Dienu pirms Ziemassvētku vakara gribējās atrast kādu grāmatu, kas vislabāk sasauktos ar svētku noskaņu, tāpēc literatūras apskata izvēle sliecās par labu “Latvijas Mediju” izdotajiem “24 stāstiem bērniem Ziemassvētkos”. Varbūt izdevniecībai šādas grāmatas kļūs par tradīciju, jo arī pērn tāda tika izdota – pieaugušajiem lasītājiem –, bet šoreiz tā veltīta bērniem. Taču pilnīgi droši un pat ieteicami to var lasīt arī pieaugušie vai vēl labāk – visa ģimene kopā.
Grāmatas “24 stāsti bērniem Ziemassvētkos” apskats
Vispirms jau īpaši mīļu un siltu – pat to neverot vaļā – grāmatu padara Lindas Valeres ilustrācijas, jo pat uz vāka redzami daži no grāmatas varoņiem. Piemēram, sešgadīgais Klāvs ar savu Migas Zvēru no Zanes Krēsliņas stāsta, kas man bija viens no mīļākajiem grāmatā. Redzams arī rosīgais vāverēns Čaks ar visu savu ģimeni no Gunitas Krilovas stāsta, kollijs Stens no Daces Rukšānes stāsta, ar kuru atgadās kāds ļoti satraucošs notikums, tāpat mīlīgais mazais Rūķēns no stāsta, kura autore ir Laura Melne.
Rūķēns ilustrācijā redzams, aptvēris salīdzinājumā ar viņa sīko augumu milzīgu eglīšu rotājumu bumbuli. Man personiski šis stāsts kļuva sevišķi īpašs tāpēc, ka dienā, kad to lasīju, arī pati rotāju Ziemassvētku eglīti un ņēmu rotājumus ārā no kastēm, kas tur gadu bija gulējuši. Saistībā ar šo stāstu spēju uz tiem paskatīties it kā ar citām acīm, jo šis stāsts ir tieši par to, bet no pašu rotājumu skatpunkta.
Proti, Rūķēns kopā ar citiem rotājumiem ir gulējis tā sauktajā “vasaras miegā”, bet pēkšņi viņu iztraucē dīvains troksnis, kaste sāk drebēt gluži kā zemestrīcē, līdz tās vāks atveras, ieplūst gaisma un milzīgas rokas no kastes sāk ņemt ārā rotājumus.
To vidū sākas sarunas, Rūķēns saka Eņģelītim, ka arī šogad ļoti gribētu eglītē būt viņam blakus. Rūķēns nevienu citu īsti nepazīst, jo uzdāvināts ģimenei tikai iepriekšējos Ziemassvētkos, kad arī eglītē iekarināts blakus Eņģelītim un abi sadraudzējušies. Tad sarunā iesaistās arī citi rotājumi – Zvaigzne, Sniegpārsliņa un Sniegavīrs –, visi iedrošina Rūķēnu un pastāsta katrs savu stāstu: cik ilgi jau pilda savu misiju un cik jauka tā ir.
Kā var nojaust, stāsti rakstīti no dažādiem skatpunktiem.
Piemēram, Elīnas Kokarevičas un Viestura Ķerus kopīgajā stāstā tas ir spirgtas un sparīgas sēnes Vilhelmīnes Mušmirīnes un vēl citu Simtgadu meža iemītnieku – sēņu, piepju un putnu skatpunkts. Bet Kristīnes Jučkovičas stāstiņā – tas ir konfektītes skatpunkts, taču ne šādas tādas – īstas beļģu šokolādes konfektītes, kas ir apaļīga kundzīte spožā un čaukstošā košrozā kleitiņā. Viņa mitinās caurspīdīgā saldumtraukā un gaida, kad varēs piepildīt savu misiju un iepriecināt kādu Ziemassvētkos.
Tāpat notikumus ieraugām arī dažādu dzīvnieciņu acīm –
viņu vidū ir zaķis Zigis, buldodzēns Rausis, kaķi Grieta, Karamele un Villijs, kā arī Āfrikā dzīvojoša žirafu ģimene, kurā mazais žirafēns tik ļoti sailgojas pēc īstas Ziemassvētku egles, ka žiraftētis, gribot viņu iepriecināt, nolemj lidot uz Rīgu,
lai piepildītu sava bērna sapni. Rīgu izvēlas gan tāpēc, ka leģenda vēsta – tā ir pasaulē pirmās Ziemassvēku egles dzimšanas vieta, gan tāpēc, ka Rīgas Zooloģiskajā dārzā mitinās viņa brālēns. Kā izvēršas šis ceļojums, par to vairāk stāstā.
Bet ir arī stāsti no bērnu skatpunkta. Tāpat grāmatā iekļauti stāstiņi, kur darbība nenotiek Ziemassvētku laikā, bet tēma sasaucas ar svētku ideju un būtību. Piemēram, Māras Cielēnas stāsts vēsta par diviem draugiem Herbertu un Albertu, kuri ir ļoti labi draugi, viens bez otra nevar iztikt, bet mēdz daudz ķīvēties. Taču kā likums abiem ir – pēc strīdēšanās vienmēr arī atstrīdēties.
Viņi kaut kur dzirdējuši – ja cilvēks tā neizdara, tad pārvēršas ērkšķu krūmā, kam visi met līkumu. Puikām šķiet, ka nekā briesmīgāka par to nevar būt.
Taču vienā reizē atgadās kas tāds, ka zēni nepaspēj atstrīdēties, un tad nu stāstā var uzzināt, kā varoņi tomēr atrisina šo situāciju.
Tieši par Ziemassvētkiem nav arī jau pieminētais Zanes Krēsliņas stāsts “Migas zvērs”, kas noskaņā tomēr ir pat ļoti radniecīgs svētku būtībai. Tā centrā ir sešgadīgais Klāvs un viņa ļoti sirsnīgās rūpes par mazo māsiņu Matildi, kad vecāki izlēmuši, ka viņu meitiņai pienācis laiks gulēt atsevišķi – pašai savā istabā. Klāvs ierauga milzīgu izbīli māsas acīs, ļoti labi atceras, cik bailīgi pirmo reizi pats jutās šajā situācijā, un nolemj iesaistīties, lai pēc iespējas vairāk remdētu māsiņas bailes. Viņam palīgos nāk arī stāsta nosaukumā minētais Migas Zvērs. Kā tas notiek, jālasa pašiem, vien pateikšu, ka tas ir liels, pelēks rotaļu koala.
Vēl bezgala sirsnīgs ir Ineses Ķesteres stāsts “Trīs Muri”, un tā centrā ir mazā Emīlija, kura gandrīz ik vakaru vēro, kā kāda sieviete, ko kaimiņi dēvē par “kaķu tanti”, pagalmā baro trīs strīpainus kaķus. Taču vienā vakarā liels ir Emīlijas uztraukums, kad kaķu tante neatnāk un kaķi gaidpilni tā arī paliek sēžam sniegā. Emīlijai dzīvnieku kļūst žēl, un viņa nolemj rīkoties. Tas viņai jādara ļoti piesardzīgi un viltīgi, jo vecāki nav sajūsmā par Emīlijas rūpēm par pagalma kaķiem.
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu