Roms Zabarausks ir lietuviešu scenārists un režisors, viens no progresīvākajiem un starptautiski atpazīstamākajiem mūsdienu Lietuvas kino veidotājiem, kura darbi pievēršas neērtām tēmām. 2011. gadā viņš debitēja ar īsfilmu “Porno Melodrama”, bet kopš 2013. gada ir sarakstījis, režisējis un producējis četras pilnmetrāžas filmas. Režisora piektā filma “The Activist” no 19. decembra Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pieejama straumēšanai platformā “HBO Max”.
Pastāsti, par ko ir tava jaunākā filma “The Activist”?
Filma ir par jaunu puisi, kurš iefiltrējas neonacistu grupējumā, lai atrastu savu LGBT aktīvistu draugu. Uzsākot šo bīstamo ceļu, viņš atklāj daudzus noslēpumus, un notikumi attīstās negaidīti, [filmas laikā] kļūst arvien riskantāki.
Kā radās ideja šādam sižetam? Un cik ilgi pie šīs filmas strādāji?
Man ļoti patīk pētīt sarežģītas politiskas tēmas un meklēt tajās nianses. Attīstot filmu, vēlējos pievērsties pieaugošajai galēji labējai kustībai ne tikai mūsu [Baltijas] reģionā, bet arī Rietumeiropā un ASV. Interesanti, ka pie šīs idejas sākām strādāt jau 2018. gadā, un tagad tā šķiet vēl aktuālāka – it kā būtu spējuši ieskatīties nākotnē.
Bieži tiek diskutēts par mākslas un politikas attiecībām. Vai tām vajadzētu saplūst? Tavos darbos politika un māksla savienojas, kāpēc tev ir svarīgi runāt par to un LGBT tēmām?
Tas ir sarežģīts jautājums. Lai gan manās filmās politika ir klātesoša tieši – piemēram, filmā ir politiķa tēls –, man nepatīk didaktiskas, moralizējošas sociālās drāmas, kas šobrīd dominē arthouse kino. Tās atkārtojas un kļūst garlaicīgas, nespēj uzrunāt cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem, jo ir paredzētas tikai līdzīgi domājošajiem.
Es vēlos būt provokatīvāks, meklēt nianses un pētīt šo tēmu sarežģītību. Pat komerciāla komēdija atspoguļo sava laika sociālās normas – arī tas ir politiski.
Nevēlos pamācīt skatītājus vai kritiķus, jo tas bieži rada pretreakciju.
Vari vairāk komentēt to, ka vēlies būt provokatīvāks? Kā?
Neatklājot filmas sižetu – es vēlos pasmieties par dažādiem cilvēkiem. No vienas puses, filmā ir LGBT tēli, pārstāvēts viss “alfabēts”, bet no otras – viņi ir gan labi [tēli], gan slikti, gan kaut kur pa vidu. Es nebaidos tos attēlot daudzslāņaini. Runājot par galēji labējo kustību, es to kritizēju, bet vienlaikus meklēju tās [straujās] attīstības iemeslus, arī liberālo politiķu un aktīvistu kļūdās.
Tā ir kopīga atbildība. Provokācija man nozīmē godīgu, zinātkāru skatījumu, nevis aklu sekošanu vienam scenārijam vai tendencei.
Kādus radošos vai ētiskos lēmumus pieņēmāt, attēlojot LGBT kopienu un politiku? Vai bija arī pētnieciskais process, veidojot filmas scenāriju?
Es dzīvoju kā atklāti homoseksuāls vīrietis kopš 2011. gada. Lietuvā tobrīd biju viens no retajiem, kas par to runāja publiski, un mani pēkšņi sāka uztvert kā aktīvistu, lai gan es vienkārši dzīvoju atklāti. Tāpēc man nebija nepieciešams plašs pētījums, es vienmēr esmu bijis tuvu LGBT aktīvismam. Ētiski man bija svarīgi, lai transaktīvista Jonasa lomu atveidotu transaktieris.
Citās lomās tas nebija izšķiroši, jo uzskatu, ka pastāv atšķirība starp seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti, un ne vienmēr ir jāievēro stingra atbilstība aktieru atlasei.
Kopumā mūsu ētiskā pieeja bija ļauties brīvībai un baudīt procesu, būt nedaudz trakiem un ne vienmēr politiski sterili korektiem.
Par Baltijas valstīm kopumā – kāds ir tavs viedoklis par LGBT jautājumiem reģionā? Kāpēc tieši Baltijas skatītājiem ir svarīgi redzēt šo filmu?
Es gribētu aicināt skatīties filmu arī tos, kam LGBT tēmas nešķiet interesantas, jo filma ir trilleris – aizraujoša pati par sevi. “The Activist” ir iedvesmota no film noir stilistikas, sava veida klasikas interpretācija un mēģinājums atrast manis paša vizuālo un stilistisko valodu – melodramatisku un nedaudz stilizētu.
Runājot par vienlīdzību, Lietuva atpaliek no Igaunijas un Latvijas, jo vēl joprojām nav atzinusi viendzimuma partnerattiecības.
Tomēr šogad Konstitucionālā tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, ļaujot viendzimuma pāriem tiesā pierādīt partnerattiecību faktu, lai gan tas ir ļoti ierobežots risinājums, kamēr gaidām likumu.
Taču ir kāda joma, kur Lietuvai ir priekšrocība, – filmas. Esmu uzņēmis piecas pilnmetrāžas filmas ar kvīru tēliem, un arī citi Lietuvas režisori ir guvuši starptautisku atzinību. Baltijas kontekstā tas ļoti izceļas, un es ar to lepojos. Aicinu arī Latviju spert soli uz priekšu.
“The Activist” pirmizrādi piedzīvoja Igaunijas filmu festivālā “Black Nights”. Kādas bija pirmās atsauksmes par filmu, skatītāju reakcijas?
Mūsu filma savu ceļu sākusi Lietuvas kinoteātros, un šoruden pirmajā nedēļas nogalē tā ieņēma otro vietu pēc apmeklētības, kopumā pulcējot aptuveni 12 000 skatītāju, kas arthouse filmai ir diezgan labs rezultāts.
Esmu sajūsmā par to, ka mums izdevās dažādos cilvēkus izraisīt reakciju, varbūt pat kādu aizvainot, bet vienlaikus arī piesaistīt interesi.
Tad mēs pagājušajā mēnesī sākām starptautisko ceļojumu Tallinas “Black Nights” festivālā. Tas bija ļoti aizraujoši.
Es pamanīju, ka diskusijā pēc filmas, jautājumu un atbilžu sadaļas laikā, bija daudz jautājumu par filmas formu – ne tikai par vizuālajiem elementiem, apgaismojumu un kameru darbu, bet pat par skaņas dizainu, kas ir diezgan neparasti. Domāju, ka pirmo reizi mūžā saņēmu jautājumu par skaņas dizainu, bet tas mani ļoti priecē, jo patiešām esam ieguldījuši pūles visās šajās jomās. Un ir brīnišķīgi, ka tas tiek pamanīts.
Filma turpinās ceļot pa pasauli nākamgad, bet esmu ļoti priecīgs, ka tagad tā ir pieejama “HBO Max” platformā Baltijā.
Esmu īpaši sajūsmināts par to, ka filmu varēs redzēt Latvijas skatītāji, jo patiesībā mēs reti skatāmies filmas no kaimiņvalstīm. Protams, “Straume” bija acīmredzams izņēmums,
bet citādi mēs skatāmies maz Latvijas filmu, un, iespējams, arī jūs maz skatāties Lietuvas filmas. Tāpēc ļoti ceru, ka cilvēki dos iespēju filmai “The Activist”, jo tā, manuprāt, atspoguļo arī notikumus jūsu sabiedrībā.
Vari vairāk pakomentēt, kāpēc tieši jautājumi par filmas skaņas dizainu?
Jautājums bija aptuveni tāds – vai tas bija apzināts lēmums veidot skaņas dizainu diezgan stilizētā veidā, tā, ka tiešām var dzirdēt visas sīkās skaņu nianses, jo tas ir Holivudas stilā. Un, jā, tas bija apzināts lēmums. Mēs ieguldījām daudz darba skaņas dizainā un pievērsām lielu uzmanību detaļām. Es gribēju, lai filma skanētu ļoti intensīvi, mēs patiešām centāmies dot sev brīvību būt radošiem.
Pirms filmēšanas es teicu mūsu operatoram:
“Lūdzu, dari traki un filmē tā, lai mēs to nevarētu izlabot pēcapstrādē!”
Mūsdienās ir iespējams daudz ko labot pēc filmēšanas, piemēram, padarīt to mazāk intensīvu. Tāpēc ir svarīgi uzņemt filmu “pāri robežām” filmēšanas laikā, lai neatstātu sev iespēju nobīties no lēmumiem. Es domāju, ka mums izdevās to īstenot.
Roms Zabarausks
Foto: Arcana Femina
Vairāk par filmas straumēšanu platformā “HBO Max”. Kā tas notika, kā jūs tikāt līdz šādai sadarbībai?
Nu, tas notika diezgan neparastā veidā. Līdz šim esmu bijis arī galvenais savu filmu producents caur savu uzņēmumu, un es vienmēr meklēju jaunas iespējas. Šai filmai mums bija arī starptautiska izplatīšanas aģentūra “Alief”.
Kopā ar viņiem mēs meklējām izplatīšanas iespējas un noslēdzām dažādus līgumus. Filma tika pārdota arī “TLA Releasing” ASV un “OutTV” dažādām Eiropas valstīm – tas pārvalda “Cinamon” un “Tongariro”, un “Profound Media”. Tāpat filma tika pārdota “Optimale” Francijā un tagad arī “HBO Max” Baltijā.
Tātad, no vienas puses, tas ir ierasts process – mēģināt iesniegt un pārdot filmu.
Esmu ļoti priecīgs, ka izplatītāji atzina filmas potenciālu sasniegt starptautisku auditoriju, un ar nepacietību gaidu šo ceļojumu. Priecājos, ka tas sākas tieši mūsu reģionā.
Kur jūs redzat savas filmas, to vietu, politisko situāciju un kino vidi kopumā, piemēram, pēc 10 gadiem? Kādas ir jūsu cerības?
Šobrīd es attīstu dažādus projektus, par kuriem vēl nevaru runāt. Taču nesen sāku doktora studijas kino jomā Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā, un par to es varu pastāstīt. Tā kā šis ir publisks akadēmisks process, es sāku studijas doktorantūrā ar mērķi uzrakstīt scenāriju mini seriālam par Lietuvas kino veidotāju Jonu Meku, kurš migrēja uz Ņujorku Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, līdzās dibinot “Anthology Film Archives”. Viņš kļuva par filmu kritiķi un eksperimentālā kino veidotāju, būtiski ietekmējot daudzus citus režisorus, kā arī iemūžināja privātus mirkļus ar dažādiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, Džonu Lenonu, Joko Ono, Salvadoru Dalī, Džekiju Kenediju savos dienasgrāmatu stila filmējumos.
Es attīstu šo projektu ar viņa dēla Sebastiana Meka atļauju, kurš pārvalda tēva mantojumu. Man ir liels gods strādāt pie šīs idejas. Protams, scenārija rakstīšana aizņems četrus gadus, un tas tiešām ir labs jautājums – par desmit gadiem –, jo reāli šī seriāla realizēšana varētu aizņemt aptuveni tik ilgu laiku.