Katru gadu vairāki tūkstoši cilvēku kārto valsts valodas prasmes pārbaudes A2 jeb pamatzināšanu līmenī. Vairums kārtotāju ir no Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas, taču neliela daļa ir arī no Āzijas valstīm. Viņi šo eksāmenu mēdz kārtot pēc Latvijā nodzīvotiem daudziem gadiem. Starp iebraucējiem ir arī studenti, kuri studiju laikā izvēlas valodu neapgūt. Kāpēc ārvalstnieki, jo īpaši trešo valstu pilsoņi, dzīvojot Latvijā, var iztikt bez valsts valodas prasmēm? To skaidroja Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili”.
Studenti var iztikt bez latviešu valodas
Latvijas Radio sarunājās ar jauno ķirurgu Taku Tanabi no Šrilankas. Kaut arī šogad beidza studijas Rīgas Stradiņa universitātē, viņš vēl joprojām mitinās universitātes dienesta viesnīcā. Tikšanās notika dienu pirms eksāmena, kurā pārbaudīs, vai Taka Tanabe prot runāt latviski A2 jeb pamatlīmenī. “Es esmu ārsts un skolotājs. Es dzīvoju Rīgā sešus gadus.” Tā kā daudz vairāk par šo teikumu viņš latviski nevarēja pateikt, intervija notika angliski.
Sākotnēji Taka ieradās Latvijā, lai studētu medicīnu, bet nu, kad studijas beigušās, nolēma palikt šeit, lai strādātu apgūtajā nozarē. Tādēļ viņam nepieciešams iemācīties latviešu valodu. “Es ierados Latvijā 2019. gadā. Esmu dzimis Šrilankā, bet mani vecāki ir no Šrilankas un Japānas,” pastāstīja vīrietis. Šajā laikā Taka īsti neizjuta vajadzību iemācīties latviešu valodu, jo studiju process bija ļoti saspringts. Neko vairāk par universitātes obligāto ievadkursu valsts valodā viņš tā arī neapguva.
Taka skaidroja: “Sākumā universitātē mums bija latviešu valodas nodarbības, bet tās bija specifiski saistītas ar medicīnu, nevis ikdienu.”
Tagad, kad mācības pabeigtas, viņš grib Latvijā palikt un strādāt vēl nākamos sešus gadus. Līdz ar to intensīvi mācās valodu. Vīrietis stāstīja: “Nopietni es latviešu valodu apgūstu divus mēnešus. Februārī es sāku valodu apgūt neregulāri, jo es paralēli arī strādāju par pasniedzēju, taču tagad varu teikt, ka aptuveni divus mēnešus.”
Kā tieši viņš apgūst valodu? “Savam A1 līmeņa eksāmenam es gatavojos pašmācības ceļā un to nokārtoju, taču A2 līmenim es izmantoju tiešsaistes kursus, kuriem ir mēneša abonementa maksa. Tajos man ir nodarbības ar pasniedzēju, kas arī labo uzdevumus, kurus es pildu,” skaidroja Taka.
Kad interneta meklētājā angliski ieraksta vārdus “Latviešu valodas kursi A2” līmenim, pārlūks piedāvā daudz un dažādus uzņēmumus. To piedāvātā cena svārstās no aptuveni 100 eiro par nodarbību ciklu līdz vairāk nekā 400 eiro, kā arī vairums nodarbību ir tiešsaistes vidē.
Taka pastāstīja, ka kursus viņš viegli atradis: “Sākumā es vienkārši devos uz Latviešu valodas aģentūras mājaslapu, kur es atradu daudz informācijas, kas gan bija latviešu valodā, taču man izdevās to pārtulkot. Tā es noskaidroju, kas man ir nepieciešams katram līmenim, un tālāk jau viss bija vienkārši.” Taka arī parādīja savu tiešsaistes mācību vidi, kurā redzamas dažādas nodarbības un uzdevumi.
Vīrietis norādīja: “Man ir vairāk nepieciešami intensīvāki kursi, tādēļ ka man ir sajūta – jo ilgāk es mācos valodu, jo grūtāk man ir to saņemties darīt, un es to vienkārši aizmirsīšu. Latviešu valoda diemžēl ir valoda, kuru es ikdienā neizmantoju. Manā pieredzē ir tā, ka es satieku kolēģus, kuri ar mani sasveicinās latviešu valodā, bet tad, kad saprot, ka es esmu ārzemnieks, viņi, cenzdamies būt laipni, pāriet uz angļu valodu. Savu sešu septiņu gadu laikā es ļoti reti esmu ar saviem kolēģiem vai studentiem runājis latviešu valodā.”
Lai stiprinātu valodas prasmi, ikdienā Taka lasa arī ziņas: “Es cenšos lasīt portāla LSM ziņas, lai gūtu saprašanu par to, kas tiek teikts. Tas joprojām ir diezgan grūti, jo tur izmantotā valoda ir vairāk formāla un sarežģītāka, bet es cenšos kaut ko saprast.”
Kā ar latviešu valodu veicās viņa bijušajiem studiju biedriem? Taka stāstīja: “Ja godīgi, tad ne pārāk daudz cilvēku ir entuziastiski apgūt latviešu valodu. Es sociālajos tīklos esmu redzējis dažus, kuriem valoda šķiet interesanta, un viņi ir atraduši labus skolotājus, bet vairums cilvēku neizvēlas šo valodu apgūt padziļināti.”
Jautājumā par to, kas būtu nepieciešams, lai cilvēkus vairāk motivētu apgūt valodu, Taka piedāvā uzreiz vairākas iespējas: “Protams, nākotnē, ja būtu vairāk reklāmu, kas aicina mācīties latviešu valodu, vai piedāvājumi grupām, kurās vietējie sarunājas ar ārzemniekiem, manuprāt, arī ārzemju studentiem būtu lielāka interese apgūt latviešu valodu.”
Šādus risinājumus piedāvā arī Latviešu valodas aģentūra, kas decembrī publicēja pētījumu ar nosaukumu “Latviešu valodas apguve jauniebraucēju vidē”.
Tajā teikts, ka valodas apguvi var veicināt nelielas grupas, kurās ir dažāds etniskais sastāvs, lai grupas dalībnieki savā starpā būtu spiesti sarunāties latviski, nevis visus vienojošā svešvalodā.
Tāpat pētījums atklāj, kas ir caurmēra jauniebraucēji, kuri mācās valsts valodu. Viņi nedēļā strādā vairāk nekā 30 stundas, bet dzīvo Rīgā vai Pierīgā. Vairums aptaujāto arī norāda, ka ikdienā spēj iztikt bez latviešu valodas. Ārsti, tāpat kā juristi un programmētāji, pieder cilvēku grupai, kam ir augsta motivācija apgūt latviešu valodu. Pētnieki arī atklājuši, ka visbiežāk latviešu valodu apgūst kursos, bet daudzi iebraucēji izvēlas arī pašmācības ceļu.
Interesanti, ka iebraucēji no Indijas, Šrilankas un Pakistānas valodu bieži sāk mācīties tikai pēc vairākiem Latvijā nodzīvotiem gadiem, jo sākotnēji viņu prioritātes ir citas vai arī sadzīvē palīdz atbalsta tīkls no savas kopienas. Savukārt ieceļotāji no Eiropas valstīm parasti valsts valodu sāk apgūt uzreiz pēc ierašanās vai pat vēl pirms pārcelšanās uz Latviju, jo apzināti gatavojas šeit dzīvot.
Raidījuma veidošanas laikā Latvijas Radio intervijai uzrunāja arī Lūkasu Risteru – ārstu no Vācijas, kurš dzīvo arī Anglijā. Viņa izvēlētā specialitāte ir traumatoloģija un ortopēdija. Arī Lūkass, tāpat kā Taka, Latvijā dzīvojis sešus gadus, taču valodu prot labāk. Viņš jau nokārtojis valsts pārbaudi B1 līmenī – tātad viņš var sarunāties ikdienas situācijās.
“Nu, specifiski kolēģi, viņi, protams, saprot, ka es neesmu no Latvijas. Un parasti viņi runā angliski ar mani, bet problēma ir principā pacienti, jo daudzi tikai runā krieviski, un tā ir problēma,” skaidroja ārsts. Šādās situācijās Lūkass parasti runā latviski. “Ja viņi nesaprot, tad es runāju ar kolēģiem, lai viņi tulkotu, un viss. Tad viņi runā krieviski, es runāju latviski.”
Lūkass uzskata, ka tam, kādēļ viņa studijas biedri aktīvi nemācās valsts valodu, ir arī savi iemesli. Proti, pēc studijām Latvijā ārvalstu studenti grib atgriezties mājās.
Līdz B1 līmenim Lūkass tika salīdzinoši īsā laikā, jo intensīvi apguva valodu ar privātskolotājas palīdzību. Patlaban viņš mācās, lai drīzumā kārtotu B2 līmeņa pārbaudi. “Sākumā es spēju pateikt tikai vienkāršas frāzes, piemēram, “labrīt”, “labvakar” un “paldies”. Taču desmit mēnešu laikā ar viņas palīdzību jau spēju brīvi runāt un piedalīties rezidentūras darba intervijās,” stāstīja ārsts.
Arī pieteikties valodas eksāmenam bija vienkārši. Valsts nodeva par šo pārbaudi ir 52 eiro. Taču no tās ir atbrīvotas personas, kas ir Latvijas pilsoņi, nepilsoņi vai Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņi. Tāpat no nodevas atbrīvotas trūcīgās un maznodrošinātās personas un tās personas, kas atbilst Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā noteiktajam Ukrainas civiliedzīvotāja statusam.
Gan Lūkass, gan Taka ietilpst to cilvēku kategorijā, kuriem ir augsta motivācija integrēties un apgūt valodu, jo viņi vēlas saistīt savu dzīvi ar Latviju. Taču pat pēc ilgāka valstī nodzīvota laika viņu valodas prasmes krietni atšķiras. Tas, kas skaidri iezīmējas, – viņiem abiem ikdienā vajadzīga lielāka iespēja sarunāties latviski, un šeit loma ir vietējiem iedzīvotājiem.
To arī izceļ Latviešu valodas aģentūras pētījums. Tajā teikts, ka mūsu sabiedrība demonstrē “nepamatotu pretimnākšanu”, jo bieži vien pāriet uz angļu vai krievu valodu, un tas traucē iespēju apgūt valodu. Tāpat pētījuma autori raksta, ka darba vidē joprojām netiek pietiekami nodrošināta latviešu valodas lietošana, lai gan tā ir darba devēju un kolektīvu atbildība un būtisks valodas apguves avots. Rīgā un citās lielās pilsētās jau izveidojušās plašas jauniebraucēju kopienas.
Lāsma Sirmule pasniedz latviešu valodu divās universitātēs un vada dažādas privātstundas, kā arī lasa lekcijas, lai palīdzētu sagatavoties Pasaules diktātam latviešu valodā. Tā ir iniciatīva attīstīt rakstītprasmi, vairot cieņu pret dzimto valodu un palīdzēt to iemācīties cittautiešiem.
Latvijas Radio aicināja Sirmuli izvērtēt A2 līmeni, jo tieši šis līmenis jāapgūst ne tikai ārvalstu studentiem, tostarp Takam, bet arī Krievijas pilsoņiem, kas vēlas iegūt Eiropas Savienības patstāvīgā iedzīvotāja statusu. Viņa uzsvēra, ka viens no alternatīvajiem nosaukumiem šim ir “izdzīvošanas līmenis”.
“Tas nozīmē, ka es varu aiziet uz veikalu, es varu nopirkt, paprasīt, cik ir pulkstenis kādam garāmgājējam. Varu pierakstīties pie friziera vai pie ārsta, varu satikties uz ielas, iepazīties ar jums, pajautāt, no kurienes jūs esat, par sevi pastāstīt,” skaidroja pasniedzēja.
Savukārt apgūt valodu vismaz līdz šim te “izdzīvošanas” līmenim neprasa tik ilgu laiku. “Tas arī ir ļoti atkarīgs no tā, kāda ir cilvēka dzimtā valoda, jo tas ļoti daudz ietekmē to, cik ātri arī apgūs latviešu valodu. Un tiem, kas ir slāviski runājoši, tad no slāvu valodām, kas ir ukraiņi, krievi, – viņiem noteikti būs vieglāk un ātrāk, jo tomēr viņiem šis koncepts par dzimtēm, par locījumiem ir saprotams,” skaidroja Sirmule. Viņa arī ievērojusi, ka tiem, kuri nāk no tālākiem reģioniem, ir grūtāk iemācīties runāt un rakstīt latviski.
“Universitātē, piemēram, daudz cilvēku, kam dzimtā valoda ir arābu valoda vai persiešu valoda, vai japāņu, kas ir ļoti tā kā eksotiski, un skaidrs, ka viņiem ir grūti kaut vai saprast šo te dzimtes konceptu.
Kāpēc galds ir “viņš” un kāpēc lampa ir “viņa”, un kāpēc mums vispār tas ir svarīgi? Un to tiešām ir grūti saprast,” stāstīja pasniedzēja.
Sirmule arī praksē pārliecinājusies, ka tiem, kuriem dzimtā ir kāda no slāvu valodām, A2 līmeni iespējams apgūt apmēram pusgadu ilgu intensīvu mācību rezultātā. Viņa arī pamanījusi, ka ārvalstu studenti nav ļoti motivēti mācīties latviski: “Ja mēs runājam par augstskolas studentiem, bieži vien šīs vēlmes un motivācijas nav tieši tāpēc, ka viņi tomēr savu nākotni ar Latviju nesaista.”
Viena no augstskolām, kurā Lāsma māca, ir Rīgas Stradiņa universitāte. “Tie ir medicīnas studenti, un viņi šeit ir plānojuši tikai šos sešus gadus izmācīties, pabeigt studijas un doties atpakaļ uz savām mītnes zemēm vai doties kaut kur tālāk Eiropā. Un tāpēc pārsvarā tur šīs motivācijas nav ar kaut kādiem atsevišķiem izņēmumiem,” stāstīja pasniedzēja.
Pilnīgi cits motivācijas līmenis gan ir tiem, kas Latvijā ieradušies, lai bēgtu no kara šausmām Ukrainā. Statistika liecina, ka līdz šī gada 1. jūlijam patstāvīgās uzturēšanas atļaujas saņēmuši 3161, bet termiņuzturēšanas atļaujas – teju 32,3 tūkstoši Ukrainas pilsoņu un viņu ģimenes locekļu.
“Tagad jau, kad ir pagājuši šie trīs gadi, cilvēki saprot, ka diemžēl nekas vēl joprojām nebeidzas un ka vismaz tuvākos gadus viņiem būs šeit jāpavada. Un šo trīs gadu laikā, ja mēs runājam par ukraiņiem, man jau ir vairāki piemēri personīgi, kas ir tikko C1 līmeni nokārtojuši, lai var mierīgi strādāt par, piemēram, ārstiem,” stāstīja Sirmule.
Ko prasa A2 līmeņa pārbaudes darbos? “Eksāmens ir balstīts uz vispārējām nostādnēm, arī šo, kas ir Eiropas Komisijas izstrādātās nostādnes par to, kas ir A2 līmenis. Tā ka tas nav atrauts no kaut kādiem starptautiskiem dokumentiem vai arī no latviešu valodas līmeņu aprakstiem. Šis eksāmens būtībā ir balstīts uz šiem līmeņa aprakstiem, kas būtu jāzina cilvēkam A2 līmenī,” stāstīja pasniedzēja.
Pirmajā lapā ir vairāki eksaminatoru sagatavoti sludinājumi. Sirmule skaidroja: “Kas ir būtībā prasīts no šī studenta vai eksāmena kārtotāja – saprast vispār, par ko ir runa. Un būtībā vienkārši jāizvēlas, tur ir kaut kādi apgalvojumi, un jāsaprot, par kādu tēmu ir šis sludinājums.”
Tādējādi no pārbaudes darba kārtotāja sagaida vispārēju izpratni. Sirmule uzsvēra: “Es saku to studentiem, ka jūs nekad nezināsiet visu! Neviens nevar zināt visu, bet mēs daudz ko varam saprast pēc konteksta.”
Citos uzdevumos prasa aizpildīt testu, kurā jāizvēlas pareizā atbilde. Šādi pārbauda gramatikas zināšanas. Pasniedzēja stāstīja: “Šeit arī daļēji var palīdzēt, ja cilvēks labi zina gramatiku, arī gramatikas zināšanas var palīdzēt. Un būtībā arī pārsvarā ir vienkārši par to, ko nozīmē viens vai cits vārds – “visvairāk”, “visātrāk” vai “vistālāk”. Un, ja mēs vismaz daļu no šiem vārdiem zinām, mēs jau varam izsecināt, kurš vārds būtu jāievieto konkrētajā teikumā vai konkrētajā tekstā.”
Latvijas Radio arī vaicāja, kādas tieši lietas būtu jāzina tiem, kas vēlas nokārtot latviešu valodu A2 līmenī, piemēram, vai nepieciešams zināt priedēkļu lietojumu. “A2 līmenī priedēkļi nav jāzina. Būtībā par priedēkļiem mēs jau runājam pārsvarā B1 līmenī. Varbūt kaut kādus atsevišķus vārdus mēs tur “pirkt” un “nopirkt”, ka es vakar nopirku. Par pabeigto darbību. Bet, tā kā priedēkļu jautājums jau ir ļoti sarežģīts, tas jau nāk vēlāk,” stāstīja pasniedzēja.
Sarunās ar ārvalstu studentiem kā vienu no grūtākajām lietām latviešu valodas apguvē un runāšanā studenti uzsvēra locījumus un vārdu galotnes. Lāsma gan steidza mierināt, ka vismaz A2 līmenī šīs kļūdas ir pilnīgi saprotamas un pieņemamas. “Tas arī A2 līmeņa aprakstā ir minēts, ka sistemātiskās kļūdas ar locījumiem un galotnēm ir pieļaujamas, jo tas ir tikai A2 līmenis.
Protams, tā galvenā doma ir komunikācija – ka es varu pateikt to, ko es gribu pateikt, ka es varu pajautāt to, kas man ir nepieciešams,” viņa uzsvēra.
Arī Lāsma ir novērojusi, ka latvieši sarunās ar ārzemniekiem mēdz pārslēgties uz citu valodu, kas apgrūtina mācību procesu. Viņa komentēja: “O, jā, un es šo ļoti mēģinu savā sociālajā burbulī – saviem draugiem, paziņām latviešiem – visu laiku atgādināt, ka es saprotu to latviešu vēlmi vēlēties palīdzēt, bet diemžēl tas ir lāča pakalpojums! Mēs diemžēl nepalīdzam, un tad rodas šī situācija, ka cilvēki šeit dzīvo 30 gadus un nāk pie manis mācīties A1 līmeni.”
Viņasprāt, tas iedragā cilvēku pašapziņu par savām spējām runāt latviski. Sieviete stāstīja: “Man bija studente, kas pati jau par sevi bija ļoti nepārliecināta, viņa ir ārsts no Ukrainas. Un viņa man saka: “Bet Lāsma, es tiešām tik slikti runāju latviski?” Es saku:”Kāpēc tu tā domāji?” “Bet visi pacienti, viņi kā ienāk, kā es sāku, kā es atveru muti latviski, viņi uzreiz pāriet uz krievu valodu. Vai tiešām viņi mani nesaprot, vai tiešām ir tik slikti?” Es saku: “Nē, viņi tev grib palīdzēt! Tikai nesaprot to, ka viņi diemžēl dara pretējo.””
Ikdienā ārzemniekiem izveidojas arī valodu sajaukums. “Par latviešu un krievu, man ir arī tādi piemēri, kur cilvēks ir pārcēlies uz Latviju. Viņš sākumā ir mēģinājis mācīties no tā, ko viņš apkārt dzird, nevis gājis tā kā akadēmiski mācīties pie kāda pasniedzēja. Un ar ko mēs esam ļoti ilgi pēc tam cīnījušies – ka viņam ir sajukusi kopā latviešu un krievu valoda, jo viņš nav īsti sapratis, ko viņš uz ielas dzird – latviešu vai krievu valodu,” stāstīja pasniedzēja.
Latvijas Radio vērsās arī pie Valsts izglītības attīstības aģentūras, kurā izstrādā valsts valodas prasmju pārbaudes darbus. Valsts valodas prasmes pārbaudes nodaļas vadītāja Anta Lazareva ne tikai atbild par valsts pārbaudes darbu norisi, bet arī izstrādājusi mācību materiālus valodas apguvei. Viņa pastāstīja, ka vidēji, lai cilvēks apgūtu latviešu valodu A2 līmenī, nepieciešamas no 120 līdz 160 akadēmiskajām stundām. “Tas ir diezgan arī individuāls process, it īpaši pieaugušajiem. Protams, nedaudz varbūt arī, nu, to ietekmē vecums,” viņa norādīja.
Lazareva stāstīja, ka pastāv arī bezmaksas kursi. Pēdējos divos gados ir Sabiedrības integrācijas fonda kursi, kas primāri ir Ukrainas iedzīvotājiem; ir Kultūras ministrijas nodrošinātie kursi, kas ir trešo valstu valsts piederīgajiem; un Nodarbinātības valsts aģentūras kursi, kas ir bezdarbniekiem, darba meklētājiem vai darba riskam pakļautām jeb personām adresēti. Līdz šī gada sākumam Sabiedrības integrācijas fonda organizētajos latviešu valodas kursos kopumā piedalījušies 15 324 tūkstoši ukraiņu.
Valsts izglītības attīstības aģentūras mājaslapā nav pieejama svaigākā statistika par cilvēku grupām, kas kārto valsts valodas pārbaudījumus. Tāpēc Latvijas Radio vaicāja Lazarevai – vai pēdējo gadu laikā novērojamas kādas izmaiņas?
“2024. un it īpaši arī šogad – 2025. gadā – palielinājies ukraiņu skaits, jo tomēr, ja 2022., 2023. gadā viņi vēl mācījās, varbūt arī sākuma līmeni – A1 –, tad jau nākamajos gados viņi kārto A2, B1 līmeņus vairāk,” stāstīja speciāliste.
Šādu novērojumu apliecina arī 2024. gada statistika. “Tātad Ukrainas iedzīvotāji ir pirmajā vietā. Viņiem seko Krievija, tātad Krievijas valstspiederīgie. Tad trešie ir Baltkrievijas valstspiederīgie, ceturtie Vjetnamas valstspiederīgie,” stāstīja Lazareva.
Vai starp šīm vietām ir būtiska skaitliska atšķirība? Lazareva norādīja: “Protams, skaita ziņā, konkrētā skaita ziņā ir būtiska atšķirība. Ja Ukraina un Krievija, tas ir pāri tūkstošiem, gandrīz 2000 cilvēku, tad jau pārējās, pārējo valstu pilsoņi, kurus es nosaucu, jau ir tā kā apmēram 100, 150 cilvēku. Tā ka tas skaits īstenībā ir ļoti atšķirīgs starp tām pirmajām divām vietām un tām pārējām.”
Atbildot uz jautājumu, kura pārbaudes daļa statistiski sagādā vislielākās grūtības, Lazareva stāstīja: “Pēc statistikas datiem un arī pēc pieredzes, arī objektīvi grūtākā ir rakstīšanas daļa. Jo rakstīšanā tiešām arī atspoguļojas tās gramatikas zināšanas. Un – it īpaši mūsdienās – mēs tiešām arī mazāk rakstām, mazāk šo prasmi attīstām.”
Gan pasniedzēja Sirmule, gan Lazareva uzsvēra, ka A2 līmeņa apguvei nepieciešams aptuveni pusgads intensīvu mācību, bet visaktīvāk pārbaudes darbus kārto Ukrainas pilsoņi. Daudzi no viņiem jau tikuši pie vidējā līmeņa latviešu valodas prasmēm. Tieši Ukrainas pilsoņiem arī tiek nodrošināti bezmaksas valsts valodas apguves kursi, bet ieceļotājiem no citām valstīm valoda jāmācās par saviem līdzekļiem vai pašmācības ceļā.
Valsts drošību imigranti bez valodas zināšanām neapdraud
Par cilvēku saziņu kā vienu no drošības aspektiem savos pētījumos raksta NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs Rīgā jeb “Stratcom”.
Operatīvās nodrošināšanas nodaļas vadītājs Mārtiņš Pundors stāstīja: “Valodas kā drošības aspekts, es domāju, ir pietiekami būtisks, īpaši mūsu platuma grādos. Un tieši konkrēti Latvijā varbūt tas jau mums kopš deviņdesmitajiem ir bijis. Viens no centrālajiem tādiem varbūt ne obligāti primāri drošības jautājumiem, bet noteikti būtisks jautājums.”
Latvijā pērn studēja 11,5 tūkstoši ārvalstu studentu, no kuriem ceturtā daļa nāca no Indijas. Līdz šim nav apkopota informācija par visu studentu valsts valodas zināšanām, tāpēc Latvijas Radio vaicāja, vai nerodas riski, ka varētu veidoties slēgtas kopienas, kuras potenciāli varētu radīt drošības riskus.
Pundors skaidroja: “Tas, protams, rada kaut kādus riskus, bet, nu, tad mums arī ir droši vien jāskatās uz to, cik nopietni tie riski ir. Vai tajā ir vērts ieguldīt milzu līdzekļus? Nu, cik milzīgas ir tās kopienas? Nekur citur pasaulē jau neviens nespiež apgūt valodu, lai saņemtu vienu vai citu pakalpojumu, kurš tiek sniegts citā valodā, piemēram, mācības.”
Kopumā eksperts būtiskus riskus gan nesaskata. “Es domāju, ka risks varbūt drošībai nav milzīgs, kamēr tās kopienas nav tik ļoti lielas. Bet vienlaikus ir jānodrošina, ka ir iespēja cilvēkiem apgūt valodu,” skaidroja eksperts. Lai arī Pundors zemu vērtē iespējamos riskus, Valsts drošības dienesta 2023. gada pārskatā uzsvērts, ka latviešu valodas satura nostiprināšana Latvijas informatīvajā telpā ir viens no pamata elementiem, lai aizsargātu valsts nacionālo drošību no Latvijai nedraudzīgu valstu informatīvās ietekmes centieniem.
Kā valstij vajadzētu veicināt valodas apguvi jaunieceļotāju vidū? Pundors uzsvēra: “Šajā jautājumā es domāju, ka nav nepareizu lēmumu, nav nepareizu pieeju. Var būt labākas, var būt sliktākas, mazāk efektīvas, vairāk efektīvas. Bet, tikko mēs domājam par to, ka mums jārada cilvēkiem iespēja apgūt valodu, tad mēs noteikti atrastu arī pieeju.”
Pilsonības migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ir tā iestāde, kas, cita starpā, iebraucējiem izsniedz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu. PMLP pārbauda pretendentu iesniegtos dokumentus – arī apliecinājumu par valsts valodas līmeni. Latvijas Radio vaicāja iestādes vadītājai Mairai Rozei, kurā brīdī migrācijas lietu pārvalde iesaistās šajā procesā. “Likums nosaka, ka ir virkne cilvēku, kuriem ir jāpārformē uzturēšanās atļauja. Un, ja viņš to neizdara, tādā gadījumā iestājas jau sekas. Un, lai pārformētu, ir nepieciešams sertifikāts, valodas prasmes sertifikāts A2 līmenī,” skaidroja Roze.
Personām gan bija dažādas iespējas arī pagarināt uzturēšanos, piemēram, uz diviem gadiem iegūstot termiņuzturēšanas atļauju, lai šai laikā apgūtu valodu, ja nu tomēr tas nebija izdevies, tad PMLP ar šiem cilvēkiem sazinājās. “Mēs sūtījām informatīvās vēstules, ka personām ir jāiesniedz dokumenti, lai varētu turpināt uzturēties ar termiņu. Un, ja tas netika izdarīts, tad viņiem jau sūta vēstulīti, kad viņiem ir jāizbrauc,” skaidroja Roze.
Šādas vēstules sūtītas arī šogad. PMLP vadītāja pastāstīja: “Novembrī (..) uzturēšanās atļaujas zaudēja 297 personas, kurām tad tika nosūtītas vēstules līdz 16. februārim, ka viņām ir jāizceļo.”
Nākamgad PMLP sazināsies jau ar tiem Krievijas pilsoņiem mūsu valstī, kuriem pagarināja uzturēšanās atļaujas termiņu pirms diviem gadiem. Šajā laikā viņiem deva iespēju iemācīties latviešu valodu.
“Tie ir arī kaut kur apmēram ap 3500 Krievijas pilsoņu, ar kuriem nākamajā gadā kaut kādā ziņā mums atkal būs šī te sadarbība,” piebilda Roze.
Latvijas Radio neizdevās sarunāt interviju ar kādu Krievijas pilsoni, kuram nepieciešams kārtot A2 līmeņa valsts pārbaudi. Visi uzrunātie no intervijām atteicās, jo nevēlējās publiski paust savu viedokli.
Taču tie studenti, ar kuriem Latvijas Radio sarunājās, kā arī citi iesaistītie iezīmē diezgan vienotu situāciju – Latvijā studējošiem ārzemniekiem šobrīd nav motivācijas apgūt valodu, ja vien tā nav nepieciešama darbam. Brīdī, kad valodu tomēr vajag, tad to var apgūt diezgan ātri. Arī Latviešu valodas aģentūras veiktajā pētījumā norādīts, ka galvenais motivējošais faktors valodas apguvei ir vēlme saprast un sadarboties ar vietējiem iedzīvotājiem, kas ir arī būtisks integrācijas priekšnosacījums.
Iemesli, kāpēc ārzemnieki nesteidz apgūt latviešu valodu, ir dažādi, bet pētījumā iezīmējas tieši apkārtējā vide, dažādi mācīšanās ieradumi, kā arī zema mācīšanās prakse.
Savukārt galvenā problēma, ko izceļ gan abi studenti, gan arī pasniedzēja, kas strādā ar tiem, kuri ir ieinteresēti apgūt valodu, ir viena – mūsu pašu tieksme pāriet uz svešvalodu tā vietā, lai palīdzētu apgūt valodu. To pētījums min kā vienu no kavējošajiem faktoriem.
Intervijas laikā to vairākkārt arī uzsvēra Taka Tanabe no Šrilankas. “Valoda ir kaut kas, ko nepieciešams trenēt ar cilvēkiem, un nevar vienkārši tāpat viss notikt. It īpaši nevar ar pacientiem vienkārši iesaistīties neformālās sarunās, jo nepieciešams saglabāt profesionalitāti. Tāpēc daudzi studenti, kurus es pazīstu, saka, ka ir diezgan grūti uzlabot savas latviešu valodas prasmes, lai arī universitāte pavisam noteikti mums māca valodu.”
Toties Lūkass Risterss stāstīja, ka viņš uz lietām skatās pragmatiski. Ir tikai pašsaprotami mācīties tās valsts valodu, kurā dzīvo.
Ārsts sacīja: “Tas ir cieņas jautājums. Ja es ierodos kāda mājās – vienalga, vai tā ir ģimenes māja vai sveša valsts, – un sāku runāt svešā valodā, tas izslēdz cilvēkus. Es nevēlos tikt izslēgts, un es nevēlos izslēgt citus.
Es atvainojos par savu valodu, bet iemācieties to sasodīto valodu – tas nav tik sarežģīti! Ja es to varu izdarīt, tad jebkurš to var!”