Ziniet, kurš vārds sievieti iespaido viss vairāk? “Netiksi galā.” It īpaši, ja to saka tas, kurš 38 gadus ir gulējis uz blakus esošā spilvena. Es jums pastāstīšu Annas stāstu
Viņš mani atstāja 62 gadu vecumā, bet pēc pusgada lūdzās atpakaļ. Taču es jau biju iemācījusies dzīvot citādi
Kad aizcirta durvis
— Bez manis tu netiksi galā. — Indulis iesvieda kreklus koferī, tos pat nesalokot. — Dzīvoklis nesabruks tikai brīnuma dēļ. Tu pat naglu iedzīt neproti.
Šobrīd citi lasaViena ēdamkarote podiņā liks vijolītēm ziedēt no jauna: tas ir brīnišķīgs mēslojums no omes “dārza klades”
Anna vēroja, kā vīrs mētājas pie skapja. Trīsdesmit astoņi gadi kopā. Nevienu reizi nebija izmazgājis zeķes. Nezināja, kur atrodas rēķini.
— Un kas tagad? — viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Nekā. Saiva vismaz prot boršču vārīt. Un neblenž griestos visu vakaru.
Anna klusēja. Kam tie vārdi? Viņš taču nesadzirdēs.
Kad durvis aiz viņa aizvērās, iekšā kaut kas pārtrūka. Bet ne no smaguma. No pēkšņa, aizmirsta viegluma. Viņa plaši atvēra logu. Maija gaiss iebrāzās istabā. Ceriņu un zemes smarža pēc lietus. Anna izņēma lupatu un sāka slaucīt putekļus no plauktiem. Indulis vienmēr kurnēja, kad viņa sāka uzkopšanu. Tagad drīkstēja.
— Anniņ, kas noticis? — Durvīs parādījās Laima ar kaltētu ābolu maisiņu. — Troksnis pa visu kāpņu telpu.
— Indulis aizgāja. Pie Saivas no trešā stāva.
— Pie tās? — Kaimiņiene noplātīja rokas. — Viņa taču ir jaunāka par tevi… par cik?
Šobrīd citi lasaAutovadītāji tikai tagad atklāj, ko patiesībā nozīmē melnie punkti uz automašīnu vējstikliem — tiem ir slēpta nozīme
— Par astoņpadsmit gadiem. — Anna izmeta miskastē vecos rēķinus. — Dzersi tēju?
Laima sastinga durvīs:
— Bet kāpēc tu tik mierīgi to saki?
— Bet kamdēļ?
— Kā kamdēļ? — Kaimiņiene iegāja virtuvē un pati sāka meklēt tases.
Anna paraustīja plecus, skatoties pa logu:
— Zini, šodien ieraudzīju, ka guļamistabā tapetes atlipušas. Indulis solīja pārlīmēt pirms trim gadiem.
— Un?
— Pārstāju gaidīt. Pati izdarīšu.
Laima piemiedza acis:
— Domā, tiksi galā?
Anna pasmaidīja. Pulksteņa tievais rādītājs uz sienas noklikšķēja, pārejot uz jaunu minūti. Kaut kas noklikšķēja arī viņā pašā.
— Es tikai ar to vien visu mūžu nodarbojos. Tieku galā.
Tapetes nepieciešamajā nokrāsā
Saimniecības preču veikals apmulsināja. Anna apjukusi pētīja plauktus. Nekad iepriekš nebija izvēlējusies tapetes pati.
— Palīdzēt? — blakus parādījās sieviete priekšautā. Uz piespraudes vārds: “Zita”.
— Vēlos visu pārlīmēt. — Anna parādīja uz ruļļiem. — Tikai nezinu, ar ko sākt.
— Ar vīru, kurš aizgāja? — Zita pamirkšķināja. — Uz sejas rakstīts.
Anna negribot iesmējās:
— Tik ļoti pamanāms?
— Es šeit strādāju divdesmit gadus. — Zita paņēma viņu zem rokas. — Sieviete ar tādu skatienu vai nu tapetes izvēlas, vai matu krāsu. Ejam, parādīšu pareizo līmi.
Šobrīd citi lasaĀtrie olu salāti – īpaši garšīga uzkodu recepte, kas lieliski derēs ar sviestmaizēm
Pēc stundas grozs bija pilns: rullīši, špakteles, līme, trīs ruļļi ar rudzupuķēm.
— Ņem ķiršu krāsas. — Zita pamāja uz košajiem ruļļiem. — Šī krāsa vīriešus tracina. Tātad — pareizā.
Mājās Anna izklāja avīzes, sajauca līmi. Pirmais gabals noklājās viļņos. Otrais uzmetās ar burbuļiem. Trešo viņa bezcerīgi saplēsa.
— Lai tevi nelabais… — Anna noslaucīja lipīgos pirkstus priekšautā un ieslēdza video ar instrukciju. Iegāja virtuvē, uzvārīja tēju. “Bet ja nu Indulim taisnība? Varbūt tiešām bez viņa netikšu galā?”
Klavējiens pie durvīm pārtrauca šaubas. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis ar noplukušu koferīti.
— Viesturs no namu pārvaldes. Pēc pieteikuma par noplūdi.
— Kādu noplūdi?
— Un no kurienes man to zināt? — Viņš noguruši nopūtās. — Pieteikumā rakstīts “steidzami”.
— Es neko tādu nerakstīju…
Viesturs ielūkojās istabā un nosvilpās:
— Kas tā par izstādi uz sienām?
— Pirmo reizi līmēju. — Anna pamāja uz saviem mākslas darbiem.
— Var redzēt. — Viņš pakasīja pakausi. — Laikam Laima būs sazvanījusi. Pārdzīvo.
Anna nopūtās:
— Esmu bezcerīga?
— Kāpēc? — Viesturs atrotīja piedurknes. — Laila no piektā stāva sāka vēl sliktāk. Es viņu iemācīju. Arī jūs iemācīšu.
Šobrīd citi lasaBetona liešana tieši zemē bez veidņiem: vai tiešām lieka naudas tērēšana vai bīstama kļūda
VIDEO:
Viņš izņēma nazi no kabatas:
— Rādi savu līmi. Tūlīt visu izlabosim.
Lielā atbrīvošanās 22. decembrī: 6 zodiaka zīmes, kurām decembra nogale atnesīs negaidītu pārticību
Ar rokām aiztikt atļauts
Līdz novembrim dzīvoklis bija pārvērties. Guļamistaba rudzupuķu tapetēs. Balkons nosiltināts, ar violetiem aizkariem. Dīvāns ietērpts jaunā pārvalkā, ko viņa pati uzšuva.
— Viestur. — Anna pieklauvēja pie tehniskās telpas durvīm. — Kā pareizi sazemēt rozeti?
Šobrīd citi lasaKā notīrīt jaucējkrānu (vai krānu) bez izjaukšanas un līdzekļiem: veids, kas jāzina ikvienam
— Atkal? — Viņš paskatījās smaidot. — Trešo reizi nedēļā. Varbūt ņemsi mani par vīru? Beigsim ar tām rozetēm.
— Es no pirmā vīra vēl neesmu atvilkusi elpu. Bet tu jau precībās taisies.
Viesturs noburkšķēja, paņēma skrūvgriezi un gāja Annai līdzi. Dzīvoklī viņš nosvilpās:
— Nepazīt. Un balkons kāds! Tiešām kā no bildes.
— Tur vēl neesmu pabeigusi, — Anna māja ar roku. — Gribu plauktu stādiem.
Viņš tika galā ar rozeti, tad ilgāk aizkavēja skatienu pie groza stūrī. Tajā gulēja adītas salvetes un mežģīņu gultas pārklājs.
— Tas ir kas?
— Tā… niekojos vecumdienās.
— Pārdod?
Anna iesmējās:
— Kam gan to vajag!
— Tu vēl pasaki! — Viņš paņēma pārklāju. — Mana brāļameita par tādu naudu maksā. Bet šeit skaistums velti iet bojā.
Vakarā Anna izklāja uz galda diegus. Atnāca Laima ar ābolu ievārījumu.
— Tu spogulī sen esi skatījusies? — kaimiņiene iesēdās atpūtas krēslā. — Palikusi jaunāka par gadiem desmit. Kur palika tavs skābais izskats?
— Ar vīru kopā aizgāja, — Anna pasmaidīja.
— Un ko tu te esi sapaunājusi tik daudz? — Laima pieskārās mežģīņu rakstam. — Kā veikalā.
— Viesturs teica to pašu. Saka, varot pārdot.
Šobrīd citi lasaVieglā biezpiena-banānu torte bez cepšanas – lielisks deserts jebkuriem svētkiem
— Un kāpēc ne? Arī pārdod. Mana māsa uz tirdziņu iet, sālījumus vadā. Tur tādas lietas izķer vienā mirklī.
Anna pakratīja galvu:
— Kurš tad pirks?
— Visi pirks. — Laima uzsita ar plaukstu pa galdu. — Es pirmā rindā stāšos. Tikai cenu neliec par zemu.
Kad kaimiņiene aizgāja, Anna ieslēdza stāvlampu un ķērās pie adāmadatām. Televizorā kaut kas rēgojās, bet viņa neklausījās. Domāja, cik savādi viss ievirzījies. Nav jāgatavo diviem. Nav jāgaida, kad vīrs salabos krānu. Nav jāatskaitās par katru centu. Viņa paskatījās uz savu mežģīņu darbu.
Vai tiešām kāds patiesi gribēs to nopirkt? Un ja jā, tad cik pārklāju jānoada, lai ieraudzītu jūru un palmas? Un vai vispār ir kāda vieta, kur var aizbraukt viena pati sešdesmit divu gadu vecumā? Un vai tā jūra maz ir vajadzīga? Varbūt laime ir vienkārši adāmadatas rokās un tas, ka neviens pie auss nekurn.
Nepaaicinātais viesis
Klavējiens pie durvīm pārsteidza nesagatavotu. Anna kārtoja darbus fotografēšanai — Zita ierosināja izveidot lapu internetā. Klavējiens atkārtojās, uzstājīgāk. Viņa atvēra un sastinga.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Šobrīd citi lasaKo jūs noteikti neizmantosiet plīts apsildei, bet agrāk veiksmīgi izmantoja šo malkas vietā – vai tas ir izdevīgāk