Leģendārās Aktrises Dzīves Apskats Jaunā Gaismā
Latvijas Nacionālā teātra spožajai zvaigznei Antrai Liedskalniņai (1930–2000) šoruden apritētu 95 gadi, bet viņas 25 gadus ilgā prombūtne joprojām rosina interesi par viņas leģendāro, tomēr traģisko dzīvi. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, par godu aktrises piemiņai ir tapusi jauna dokumentālā filma «Kaislību varā. Antra Liedskalniņa», kas piedāvā skatītājiem dziļāku ieskatu viņas fenomenālajā talantā un vienlaikus smagajā vientulības nastā. Filma LTV1 ēterā un REplay.lv pirmizrādi piedzīvoja 23. decembrī.
Antra Liedskalniņa ir unikāla personība Latvijas teātra vēsturē – vienīgā aktrise sieviete, kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā skatuves mākslas nozarē. Viņas māksla vienmēr balansēja uz robežas starp gaišumu un dziļām, dēmoniskām kaislībām, ko daudzi saskatīja kā tiešu atspoguļojumu viņas personīgajā dzīvē. Aktrise mūžībā aizgāja 2000. gada 20. aprīlī pēc ilgas un mokošas cīņas ar atkarību no alkohola, kas īpaši smags bija deviņdesmito gadu sadzīves apstākļos. Viņas traģiskais liktenis simboliski sasaucas ar cita spilgta, atkarību cietuša aktiera, Ulda Pūcīša, apglabāšanu neilgi pēc tam Meža kapos, Liedskalniņai tuvumā.
Mūža Lomas Un Mēness Gaismas Metafora
Filmā īpaša uzmanība pievērsta Liedskalniņas mūža lomai – Blanšai Tenesija Viljamsa lugā «Ilgu tramvajs» (1947), ko Nacionālajā teātrī iestudēja Alfrēds Jaunušans 1969. gadā un kas tika spēlēta veselus 12 gadus. Šī loma kļuva par traģisku spoguli aktrises emocionāli trauslajai iekšējai pasaulei, un katra izrāde prasīja milzīgu garīgo un fizisko upuri. Teātra zinātniece Rita Melnace filmā mākslinieci salīdzina ar Remarka metaforu, sakot, ka Antra uz skatuves savās labākajās lomās bija «kā no mēness gaismas radīta» un mīlētājas lomās viņa «simtprocentīgi mīlēja».
Tomēr viņas talanta diapazons nebija ierobežots ar trauslajām, ideālistiskajām lomām. Viņas spēja būt tikpat pārliecinošai nešpetnā kolhozniece Ļeļā vai kolorītā teļkopja Mariannā liecina par ārkārtīgi plašu emocionālo amplitūdu. Viņas spēju uz skatuves iemiesot gan dramatisko, gan komisko, vienlaikus liekot skatītājam justies ne tikai iepriecinātam, bet arī līdzpārdzīvot, atzīst kolēģi, piemēram, aktieris Jānis Kubilis, kurš viņu raksturo kā «lielisku aktrisi. Ļoti kontrastainu un ļoti interesantu cilvēku».
Vientulība Kā Emocionālais Centrs
Jaunā dokumentālā filma ne tikai godina mākslinieces panākumus, bet arī centusies atklāt dziļākās personības pretrunas, kuras bieži vien tika vērotas kā savijas ar viņas darbu. Filmas emocionālais kodols, kā atzīst veidotāji, ir aktrises ilgas pēc patiesas mīlestības. Viņas divas laulības nebija nesušas ilgi gaidīto laimi, un stāstā pieskaras arī kādai īpašai, iespējams, nepiepildītai sapņu mīlestībai. Šī vientulības tēma caurvijot daudzas lomas, ko Liedskalniņa atveidoja, ieskaitot pašu Blanšu, kura izrādē atzīstas: «Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības…».
Kā atzīst Ilze Strenga, viena no filmas veidotājām, darbs sniedz ieskatu ne tikai talantā, bet arī ģimenes stāstā, kas cieši savijas ar laikmeta notikumiem. Apmēram 1992. gadā aktrise pati izteicās, ka tikai pēc sava talantīgā vīra aiziešanas un savas aiziešanas no teātra viņa sajutusies kā cilvēks – beidzot vairs nav jācīnās un jāuzrauga. Šī atklāsme norāda uz pastāvīgo spriedzi, kādā māksliniece dzīvoja.
Filmas Veidotāji Un Piemiņas Žests
Dokumentālā filma ir tapisusi Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM), un tās radošo komandu veido ievērojami profesionāļi: režisors Guntis Lēmanis, žurnāliste Ilze Strenga, operators Normunds Čirkste un citi. Viņi izmantojuši bagātīgus arhīva materiālus, tostarp fragmentus no leģendārās «Ilgu tramvaja» izrādes ieraksta, lai papildinātu sarunas ar domubiedriem, teātra cilvēkiem un tuviniekiem, piemēram, aktrises māsasmeitu Ivetu Krūmiņu un teātra zinātnieci Ritu Melnaci.
Melnace, kura piedalījusies arī iepriekšējos LTV aktieru portretējumos, uzsver, ka filmas veidotāji ir izvēlējušies skatuves aprindām raksturīgu pietāti, cenšoties aktrisi atklāt ar ievērojamu laika distanci. Šis jaunais kinodokumentālais darbs kalpo kā nozīmīgs pienesums Antras Liedskalniņas radošā un personīgā mantojuma apzināšanā, atgādinot sabiedrībai par aktrisi, kas spēja dēmoniski spilgti izdzīvot gan slavas, gan vientulības tumšākos stūrīšus.