Pilsonības jautājums Saeimā: Neierasts lēmums
Latvijas valstiskās identitātes un pilsonības piešķiršanas jautājumi vienmēr izraisa plašu sabiedrības rezonansi. Decembra sākumā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija sagatavoja lēmuma projektu, kas paredzēja piešķirt Latvijas pilsonību dokumentālo filmu režisoram Vitālijam Manskim, atsaucoties uz viņa īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā. Kā ziņo Latvijas Avīze, šis gadījums izceļas ar to, ka tas notiek caur īpašu procedūru, kas apiet standarta naturalizācijas prasības, radot jautājumus par kritēriju interpretāciju un lēmumu pamatotību. Šāds process, kas formāli ļauj veidot dubultpilsonību, prasa stingru pamatojumu, jo tas skar valsts suverenitātes un pilsoņu kopuma definīcijas būtiskus aspektus.
Pilsonības likuma 13. pants paredz iespēju uzņemt Latvijas pilsonībā ar Saeimas lēmumu personām, kuras apliecinājušas īpašus nopelnus valsts labā, neatkarīgi no visiem ierastajiem naturalizācijas nosacījumiem. Komisijas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces vadītais institūts šo mehānismu aktivizēja, novērtējot Manska devumu. Lai gan pats process ir caurskatāms un prasa pilnīgu Saeimas atbalstu, diskusijas par to, vai šis gadījums ilustrē principu “dāļāšanu pa labi un pa kreisi”, ir dabisks sabiedriskās nozīmes jautājums.
Vitālija Manska ceļš uz Latviju un profesionālais ieguldījums
Dokumentālists Vitālijs Manskis, kurš līdz šim ir zināms ar savu darbu Krievijas un starptautiskajā kino vidē, savā iesniegumā Saeimai un komisijai norādījis uz konkrētiem argumentiem, kāpēc viņš uzskata sevi par pelnīgu Latvijas pilsonībai. Viņš dzimis un audzis Ukrainā, taču pēc vidusskolas beigšanas studējis Maskavā un strādājis Krievijā. Pagrieziena punkts viņa dzīvē bija 2014. gads, kad Krievija veica Krimas aneksiju. Manskis ar sievu Natāliju Mansku tolaik pieņēma principiālu lēmumu pamest Krieviju, jo viņiem kļuva “neiespējami būt par daļu no šīs noziedzīgās valsts”.
Mēs acumirklī pieņēmām lēmumu pamest Krieviju. 2014. gada martā, saņemot uzturēšanās atļauju Latvijā, pārcēlāmies uz Rīgu.
Pārcēlies uz Rīgu 2014. gada martā, Manskis Latvijā nodzīvojis jau 11 gadus un uzsver, ka šis laiks padarījis Latviju par viņu īstajām mājām. Kā apliecinājums integrācijai, viņš norāda, ka abi ar sievu turpina mācīties latviešu valodu un jau ir nokārtojuši A-2 līmeņa eksāmenu. Viņa studija “Vertov”, kas dibināta Rīgā ar Latvijas Kino centra atbalstu, ir radījusi septiņas filmas, kas pārstāvējušas Latviju vairāk nekā 250 kinofestivālos un ieguvušas vairāk nekā 50 balvas, tādējādi veicinot Latvijas atpazīstamību pasaulē.
“Artdocfest/Riga” un kultūras diplomātija
Manska ieguldījums nav aprobežojies tikai ar personīgo filmu veidošanu. Rīgā, kopā ar latviešu kolēģiem, ir dibināts Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls “Artdocfest/Riga”. Šis pasākums, kā norāda pats Manskis, ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem pasaulē dokumentālo filmu jomā, īpaši akcentējot Baltijas un Austrumeiropas kinematogrāfiju. Šāda festivāla piesaiste un uzturēšana Latvijā tiek uzskatīta par būtisku ieguldījumu valsts kultūras diplomātijā un starptautiskā dialoga veidošanā.
Režisors pauž pārliecību, ka, kļūstot par pilntiesīgu Latvijas pilsoni, viņš varēs sniegt vēl lielāku ieguldījumu Latvijas kultūrā un tās starptautiskās atpazīstamības veicināšanā. Viņa darbi bieži vien skar sarežģītus Latvijas vēstures un sabiedrības jautājumus, sniedzot dziļu un empātisku skatījumu, kas palīdz gan vietējai auditorijai, gan iepazīstina ārvalstis ar Latvijas unikālo pieredzi.
Naturalizācijas alternatīva un publiskā kritika
Jautājums par pilsonības piešķiršanu ārzemniekiem, īpaši ar dubultpilsonību, bieži izraisa diskusijas Latvijas politiskajā telpā. Lai gan naturalizācijas ceļš paredz stingras prasības — valodas zināšanas, Satversmes zināšanas un atteikšanos no iepriekšējās pilsonības (izņemot noteiktus gadījumus) —, īpašo nopelnu procedūra ir paredzēta tieši šādu izcilu personu godināšanai. Tādēļ lēmums par Manska gadījumu ir juridiski pamatots saskaņā ar likumu, tomēr publiskajā telpā tas vienmēr provocē jautājumus par vienlīdzību un kritēriju objektivitāti.
Daļa politiskā spektra un sabiedrības kritiķu šādu lēmumu uztver ar aizdomām, uzdodot jautājumus par to, vai tā nav politiska indivīdu atbalstīšana. Tomēr Mūrnieces pārstāvētā komisija un atbalstītāji uzsver, ka Manska gadījumā ir runa par ieguldījumu, kas pārsniedz standarta termiņus un atbilst augstākajiem valsts interešu kritērijiem, īpaši ņemot vērā viņa aktīvo nostāju pret Krievijas agresiju un viņa darbu kā tiltu starp Latviju un starptautisko kino.
Implikācijas un turpmākā integrācija
Šāds solis ne tikai nostiprina dokumentālista vietu Latvijas kultūras vidē, bet arī simboliski apliecina Latvijas gatavību uzņemt tos, kuri ir nostājušies Ukrainas atbalsta pusē un veikuši nozīmīgu darbu Latvijas labā, atstājot savas iepriekšējās saites ar potenciāli draudzīgām vai nedraudzīgām valstīm. Manska gadījums kalpo kā precedents, kas apstiprina, ka augstākā valsts goda forma — pilsonības piešķiršana par nopelniem — ir efektīvs instruments, lai piesaistītu un noturētu valstij nozīmīgus cilvēkus, kuriem varētu būt citas pilsonības. Latvijas pilsonības saņemšana nozīmē pilnīgu politisko un sociālo integrāciju, kas ļaus viņam pilnvērtīgi iesaistīties valsts procesos, ne tikai kā rezidentam, bet kā tiesiskam pilsonim.