Tuvojoties Ziemassvētkiem, Vatikāns publiskoja pāvesta Leona XIV apustulisko vēstuli par priestera identitāti un lomu. Dokuments ar nosaukumu “Uzticība, kas rada nākotni” tika uzrakstīts 60 gadus pēc Vatikāna II koncila dekrētu “Optatam totius” un “Presbyterorum Ordinis” iznākšanas. Leons XIV mudina priesterus dzīvot uzticīgi, jo uzticība ir nākotnes garants.
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Apustuliskajā vēstulē, kas adresēta visai Dieva tautai, pāvests pārskata ordinētā kalpojuma identitāti un lomu, ņemot vērā to, ko Kungs prasa no Baznīcas mūsdienās. Tādā veidā tiek turpināts Vatikāna II koncila aktualizācijas darbs. Šajā 12 lappušu garajā dokumentā, kas tika parakstīts 2025. gada 8. decembrī, Romas bīskaps vispirms atgādina 1965. gada 28. oktobrī un 7. decembrī izsludināto dekrētu Optatam totius un Presbyterorum Ordinis mācību. Pirmais ir veltīts priesteru formācijai, bet otrais – viņu kalpojumam un dzīvei.
Leons XIV norāda, ka Baznīca ir vienotības starp tautām zīme un instruments, un ir aicināta atjaunoties. Tās atjaunošanās ir lielā mēra atkarīga no priesteriem, kurus vada Kristus Gars. Šī ideja bija arī abu minēto Vatikāna II koncila tekstu tapšanas pamatā. Tāpēc Svētais tēvs mudina turpināt tos lasīt un pētīt, jo īpaši semināros un visās vietās, kur notiek sagatavošanās ordinētajam kalpojumam. No šiem dekrētiem izriet Baznīcai uzticēts uzdevums: nepārtraukti un katru dienu atjaunot priesteru kalpošanu, smeļoties spēkus no tās saknēm, kas ir saikne starp Kristu un Baznīcu, lai priesteri, ejot kopā ar visiem ticīgajiem un viņiem kalpojot, būtu mācekļi misionāri saskaņā ar Viņa Sirdi.
Priesterības aicinājums ir brīva Dieva dāvana, ko cilvēks saņem par velti – turpina pāvests. Aicinājums nav kaut kas uzspiests no Dieva puses, bet mīlošs piedāvājums ar Dieva žēlastības palīdzību iesaistīties pestīšanas un brīvības projektā. Tas ir uzticīgi jāglabā pastāvīgas atgriešanās dinamikā – viņš raksta, uzsverot, ka ikviens aicinājums Baznīcā rodas no personīgas tikšanās ar Kristu.
Atturīga un šķīsta dzīve
Uzticība aicinājumam, it īpaši pārbaudījumu un kārdinājumu brīžos, stiprinās, ja mēs neaizmirstam šo balsi, ja mēs ar dedzību atceramies Kunga, kas mūs mīl, izvēlas un aicina, balsi – saka Romas bīskaps priesteriem. Pāvests arī mudina ikvienu ar savas atturīgās un šķīstās dzīves liecību atbildēt cilvēku lielajām alkām pēc patiesām un sirsnīgām attiecībām.
Formācija
Svētais tēvs aicina visus priesterus pastāvīgi rūpēties par savu izglītību, lai saglabātu dzīvu Dieva dāvanu, kas saņemta Ordinācijas sakramentā. Pastāvīgā formācija ir sava aicinājuma nemitīga aktualizācija – viņš norāda.
Uzticības krīze
Savā apustuliskajā vēstulē Leons XIV piemin uzticības Baznīcai krīzi pēdējo gadu desmitu laikā, ko izraisīja dažu priesteru pastrādātie seksuālās izmantošanas noziegumi. Tie ir kauna traips, kas liek mums kļūt pazemīgākiem – viņš atzīst. To rezultātā pieauga apziņa par integrālas formācijas steidzamo nepieciešamību, kas ļautu nodrošināt kandidātu uz priesterību cilvēcisko izaugsmi un briedumu, kā arī bagātas un nopietnas garīgās dzīves vajadzību.
Vientulība
Daudzos kontekstos, jo īpaši Rietumos, priesteri sastopas ar jauniem izaicinājumiem, kas saistīti ar pašreizējo mobilitāti un sociālās struktūras sadrumstalotību. Tas nozīmē, ka priesteri vairs nav integrēti konsekventā un ticīgā vidē, kas bija balsts viņu kalpošanai agrāk. Tāpēc, kā skaidro pāvests, viņi ir vairāk pakļauti vientulībai, kas apslāpē apustulisko degsmi un var izraisīt drūmu noslēgšanos sevī. Šā iemesla dēļ, sekojot savu priekšteču norādījumiem, Leons XIV vēlas, lai visās vietējās Baznīcās dzimtu atjaunota apņemšanās eventuāli veicināt kopienas dzīves stilu, lai priesteri varētu palīdzēt viens otram garīgās un intelektuālās dzīves attīstībā, uzlabot sadarbību kalpošanā un izvairīties no briesmām, ko var radīt vientulība.
Brālība un vienotība
Vēstules noslēgumā pāvests izsaka vēlēšanos, lai Baznīca būtu vienota, lai tā būtu vienotības un kopības zīme un kļūtu par ieraugu samierinātai pasaulei. Viņš pateicas priesteriem un lajiem, kas atver savu sirdi un prātu koncila dekrētu Presbyterorum Ordinis un Optatam totius pravietiskajam vēstījumam un ir gatavi kopīgi smelties no tā barību un iedvesmu Baznīcas ceļam.
“Es uzticu visus semināristus, diakonus un priesterus,” viņš raksta, “Bezvainīgās Jaunavas, Labā Padoma Mātes, un prāvestu aizbildņa un visu priesteru parauga svētā Jāņa Marijas Vianeja aizbildniecībai. Kā teica Arsas prāvests: «Priesterība ir Jēzus Sirds mīlestība».”