«Priecīgus Ziemassvētkus! Lai Kristus miers valda jūsu sirdīs un jūsu ģimenēs!» – vēlēja pāvests Leons XIV, atkārtojot šo sveicienu desmit valodās, tostarp, arābu, poļu, ķīniešu un latīņu valodā. 25. decembra pusdienlaikā Svētais tēvs nolasīja Ziemassvētku vēstījumu «Urbi et Orbi» – «Pilsētai un pasaulei» un deva savu apustulisko svētību.
Silvija Krivteža – Vatikāns
25. decembrī, neskatoties uz nelabvēlīgiem laika apstākļiem, Svētā Pētera laukumā bija sapulcējušies vairāki tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. “Šajā svētajā dienā atvērsim savas sirdis saviem brāļiem un māsām, kuri cieš grūtības un sāpes,” – aicināja pāvests Leons XIV, uzticot Jēzus Bērnam visas tautas, kas cieš no kara, aukstuma, bada un nabadzības.
Ziemassvētku vēstījums “Urbi et Orbi” – “Pilsētai un pasaulei”
«Dārgie brāļi un māsas!
“Priecāsimies visi, jo mūsu Pestītājs ir piedzimis pasaulē. Šodien patiess miers ir nonācis pie mums no Debesīm” (Ziemassvētku vakara Mises ievada antifona). Tā aicina Ziemassvētku nakts liturģija, un Baznīcā atskan Betlēmes vēsts: Bērns, kas piedzimis no Jaunavas Marijas, ir Kristus Kungs, ko Tēvs ir sūtījis, lai glābtu mūs no grēka un nāves. Viņš ir mūsu miers, Tas, kurš ir uzvarējis naidu un bailes caur Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Tāpēc “Kunga piedzimšana ir miera dzimšana” (Sv. Leons Lielais, 26. sprediķis).
Jēzus piedzima stallī, jo cilvēku mājoklī Viņam nebija vietas. Tiklīdz piedzima, Viņa māte Marija “ietina Viņu autiņos un ielika silitē” (sal. Lk 2,7). Dieva Dēls, caur kuru viss ir radīts, netiek uzņemts, un Viņa šūpulis ir nabadzīga lopu sile.
Mūžīgā Tēva Vārds, kuru debesis nespēj saturēt, izvēlējās nākt pasaulē šādā veidā. Mīlestības dēļ Viņš gribēja piedzimt no sievietes, dalīties ar mūsu cilvēcību; mīlestības dēļ Viņš pieņēma nabadzību, atraidījumu un identificēja sevi ar tiem, kas ir atraidīti un atstumti.
Jēzus dzimšanā jau ir iezīmēta fundamentālā izvēle, kas vadīs visu Dieva Dēla dzīvi līdz pat Viņa nāvei pie krusta: lēmums neatstāt mūs zem grēka nastas, bet to nest mūsu vietā, uzņemties to uz sevis. To varēja izdarīt tikai Viņš. Tomēr tajā pašā laikā Viņš parādīja, ko mēs paši varam darīt, proti, uzņemties savu atbildības daļu. Patiesi, Dievs, kas mūs radīja bez mums, nevar mūs glābt bez mums (sal. sv. Augustīns, Sprediķis 169, 11, 13), tas ir, bez mūsu brīvās gribas mīlēt. Tie, kas nemīl, netiek izglābti, viņi ir pazuduši. Un tie, kas nemīl savu brāli vai māsu, kurus viņi redz, nevar mīlēt Dievu, kuru viņi neredz (sal. 1 Jņ 4, 20).
Māsas un brāļi, atbildība ir ceļš uz mieru. Ja katrs no mums, visos līmeņos, pārstātu vainot un apsūdzēt citus, atzītu vispirms savas kļūdas, lūgtu Dievam piedošanu, cenšoties iejusties to cilvēku ādā, kuri cieš, izrādītu solidaritāti ar vājākajiem un apspiestajiem, tad pasaule mainītos.
Jēzus Kristus ir mūsu miers, pirmkārt, tāpēc, ka Viņš atbrīvo mūs no grēka, un arī tāpēc, ka Viņš parāda mums ceļu, kā pārvarēt konfliktus, visus konfliktus, sākot no savstarpējiem līdz starptautiskiem konfliktiem. Bez sirds, kas ir brīva no grēka, bez sirds, kurai ir piedots, mēs nevaram būt miera vīrieši un sievietes, miera veidotāji. Tāpēc Jēzus piedzima Betlēmē un nomira pie krusta, lai atbrīvotu mūs no grēka. Viņš ir Glābējs. Ar Viņa žēlastību mēs katrs varam un mums ir jādara viss iespējamais, lai pārvarētu naidu, vardarbību un pretestību, un praktizētu dialogu, mieru un izlīgumu.
Šajā svētku dienā es vēlos izteikt sirsnīgus un tēvišķīgus sveicienus visiem kristiešiem, īpaši tiem, kas dzīvo Tuvajos Austrumos, ar kuriem man nesen bija iespēja tikties sava pirmā apustuliskā ceļojuma laikā. Es uzklausīju viņu bažas un labi saprotu viņu bezspēcības sajūtu, saskaroties ar varas spēku, kas viņus nomāc. Šodien Betlēmē dzimušais Bērns, ir tas pats Jēzus, kurš saka: “Lai jums būtu miers Manī! Pasaulē jums būs apspiešana, bet esiet drosmīgi! Es uzvarēju pasauli” (Jņ 16,33).
Lūgsim no Dieva izlīgumu, mieru un drošību Libānai, Palestīnai, Izraēlai un Sīrijai, paļaujoties uz šiem dievišķajiem vārdiem: “Taisnības darbs būs miers, un taisnīguma panākums būs mūžīga drošība” (Is 32,17).
Mēs uzticam Miera princim visu Eiropas kontinentu, lūdzot Viņu turpināt iedvesmot to strādāt kopības un sadarbības garā, saglabājot uzticību savām kristīgajām saknēm un vēsturei, apliecinot solidaritāti un atvērtību pret tiem, kam tā nepieciešama. Īpaši lūgsim par nomocīto Ukrainas tautu: lai apklust ieroču dārdoņa un visas iesaistītās puses ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un apņemšanos atrod drosmi sākt atklātu, tiešu un cieņpilnu dialogu.
Betlēmes Bērnam mēs lūdzam mieru un mierinājumu visu pasaulē notiekošo karu upuriem, īpaši tiem, kas ir aizmirsti, un visiem, kas cieš no netaisnības, politiskās nestabilitātes, reliģiskām vajāšanām un terorisma. Es īpaši pieminu mūsu brāļus un māsas Sudānā, Dienvidsudānā, Mali, Burkinafaso un Kongo Demokrātiskajā Republikā.
Cerībai veltītā Jubilejas gada pēdējās dienās lūgsim Dievu, kas tapis cilvēks, par dārgo Haiti tautu, lai šajā valstī izbeigtos jebkāda veida vardarbība un tiktu panākts progress miera un izlīguma ceļā.
Lai Jēzus Bērns iedvesmo Latīņamerikas iedzīvotājus, īpaši tos, kuriem ir politiskā atbildība, lai viņi, saskaroties ar daudziem izaicinājumiem, dotu vietu dialogam kopējā labuma vārdā, nevis ideoloģiskiem aizspriedumiem.
Mēs lūdzam Miera princi apgaismot Mjanmu ar izlīguma un cerības nākotnei gaismu, stiprinot jaunās paaudzes, vadot tautu pa miera ceļu un pavadot tos, kuriem nav pajumtes, drošības un cerības par rītdienu.
Mēs lūdzam Kungu atjaunot seno draudzību starp Taizemi un Kambodžu, lai iesaistītās puses turpinātu strādāt izlīguma un miera labā.
Mēs uzticam Viņam arī Dienvidāzijas un Okeānijas iedzīvotājus, kurus nesen skāra postošas dabas katastrofas, ietekmējot visas sabiedrības dzīvi. Šo pārbaudījumu priekšā es aicinu ikvienu atjaunot mūsu kopīgo apņemšanos palīdzēt tiem, kas cieš.
Dārgie brāļi un māsas, nakts tumsā pasaulē ienāca “patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku (Jņ 1,9), bet “savējie Viņu neuzņēma” (Jņ 1,11). Neļausim, ka mūs pārņem vienaldzība pret tiem, kas cieš, jo Dievs nav vienaldzīgs pret mūsu ciešanām.
Kļūstot par cilvēku, Jēzus uzņemas mūsu trauslumu, identificējas ar katru no mums: ar tiem, kuriem nekas nav palicis pāri, kuri ir zaudējuši visu, kā Gazas iedzīvotāji; ar tiem, kas ir bada un nabadzības upuri, kā Jemenas iedzīvotāji; ar tiem, kas bēg no savas zemes, lai meklētu drošību citur – ar daudziem bēgļiem un migrantiem, kas šķērso Vidusjūru vai Amerikas kontinentu; ar tiem, kas zaudējuši darbu, ar jauniešiem, kuriem ir grūtības atrast darbu; ar tiem, kas tiek ļaunprātīgi izmantoti, ar nepietiekami apmaksātiem strādniekiem; ar tiem, kas atrodas cietumā un bieži dzīvo necilvēcīgos apstākļos.
Šajā svētajā dienā atvērsim savas sirdis saviem brāļiem un māsām, kuri cieš grūtības un sāpes. To darot, mēs atveram savas sirdis Bērnam Jēzum, kurš mūs sagaida ar atplestām rokām un atklāj mums savu dievišķību: “Visiem, kas Viņu uzņēma, Viņš deva spēku kļūt par Dieva bērniem” (Jņ 1,12).
Pēc dažām dienām noslēgsies Jubilejas gads. Svētās Durvis tiks aizvērtas, bet Kristus, mūsu cerība, paliks ar mums mūžīgi! Viņš ir vienmēr atvērtās durvis, kas ved mūs uz dievišķo dzīvi. Tas ir šīs dienas priecīgais vēstījums: dzimušais Bērns ir Dievs, kas tapis cilvēks; Viņš nāk nevis sodīt, bet glābt; Viņa izskats nav īslaicīgs; Viņš nāk, lai paliktu un atdotu sevi. Viņā katra brūce tiek dziedināta, un katra sirds atrod atpūtu un mieru. “Kunga piedzimšana ir miera dzimšana.”
No visas sirds novēlu jums mierīgus Ziemassvētkus!»