22. decembrī pāvests tikās ar Romas kūrijas darbiniekiem, lai apmainītos Ziemassvētku vēlējumiem. Viņa uzrunas galvenās tēmas bija Baznīcas “misija” un “vienotība”. Tā bija Leona XIV pirmā tikšanās ar Svētā Krēsla administratīvajām iestādēm. Šis ikgadējais notikums ir nozīmīgs garīgo pārdomu brīdis, kad pāvests dažreiz iezīmē Baznīcas prioritātes.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Ziemassvētku gaisma nāk mums pretim, aicinot atkal atklāt to jaunumu, kas no vienkāršās Betlēmes grotas izplatās cauri cilvēces vēsturei – sacīja Svētais tēvs. Šīs jaunās realitātes, kas aptver visu radību, aizrauti, mēs staigājam priekā un cerībā, jo mums ir piedzimis Glābējs (sal. Lk 2,11): Dievs kļuva miesa, Viņš kļuva par mūsu brāli un paliek uz visiem laikiem Dievs ar mums.

Ar šādu prieku sirdī un dziļu pateicību mēs varam skatīties uz notikumiem, kas seko viens otram arī Baznīcas dzīvē – teica Leons XIV. Apsveicis klātesošos kardinālus, bīskapus, priesterus un lajus, viņš vispirms atcerējās savu mīļoto priekšteci pāvestu Francisku, kurš šogad pabeidza savu šīszemes dzīvi. Viņa pravietiskā balss, pastorālais stils un bagātīgā mācība iezīmēja šajos gados Baznīcas ceļu, mudinot mūs ierādīt centrālo vietu Dieva žēlsirdībai, dot lielāku impulsu evaņģelizācijai, būt priecīgai un līksmai Baznīcai, kas ir atvērta visiem un vērīga pret nabadzīgākajiem.

Iedvesmojoties no viņa apustuliskā pamudinājuma Evangelii gaudium, Leons XIV atgriezās pie diviem būtiskiem Baznīcas dzīves aspektiem: misijas un vienotības.

Baznīcas misionārā daba

Baznīca pēc savas dabas ir ekstraverta, vērsta uz pasauli, misionāra – sacīja Romas bīskaps. Tā no Kristus ir saņēmusi Svētā Gara dāvanu, lai visiem nestu labo Dieva mīlestības vēsti. Baznīca ir šīs dievišķās mīlestības pret cilvēci dzīvā zīme un tā pastāv, lai aicinātu, sauktu, pulcētu uz svētku mielastu, ko Kungs mums sarūpējis, lai ikviens varētu atklāt sevi kā mīlētu bērnu, tuvākā brāli, jaunu cilvēku pēc Kristus attēla un tādējādi patiesības, taisnīguma un miera liecinieku.

Šajā sakarā viņš norādīja, ka apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium mūs iedrošina turpināt Baznīcas misionāro pārveidi, un šajā ziņā tās neizsīkstošā spēka avots ir Augšāmcēlušā Kristus mandāts. “Šajā Jēzus pavēlē ‘ejiet’ sevi piesaka aizvien jauni Baznīcas evaņģelizējošās misijas scenāriji un izaicinājumi, un mēs visi tiekam aicināti uz šo jauno misionāro ‘iziešanu’,” teica Leons XIV, citējot Franciska dokumentu.

Jēzus misija kā kritērijs mūsu dzīves izvērtēšanai

Turpinājumā pāvests uzsvēra misijas dievišķo izcelsmi, norādot, ka tā sākās Svētajā Trīsvienībā. Dievs bija pirmais, kas devās pie mums un Kristū izgāja mūs meklēt. Viņš sūtīja savu Dēlu pasaulē, lai “ikviens, kas Viņam tic, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi” (Jņ 3,16). Tātad pirmais lielais “izceļošanas” notikums ir Dieva izceļošana no sevis, lai nāktu pie mums. Ziemassvētku noslēpums mums tieši to arī pasludina: Dēla misija pastāv tanī, ka Viņš atnāca pasaulē.

Tādējādi Jēzus misija virs zemes, kas Svētajā Garā turpinās Baznīcā, kļūst par kritēriju, pēc kura mēs varam izvērtēt savu dzīvi, savu ticības ceļu, Baznīcas gaitas, kā arī savu kalpošanu Romas kūrijā. Struktūras nedrīkst apgrūtināt, palēnināt Evaņģēlija izplatīšanu vai kavēt evaņģelizācijas dinamiku; gluži pretēji, mums jāpanāk, lai tās visas kļūtu misionārākas.

Misija Romas kūrijas darba centrā

Runājot par Romas kūrijas darbu, pāvests atgādināja, ka savas Kristības spēkā mēs visi esam aicināti piedalīties Kristus misijā. Mums ir vajadzīga arvien misionārāka Romas kūrija, kurā viss tiek organizēts un plānots, ņemot vērā mūsdienu lielos ekleziālos, pastorālos un sociālos izaicinājumus, nevis tikai lai nodrošinātu ikdienas administrēšanu.

Saistība starp misiju un vienotību

Attiecībā uz otro aspektu – vienotību – Leons XIV vispirms norādīja uz tās saistību ar misiju. Baznīcas dzīvē misija ir cieši saistīta ar vienotību – viņš sacīja. Ziemassvētku noslēpumā ietilpst ne tikai Dieva Dēla misijas mūsu vidū svinēšana, bet arī tās mērķa apcere: Dievs caur Kristu samierināja pasauli ar sevi (sal. 2 Kor 5,19) un Viņā mūs darīja par saviem bērniem. Ziemassvētki mums atgādina, ka Jēzus atnāca, lai atklātu mums Dieva kā Tēva patieso seju, lai mēs visi varētu kļūt par Viņa bērniem un tādējādi par brāļiem un māsām savā starpā. Tēva mīlestība, ko Jēzus iemieso un atklāj savos atbrīvošanas darbos un sludināšanā, Svētajā Garā dara mūs spējīgus būt par jaunas cilvēces zīmi, kas vairs nav balstīta uz egoisma un individuālisma loģiku, bet uz savstarpēju mīlestību un solidaritāti. Tas ir ārkārtīgi steidzams uzdevums gan ad intra, gan ad extra.

Apvienot savas atšķirības Viņā

Koncentrējoties uz šīs vienotības iekšējo dimensiju, pāvests norādīja, ka vienotība Baznīcā vienmēr ir izaicinājums, kas aicina mūs uz atgriešanos. Dažreiz aiz šķietamā miera slēpjas nesaskaņu rēgi – viņš sacīja. Un tie liek mums krist kārdinājumā svārstīties starp divām galējībām: visu vienādot, neizceļot atšķirības, vai, gluži pretēji, saasināt atšķirības un viedokļu dažādību, nevis meklēt vienotību. Tādējādi, risinot jautājumus, kas saistīti ar ticību, liturģiju, morāli un vai citām jomām, pastāv risks kļūt par stīvuma vai ideoloģijas upuriem.

Svētais tēvs atgādināja, ka mēs tomēr esam Kristus Baznīca, mēs esam tās locekļi, tās ķermenis. Mēs esam brāļi un māsas Viņā. Un Kristū, kaut arī mēs esam daudzi un atšķirīgi, mēs esam viens: “In Illo uno unum”.

Būt vienotības veicinātājiem

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka Kūrijas pārstāvjiem ir jābūt Kristus vienotības veicinātājiem. Viņš runāja par sinodālu Baznīcu, kur visi sadarbojas un katrs saskaņā ar savu harizmu un saņemto uzdevumu kopīgi strādā vienas misijas labā. Vienotības veicināšana notiek nevis ar vārdiem un dokumentiem, bet ar konkrētiem žestiem un attieksmi, kas jāizpauž savā ikdienā, arī darba vidē.

Šajā sakarā Leons XIV atzina, ka reizēm mūsos var rasties zināms rūgtums. Iespējams, pēc daudziem darbā Kūrijā pavadītiem gadiem, mēs ar vilšanos atzīstam, ka dažas lietas, kas saistītas ar varas izmantošanu, vēlmi dominēt, savu interešu aizstāvību, nav nav viegli maināmas. Tad mēs jautājam: vai Romas kūrijā ir iespējams būt draugiem? Vai ir iespējams uzturēt patiesi brālīgas draudzības attiecības?

Ikdienas grūtajā darbā ir jauki atrast draugus, kuriem varam uzticēties – uzsvēra pāvests. Tad krīt maskas un pazūd izlikšanās, neviens netiek izmantots, ne ignorēts, tiek sniegta savstarpēja palīdzība, tiek atzīta katra cilvēka vērtība un prasmes un izvairāmies raisīt neapmierinātību un rūgtumu. Romas bīskaps aicināja klātesošos vēlēties iet atgriešanās ceļu un censties to sasniegt, lai tādējādi savstarpējās attiecībās atspoguļotos Kristus mīlestība, kas padara visus par brāļiem.

Būt par universālās brālības ieraugu

Tas kļūst par zīmi arī ad extra, pasaulē, ko ievainojušas nesaskaņas, vardarbība, un konflikti, kurā pieaug agresivitāte un dusmas, ko nereti izmanto gan digitālā pasaule, gan politika – sacīja pāvests. Viņš aicināja Romas kūrijas darbiniekus un visus Baznīcas locekļus būt Kristū par universālās brālības ieraugu starp dažādām tautām, dažādām reliģijām, starp sievietēm un vīriešiem, kas runā dažādās valodās un pieder dažādām kultūrām. Tas notiek, ja mēs paši vispirms dzīvojam kā brāļi un māsas un izstarojam pasaulē vienotības gaismu. Mīļie, misija un vienotība ir iespējama, ja mēs atkal ierādām centrālo vietu Kristum – uzsvēra pāvests. Šī gada jubileja mums atgādināja, ka tikai Viņš ir cerība, kas nemazinās.

Liecināt ar patiesi kristīgu dzīvi

Uzrunas noslēgumā Leons XIV atgādināja par Nīkajas koncila, Vatikāna II koncila un Pāvila VI apustuliskā pamudinājuma Evangelii nuntiandi gadadienu. Pēdējā, cita starpā, ir uzsvērtas divas lietas: tajā ir teikts, ka visa Baznīca saņem misiju evaņģelizēt un ikviena cilvēka darbs ir svarīgs visiem (sal. n. 15); vienlaikus tur ir pausta pārliecība, ka pirmais evaņģelizācijas līdzeklis ir patiesi kristīgas dzīves liecība. Runa ir par dzīvi, kas veltīta Dievam, par tādu vienotību ar Viņu, ko nekas nedrīkst pārtraukt, taču reizē tā ir dzīve, kas tiek nesavtīgi veltīta tuvākā labā (sal. n. 41).