Kodolieroči ir varas simbols – ja valstij tie ir, tad tai ir arī politiskās ietekmes sviras. Irānai oficiāli nav kodolieroču, tomēr Teherāna alkst tos iegūt. Latvijas Radio raidījums “(ne)Diplomātiskās pusdienas” analizē, kā Irāna cenšas atjaunot tās kodolprogrammu pēc 12 dienu kara, vai Eiropai un ASV būs vieta pie sarunu galda par jauno kodolvienošanos un kāda ir Krievijas un Ķīnas iesaiste Teherānas kodolmērķu sasniegšanā.
Izraēlai un ASV izdodas nopietni bojāt Irānas kodolobjektus
Šobrīd kodolieroči ir deviņām valstīm – Krievijai, ASV, Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Pakistānai, Indijai, Izraēlai un Ziemeļkorejai. Lai gan Irāna apgalvo, ka tā īsteno kodolprogrammu civilajām vajadzībām, pastāv viedoklis, ka tā labprāt pievienotos kodolieroču valstu sarakstam.
Pasaule uzmanību Irānas kodolprogrammai pievērsa jūnijā, kad starp Izraēlu un Irānu izcēlās 12 dienu karš. Tajā Izraēla un vēlāk arī ASV veica triecienus Irānas kodolobjektiem, visvairāk mērķējot uz urāna bagātināšanas rūpnīcu Natanzā un Fordo, Isfahānas kodoltehnoloģiju centru, Būšehras atomelektrostaciju, Arākas smagā ūdens reaktoru un Teherānas pētniecības reaktoru.
Vairākas domnīcas apkopojušas satelītu uzņēmumus, kuros var redzēt, ka Natanzā, Fordo un Isfahānā šobrīd nenotiek nopietni atjaunošanas darbi. Pie objektiem Natanzā nav mēģināts pat piekļūt – ASV iznīcināja ēkas, pārvēršot tās gružu kaudzēs, kas bloķē galvenos ceļus.
Savukārt Isfahānā darbinieki cenšas piekļūt diviem ieejas tuneļiem – tur attīrīšanas darbi ir sākuma stadijā. Taba/Tesa centrifūgu komponenšu ražošanas rūpnīca Karadžā ir praktiski iznīcināta, un tur atjaunošanas darbi nenotiek. Vairāki mazāki kodolobjekti, kuros nekad nav bijuši starptautiskie novērotāji, arī tika praktiski iznīcināti.
Tomēr Irāna nepadodas un tagad koncentrējas uz citu objektu būvniecību. Piemēram, kalnos 1,6 kilometru attālumā no Natanzas turpinās centrifūgu ražošanas rūpnīcas būvniecība.
Satelīta attēli liecina, ka kopš 30. jūnija tur uzcelta liela siena gar visu perimetru. Jūlijā Teherāna paziņoja, ka uzsākti darbi pie Būšehras objekta atjaunošanas.
Kodolobjektu atjaunošana vai būvniecība ir ilgs process, tomēr to vēl vairāk apgrūtinās arī tas, ka 12 dienu karā nogalināti Irānas 12 vadošie kodolzinātnieki. Augsti kvalificēto zinātnieku zaudējums kopumā palēninās kodolpētījumus, jo cilvēku apmācīšana aizņem ilgu laiku un arī resursus. Kodolprogrammas atjaunošanu neatvieglo arī rietumvalstu sankcijas.
Eiropa atjauno sankcijas; Teherānas uzticība izplēn
Lielbritānija, Francija un Vācija jeb tā dēvētās E3 valstis augustā aktivizēja sankciju atjaunošanas mehānismu, un jau septembra beigās ANO atjaunoja pirms desmit gadiem atceltās sankcijas.
Eiropas Savienībai (ES) šobrīd ir mazākā loma un iespējas panākt jaunu kodolvienošanos ar Teherānu. Irāna paziņoja, ka ASV nodeva diplomātiskās sarunas, taču E3 valstis tās apglabāja.
Irāna neuzticas Eiropai, jo uzskata, ka tā nepildīja solījumus, ko deva, noslēdzot kodolvienošanos.
Irāna 12 dienu karā saskata arī netaisnīgus dubultstandartus, jo Eiropas valstis, kad Krievija iebruka Ukrainā, uzreiz nosodīja un steidzās sodīt Maskavu, taču nenosodīja Izraēlu un ASV, kad tās veica triecienus pret Irānu.
Visticamāk, Eiropai nebūs krēsla pie sarunu galda par Irānas kodolprogrammu, jo arī ASV prezidents Donalds Tramps vairāk sliecas uz divpusējām sarunām.
Trampa maksimālā spiediena stratēģija iedragā iespēju panākt kodolvienošanos
ASV prezidents arvien biežāk rīkojas vienpusēji, un diplomātija Tuvajos Austrumos ir atkarīga no viņa personīgās intereses. ASV pēc 12 dienu kara pauda, ka būtu gatavas atkal sēsties pie sarunu galda par kodolieročiem – pirms Izraēlas un ASV triecieniem Vašingtona un Teherāna vairākos sarunu raundos apsprieda Irānas kodolprogrammu. Sarunās nekāda vienošanās netika panākta.
Arī ASV loma un iespēja panākt jaunu kodolvienošanos ir ļoti apšaubāma. ASV uzsāka tā dēvēto maksimālā spiediena kampaņu pret Irānu, mēģinot panākt to, ka Teherāna pieņems visas Trampa prasības. Tās nav bijušas izdevīgas Irānai, proti, Tramps pieprasīja, lai Teherāna pilnībā atteiktos no urāna bagātināšanas, likvidētu tās kodolprogrammu un izbeigtu jebkuru atbalstu grupējumiem, kas ir tās sabiedrotie. Savukārt pretī Irāna saņemtu ekonomisko sankciju atcelšanu un attiecību ar ASV normalizāciju.
Tramps vēl pirms 12 dienu kara solīja atcelt sankcijas, tomēr to nedarīja.
Kad gaismā nāca informācija, ka Tramps zināja par Izraēlas plāniem veikt triecienus, daudzi Teherānā bija pārliecināti, ka ASV agresīvā sarunu vešanas taktika bija mērķēta uz to, lai beigās uzsāktu Irānas apšaudi.
Viņuprāt, ASV speciāli ieveda sarunas strupceļā, lai gūtu ieganstu uzbrukumiem Irānai.
Lai gan ASV politika un uzbrukumi Irānai mazināja abu pušu uzticību, pēc 12 dienu kara arī Irāna izteica vēlmi atjaunot sarunas.
12 dienu karš nemainīja Teherānas nostāju – tā uzsver, ka turpinās kodolprogrammu, jo tas nepieciešams enerģētikas un medicīnas nozarei.
Teherāna ir gatava apspriest urāna bagātināšanas pakāpi, nevis bagātināšanu pašu par sevi.
Kamēr Eiropas loma mazinās un ASV centieni noslēgt jaunu vienošanos ir strupceļā, reģionā mainās varas līdzsvars. Irāna meklē atbalstu pavisam citā virzienā.
Irānas un Krievijas attiecības nav vienlīdzīgas – vairāk labumu gūst Kremlis
Krievija ir bijusi Irānas ilggadējs sabiedrotais. Arī pēc kara Ukrainā sākumā abu valstu sadarbība tikai pieauga – Irāna piegādāja Krievijai dronus. Lai gan Krievija nepalīdzēja 12 dienu karā, abu valstu attiecības kļuva vēl ciešākas.
Irānai Krievija kļuva par svarīgāko partneri, kas palīdz valstij pārvarēt politisko un ekonomisko krīzi, īpaši pēc Rietumu sankciju atjaunošanas.
Abām ir ambiciozi plāni Irānas kodolprogrammas ietvaros – Krievija solīja investēt līdzekļus astoņu atomelektrostaciju būvniecībā.
Abas valstis parakstīja vienošanos par Hormūza atomelektrostacijas būvniecību 25 miljardu ASV dolāru vērtībā.
Tā kā Izraēla un ASV izvairījās apšaudīt Krievijas projektus, Teherāna cer – jo vairāk tās teritorijā būs sadarbībā ar Maskavu uzbūvēto objektu, jo vairāk aizsargāto zonu tā iegūs.
Ja Irānai Krievija kļuvusi par stratēģisko partneri, tad Krievijai Irāna kļūst par vēl vienu virzienu Rietumu izolācijas apiešanai.
Krievija vairs nav atkarīga no Irānas militārajām piegādēm, īpaši droniem, jo tagad tos spēj saražot pašmājās. Krievija ir uzlabojusi “Šahed” dronus un pati tos ražo, izmantojot Ķīnas komponentes. Krievijas militārā uzmanība šobrīd ir veltīta karam Ukrainā, tādēļ iespējamība, ka Irāna iesaistīsies nopietnā konfliktā, samazina Maskavas vēlmi ciešāk sadarboties.
Politiskajā arēnā uzkāpj Ķīna – Pekinas un Teherānas attiecības kļūst ciešākas
Ķīna šobrīd ir lielākais Irānas naftas importētājs, palīdzot tai apiet Rietumu sankcijas. Nafta ir galvenā Ķīnas interese, proti, padziļinot attiecības un saglabājot stabilitāti reģionā, Pekina iegūs vēl vienu kritiski svarīgo resursu piegādātāju. Izbūvējot sauszemes naftas piegādes ķēdi Irāka-Irāna-Pakistāna, Ķīna arī samazinātu potenciālos draudus, ja tās zemūdens piegādes infrastruktūra Malakas un Babelmandeba šaurumos tiktu apdraudēta.
Pēdējos 25 gados Ķīna ārvalstu tiešajās investīcijās Irānā ieguldīja aptuveni 400 miljardus ASV dolāru. Pekina atbalsta arī Teherānas ballistisko raķešu programmu, piegādādama tai duālā pielietojuma komponentes, kuras var izmantot raķešu ražošanā. Tās Ķīna piegādā pa jūru.
Irāna, Ķīna un Krievija novadījušas vairākas kopīgās militārās apmācības jūrā. Pekina turpina palielināt savu militāro klātbūtni arī Tuvajos Austrumos.
Lai noskaidrotu, kā ir attīstījušās Ķīnas un Irānas attiecības pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas deva Ķīnai to impulsu izplest savu varu arī Tuvajos Austrumos, raidījums vērsās pie domnīcas “Ziemeļeiropas politikas centrs” direktora, Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociācijas vadītāja, bijušā aizsardzības un ārlietu ministra Arta Pabrika.
Krievijas iebrukums Ukrainā un garais karš ir mainījis dinamiku attiecībās starp Ķīnu un virkni citu valstu. Mēs varam droši pateikt, ka autoritārās un totalitārās valsts ir konsolidējušās. Un šeit mēs redzam arī daudz efektīvāku sadarbību, piemēram, starp tādām valstīm kā Ķīna un Irāna, kas abas ir tiešas vai netiešas Krievijas atbalstītājas šajā karā.
Ķīna ir nodrošinājusi Irānu jau no 1980. gadiem ar dažāda veida atom-nepieciešamajām precēm, lai Irāna spētu veidot savu kodolprogrammu. Ķīna nekad nav slēpusi to, ka tā uzskata, ka Irānai ir tiesības uz miermīlīgām kodolprogrammām. Šī sadarbība nedaudz vājinājās 90. gadu, 90. gadu otrajā pusē, bet vienlaikus, protams, informācija norāda uz to, ka arī netieši šis atbalsts Irānas kodola programmām no Ķīnas ir turpinājies, gan attīstot reaktorus, gan piegādājot urānu vai citus nepieciešamos materiālus.
Interesanti ir arī tas, ka Irāna ir kļuvusi par pilntiesīgu locekli Šanhajas Sadarbības organizācijā. Pēdējā organizācijas tikšanās reizē Tjaņdziņā Irāna piedalījās. Šeit piedalījās arī Indija, un jāsaka, ka ASV prezidenta Trampa veidotā tarifu politika ir gandrīz vai sasniegusi neticamo, proti, tuvinājusi arī Ķīnu un Indiju, jo šeit ir gan atjaunota tūrisma satiksme, gan arī Šanhajas Sadarbības organizācijā ieradies ir ne tikai kāds Indijas pārstāvis, bet pats valsts vadītājs, kas ir Āzijas gadījumā, šajā sadarbībā starp Āzijas valstīm, ļoti nozīmīgs fakts. Vienlaikus, protams, šeit aktīvi piedalās arī Krievija, kuru atbalsta Ķīna, un mēs zinām, arī Indija iepērk daudz dažādu energoresursu no Krievijas un sadarbība turpinās. Ķīnai ar Krieviju ir noslēgts bezvīzu režīms, stiprinās ekonomiskās saites. Šanhajas Sadarbības organizācijas ietvaros tika parakstīta arī virkne līgumu gan starp Ķīnu un Krieviju, gan arī ar citām valstīm, kas sevī ietver tirdzniecības tehnoloģijas, drošības, digitālās, ekonomikas un citus jautājumus.
Vēl nesen attiecībā uz Irānu notika Ķīnas, Irānas un Saūda Arābijas tikšanās, kur Ķīna, protams, centās šeit, reģionā, mazināt spriedzi starp dabiskajām pretiniecēm Islāma pasaulē.
Un secinājums ir ļoti vienkāršs – Rietumu vājums atbalsta sniegšanā Ukrainai, vājās pozīcijas attiecībā uz Krieviju ir ļoti veicinājušas Ķīnas ietekmes izplešanos, autoritāru valstu sadarbības veicināšanu, starp kurām ir Irāna, Krievija, arī Ķīna, Ziemeļkoreja, un pat ar Indiju ir veiksmīgi uzlabotas šīs attiecības. Un tas nav tikai tāpēc, ka Ķīna kļūst lielāka spēlētāja dažādos pasaules reģionos, bet tāpēc, ka Rietumu politika ir bijusi bieži fragmentēta, nestabila un vairāk vērsta uz paziņojumiem nekā uz reālo darbību vai uz reālo kopdarbību.
Jebkura valsts, kura izmanto kodolenerģiju pat civilajiem mērķiem, kļūst par potenciālo kodolieroču valsti. Ilgtermiņā tas varētu apdraudēt starptautisko drošību. Lai gan iznīcināt Irānas kodolobjektus ar militāriem triecieniem ir bijis vardarbīgi, tomēr tas palēnināja Teherānas spēju saražot kodolieročus.
Kodolreaktori ražo tīrāko elektroenerģiju pasaulē
Runājot par kodolenerģiju, lielākā uzmanība veltīta Krievijai un tās kodolieročiem. Tomēr Krievijai nav lielākās kodolenerģijas ražošanas spējas. Starptautiskā atomenerģijas aģentūra ziņo, ka visvairāk kodolreaktoru ir ASV, Francijā un Ķīnā. Tikai tad sekoja Krievija, un piektā ir Dienvidkoreja. Šajās valstīs ir 71 % no visas kodolenerģijas ražošanas jaudas pasaulē.
Kopumā pasaulē ir izbūvēti 416 kodolreaktori, kuri atrodas 31 valstī. No tiem 94 atrodas ASV, 57 – Francijā un tikpat Ķīnā, 36 – Krievijā un 26 – Dienvidkorejā. Francija 65 % no kodolreaktoros saražotās enerģijas tiek izmantoti elektrībai. Savukārt Ķīna šobrīd būvē visvairāk kodolreaktoru, proti, 28.
Lai gan kodolreaktoru izmantošana saistās ar zināmiem riskiem, kodolenerģija joprojām ir viens no tīrākajiem enerģijas ieguves veidiem. Tās ražošanas procesā netiek piesārņots gaiss ar ogļskābās gāzes izmešiem.
Pēc Kodolenerģijas institūta datiem, kodolenerģijas iegūšana ASV ik gadu novērš apmēram 471 miljonu tonnu CO₂ nonākšanu gaisā – tādu apjomu rada aptuveni 100 miljoni automašīnu.
Institūts uzsver, ka kodolenerģijas iegūšanai vajag ievērojami mazāk teritorijas nekā daudziem citiem enerģijas avotiem. Lai saražotu 1000 megavatus elektrības no kodolenerģijas, pietiek ar 2,6 kvadrātkilometriem lielu teritoriju. Savukārt, lai iegūtu šādu elektrības apjomu no vēja, vajag 360 reizes lielāku platību, bet no saules – aptuveni 75 reizes lielāku teritoriju.