēkļiem
Miķeļdienai piekrīt arī interesanti ticējumi, kas saistīti ar aizsardzību pret žurkām, pelēm un citiem grauzējiem. Lai nodrošinātu, ka šie kaitēkļi neieklīst mājās un nesabojā krājumus, tika praktizēti dažādi rituāli. Viens no izplatītākajiem ticējumiem vēsta, ka Miķeļdienā nedrīkst ne no kādas svešas vietas nest mājās ēdamo vai dzeramo, jo kopā ar to var atnest arī nevēlamus viesus – grauzējus. Tāpat nedrīkstēja neko nest no dārza pagraba, jo tas arī vilināja žurkas.
Lai atbrīvotos no žurkām, tika izmantotas pat maģiskas darbības. Viena no tām paredzēja, ka Miķeļdienas vakarā ar pīlādžu koka zaru jādur žurku apsēstās vietās, vienlaikus skaitot buramvārdu, lai tās pārceltos uz kaimiņu mājām. Savukārt, lai žurkas un peles vispār neparādītos mājās, Miķeļdienas rītā vajadzēja apstaigāt visus mājas kaktus ar maizes gabalu rokās.
Laika pareģojumi un Miķeļdienas tradīcijas
Tāpat kā citiem svētkiem, arī Miķeļdienai līdzi nāca laika pareģojumi. Ja Miķeļu rītā bija migla, tas vēstīja par labu nākamo vasaru. Siltā un sausā Miķeļdiena solīja vēlāku ziemas sākšanos un mazāku salu. Ja lapas nobira pirms Miķeļiem, tas liecināja par agru un siltu pavasari, savukārt, ja tās krita pēc svētkiem, tad sniegs turējās ilgi un pavasaris bija vēls un auksts. Dzērves, kas šajā laikā devās projām, tika uzskatītas par Miķeļdienas vēstnešiem, kas pavasarī atnesīs launagu.
Miķeļdiena ir arī laiks, kad kalpiem, kas bija nolīgti uz vasaru, bija laiks doties prom. Tāpat šī diena iezīmēja arī pēdējo ganu dienu govīm.
Miķeļdienas svinības mūsdienās
Lai gan daudzi senie ticējumi un paražas vairs netiek plaši praktizētas, Miķeļdiena joprojām tiek atzīmēta ar prieku un godu. Latvijas pilsētās un novados tiek rīkoti Miķeļdienas gadatirgi, kur var iegādāties rudens ražas veltes – augļus, dārzeņus, medu, sieru un citus labumus. Tirdziņi bieži vien papildināti ar folkloras kopu uzstāšanos, radošām darbnīcām un citām aktivitātēm, kas ļauj gan lieliem, gan maziem izbaudīt rudens svētku atmosfēru un iepazīt senču tradīcijas.