Aptauja
Šādā veidā Latvijas gada labākos spēlētājus noteicām jau 12. reizi – nu jau arī ducis sasniegts! Šogad atbildīgu posmu aizvadīja Latvijas valstsvienība – dalība 2026. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā. Jau laiks pierast, ka atlases cikls, neskaitot play-off, tiek izspēlēts viena kalendārā gada ietvaros. Latvija nospēlēja visus astoņus mačus grupā ar Angliju, Albāniju, Serbiju un Andoru, kā arī pievienoja divas pārbaudes spēles pret Azerbaidžānu un Ziemeļmaķedoniju. Kā bija paredzams, grupā Latvija palika ceturtajā vietā, apsteidzot vienīgi Andoru. Rūgtuma sajūta palika par pazaudētajiem punktiem Rīgā pret andoriešiem (2:2), bet mazs bonuss iegūts neizšķirta izskatā (1:1) pret Albāniju, kura pavasarī vēl spēkosies par iekļūšanu PK finālturnīrā.
Būsim godīgi pret sevi, šo gadu ar plusa zīmi nav iespējams novērtēt. Ja pērn izlases radīto vilšanos Nāciju līgā kompensēja RFS radītie prieki un cienījama līdzdalība futbola elitē, tad šogad arī Eirokausos tukšais gads – tā pati RFS pamatīgi pievīla, nespējot uzveikt ne Somijas, ne Maltas čempioni. “Riga” gan spēlēja jaudīgi ne bez latviešu palīdzības, tomēr nečempionu zars pagaidām ir pārāk sarežģīts rēbuss – divas kārtas tika pārvarētas, tomēr izšķirošajā fāzē Prāgas “Sparta” bija mazliet pārāka (2:0, 0:1).
Toties pret “Sparta” decembrī vārtus iesita Raimonds Krollis un latvieša komanda čehu grandam atņēma punktus. Tomēr arī mūsu leģionāru varējumu par sajūsminošu kopumā grūti nosaukt. Un te var runāt ne tikai par Latvijas futbola nepietiekamo konkurētspēju (Daniels Balodis un Alvis Jaunzems pārstāvēja komandas, kuras attiecīgi Skotijā un Polijā izkrita no augstākās līgas), bet arī traumām. Roberta Uldriķa komanda “Arminia” iekļuva 2.Bundeslīgā un vēl 3.Bundeslīgas komandas statusā aizcīnījās līdz Vācijas kausa finālam! Kristers Tobers ar “Aberdeen” Skotijas kausa finālā pieveica pašu Glāzgovas “Celtic”. Viena kalendārā gada ietvaros tie ir ļoti vērtīgi un skanīgi panākumi, taču (tavu bēdu!) abi minētie latvieši šogad guva smagus savainojumus un lielu daļu sezonas izlaida.
Šo rindu autora un arī Ilvara pārliecība gan ir tāda, ka mūsu futbola potenciāls ir augstāks. Ticam, ka no nosacītiem trim vaļiem (izlase, Eirokausi, leģionāri) katru gadu viens vai divi segmenti var iepriecināt vairāk nekā šogad – to pierāda mūsu kājbumbas vēsture, tāpat cerīga ir jaunatne (U izlašu sniegums un rezultāti). Jebkurā gadījumā labākos noteiksim katru gadu, neskatoties uz būšanām un nebūšanām – futbols ir vērienīgs sporta veids, izvēle vienmēr būs. Galu galā “Latvijas Futbola Virslīga” ik gadu solīdā līmenī organizē pašmāju čempionātu, kurā pulcējušās visnotaļ kvalitatīvi 10 klubi, kuros savukārt 54% spēles laika piederēja latviešu spēlētājiem – tā ir liela uzticēšanās savējiem, ja skatītos uz Eiropas tendencēm.
Īsāk sakot, mūsu 51 balsotājam galva bija jāpalauza ne pa jokam! Starp citu, skaitlis 51 fiksēts jau ceturto gadu pēc kārtas (iepriekš attiecīgi 29, 30, 34, 31, 37, 45, 46, 47 respondenti), ko zināmā mērā var uzskatīt par sakritību, jo šogad kāds slavens futbola cilvēks, cīnoties ar gripu, neuzņēmās atbildību veidot savu rangu “uz ātru roku”. Gaidām viņa balsi nākamgad! Tik un tā arī šogad esam gan aptvēruši visus vadošos Latvijas plašsaziņas līdzekļus. Par katra balsotāja piešķirtu pirmo vietu futbolists saņēma sešus punktus, par otro vietu – piecus punktus, un tā līdz sestajai vietai, par kuru pienācās viens punkts.
Balsojums
Ja pagājušajā gadā sasniegumu netrūka un līderi spilgti iezīmējās, tad šī gada viduvējībā un nenoteiktībā versijas stipri atšķīrās. Iedomājieties, pērn no 51 anketas 22 viens pret vienu atkārtojās “Top 3” (Ikaunieks, Cigaņiks, Tobers), kamēr šogad neviena no “Top 3” kombinācijām neatkārtojās biežāk par trim reizēm! Balsojumi bija raibi kā dzeņa vēders, tiesa, kopvērtējumā labāko divnieks tomēr gana spilgti izgaismojās.
Pirmo reizi mūsu aptaujas vēsturē triumfēja Andrejs Cigaņiks, kurš 44 no 51 anketas figurēja pirmajā vietā – tā ir ļoti nopietna dominance. Balsojuma 12 gadu vēsturē tas kļuva par otro lielāko pārsvaru (raugoties procentuāli, nevis absolūtā izteiksmē) aiz nu jau tālā 2016. gada, kad visus tālā aizmugurē atstāja Andris Vaņins. Zīmīgi, ka Cigaņiks, kurš allaž ir ārkārtīgi prasīgs pret sevi, trīs reizes klauvēja pie uzvarētāja durvīm, taču galu galā paveica to 28 gadu vecumā – jau piecus gadus pēc kārtas aptaujā uzvarējis spēlētājs, kura vecums ir robežās 26-28, bet jaunāks spēlētājs par 26 gadiem 12 piegājienos triumfējis tikai reizi – 2018. gadā Dāvis Ikaunieks to paveica 24 gados.
Cigaņiks ar “Luzern” komandu pavasarī finišēja cienījamajā sestajā vietā, kamēr šoruden Lucerna pagaidām atrodas astotajā vietā 12 vienību konkurencē. Rezultativitātes punktu kalendārajā gadā Cigaņikam nebija daudz, tomēr viņš neapšaubāmi bija rotācijas futbolists šajā solīdajā komandā. Un, protams, visi atceramies Andreja šoruden sasniegto visu laiku rekordu izlasē – piedalīšanās 60 spēlēs pēc kārtas, sākot ar 2020. gadu. Paldies Cigaņikam arī par glīto centrējumu, kas sekmēja Antonija Černomordija gūtos vārtus neizšķirtā pret Albāniju (1:1).
Iepriekšējos divos gados uzvarētāja godā gozējās Jānis Ikaunieks, šoreiz viņš otrajā vietā. RFS šo sezonu nepiepildīja ar skaistiem sapņiem, tomēr paturēsim prātā, ka panākums pret “Ajax” (1:0) tika izcīnīts 2025. gadā, tostarp ar Ikaunieku sastāvā. RFS kreklā viņš joprojām spēlēja galveno vijoli uzbrukumā kopā ar Darko Lemajiču. Jānis statistikā “vārti + piespēles” Virslīgā sasniedza iespaidīgo 19+12, atpaliekot vien no tā paša serba. Jāatzīmē arī, ka Ikaunieks ir vienīgais futbolists, kurš mūsu aptaujā katru gadu ir saņēmis punktus.
Cīņa par trešo vietu balsojumā jau izvērtās visai sīva. Par to sacentās kluba biedri no jaunizceptās čempiones “Riga”. Galu galā Krišjānis Zviedris tomēr apsteidza Černomordiju. Zviedris šogad baudīja gan “Riga”, gan izlases vārtsarga lomu numur 1. Krišjāņa atvairījumi nereti ļāva “Riga” izvairīties no punktu zaudējuma, savukārt valstsvienības kreklā palika atmiņā sniegums Vemblijā – Latvijas realitātē 0:3 pret pasaules grandu ir normāls rezultāts, un bez vārtsarga teicama snieguma tas nebūtu sasniedzams.
Ceturtajā vietā palikušais Černomordijs šogad ne tikai ceturto reizi ar “Riga” kļuva par Latvijas čempionu, bet arī sita vārtus gandrīz visos turnīros (pietrūka gola kausa finālā un pašas trofejas…) – izlases kreklā pret Albāniju, Eirokausos ļoti svarīgo golu galotnē Gruzijā pret “Dila Gori” un, protams, arī Virslīgā (pieci vārti). Ne tik tālu no abiem “Riga” pārstāvjiem atpalika Zelenkovs, kuram aptaujā rekordaugstā piektā vieta – bez Dmitrija nebūtu iedomājams Paolo Nikolato šī brīža izlases modelis. Pavisam spraigi risinājās virtuālā cīņa par sesto vietu, un to ieņēma Krollis, kuram, kā reiz, itāļu speciālista redzējums liedza ieņemt augstāku pozīciju. Raimondam kalendārajā gadā 11 vārti Čehijas augstākajā līgā, taču mūsu aptaujā grūti trāpīt trijniekā, ja izlasē gandrīz neesi spēlējis…
Vismaz vienu punktu saņēma 24 Latvijas futbolisti (iepriekšējos divos gados 20-21), taču pieci no viņiem tika nosaukti tikai vienā anketā. Meklējot pozitīvo, atšķirībā no citiem gadiem novērojams labs balanss starp dažādu pozīciju futbolistiem – ir gan vārtsargi, gan centra aizsargi, gan malējie aizsargi, gan balsta pussargi, gan uzbrūkošie pussargi, gan malējie uzbrucēji, gan tīrie uzbrucēji. Tas vedina domāt, ka Nikolato rokās ir kārtis, lai 2026. gadā jau ar iespēlētu virknējumu un rokrakstu sasniegtu labus rezultātus. Lai izdodas, un visiem laimīgu Jauno gadu!
Aptaujas uzvarētāji
Visu balsotāju anketas
2025. gada balsojuma kopvērtējums
Piezīmes:
(1) reizes – cik reizes starp 51 anketu spēlētājs iekļauts “Top 6”.
(2) 2024., 2023., 2022., 2021., 2020., 2019., 2018., 2017., 2016., 2015. un 2014. – futbolistu ieņemtās vietas žurnālistu aptaujās iepriekšējos gados.
(3) no tiem, kas pagājušajā gadā iekļuva “Top15”, šogad nevienu punktu nesaņēma Uldriķis un D.Ikaunieks.
(4) no tiem, kas pagājušajā gadā neieguva nevienu punktu, šogad “Top15” iekļuvuši Krollis un Pūlis.