Zirņu Glābšanas Misija: Tikai Piecas Saimniecības Latvijā

Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma mazliet koksnes pelēko zirņu audzēšana šobrīd atrodas kritiskā punktā. Šo nacionālās virtuves dārgumu, kas īpaši cieņā tiek turēts Ziemassvētku galdā, turpina sargāt vien apzinīgu audzētāju grupa – tieši piecas saimniecības visā valstī. Kā ziņo telekanāls TV3, šīs maigās, miltainās garšas uzturēšana prasa milzīgu atbildības sajūtu un cītīgu darbu, jo patērētāju interese, lai gan svētkos nemainīgi augsta, nespēj nodrošināt plašāku nozares attīstību. Šī niša ir tik specifiska, ka liela daļa no saražotā, lai gan garšas ziņā tas ir ekskluzīvs produkts, netiek eksportēta uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, kur šī tradīcija nav pazīstama.

Viena no šīm nozīmīgajām saimniecībām ir Krimuldas pagasta zemnieku saimniecība “Zutiņi”, kur gada nogale ir laiks, kad darbi neapstājas pat pirms svētkiem. Šajā vietā tiek sargāta ne tikai zināmā šķirne, bet arī īpašs mantojums, ko ģimene audzē paaudzēs.

“Retrija” – Aizsargāta Dzimtene un Tradīcija

Latvijas lielie pelēkie zirņi, kas ir viens no tradicionāliem pākšaugiem latviešu virtuvē, ir ieguvuši Aizsargātas cilmes vietas nosaukumu (ACVN) Eiropas Savienībā kopš 2015. gada. Oficiāli šo statusu ieguvusī šķirne pazīstama kā “Retrija”. Tā ir Priekuļu selekcijas institūtā radīta šķirne, kas izceļas ar īpaši lielām, rupjām un skaisti marmorētām sēklām, kam raksturīga spēcīga zemes garša un miltains mīkstums. Šī selekcija aizsākās jau pagājušā gadsimta vidū, taču to pieredzes apmaiņa un audzēšana notiek kopš 20. gadsimta sākuma.

Latvieši zirņus kā nozīmīgu pārtikas avotu izmantoja pat pirms kartupeļu ēras, simbolizējot bagātību, ražību un lietu raitu ritumu, kas ir pamats Ziemassvētku ticējumiem.

Kā min “Zutiņu” saimniece, lai gan daudzi latvieši šos zirņus ēd tikai reizi gadā Ziemassvētkos (ticot, ka tā nodrošinās naudas pārpilnību), šī uzmanība uztur šo kultūru dzīvā. Citām šķirnēm, piemēram, “Bruno” jeb “Brunītis”, ir plānāka miziņa un izteiksmīgāka garša, kas der arī ikdienas ēdieniem, taču tieši lielie, svētku zirņi ir tie, kam pieder īpašā vieta tradīcijās.

Rūpīgā Atlase – Roku Darbs un Kvalitāte

Atšķirībā no daudziem citiem graudaugiem, zirņu audzēšana un sagatavošana ir darbietilpīgs process, kas prasa īpašu rūpību. “Zutiņu” saimniecībā, gluži tāpat kā citviet, process sākas tūlīt pēc apkūlībām. Tā kā kukainīši mīl zirņus, un paciņās drīkst nonākt tikai ideālas sēklas, nepieciešama rūpīga manuāla pārbaude un šķirošana pēc sietiem. Šī rūpība nodrošina, ka pircējs saņem augstākās kvalitātes produktu, kam ir gan aizsargāts nosaukums, gan izcila garša.

Lielie zirņi prasa vairāk darba, jo tie ir mazāk ražīgi nekā mazie pākšaugi, tāpēc audzētāju skaits ir tik niecīgs. Lai gan pēdējos gados vispārējās zirņu platības Latvijā ievērojami pieaugušas saistībā ar jaunām pārstrādes rūpnīcām, šis pieaugums galvenokārt attiecas uz citu šķirņu masveida ražošanu eksportam. Tieši ACVN aizsargātās “Retrijas” audzētāji savas platības nepalielina, fokusējoties uz saglabāšanu, nevis apjoma palielināšanu, kas nav piemērots ārpussavienības tirgiem.

Nākotnes Dilema: Tradīcijas Saglabāšana pret Izaugsmi

Situācija, kad nacionālo dārgumu uztur tikai tik mazs skaits uzņēmumu, rada jautājumus par nākotni. Lai gan patlaban esošo klientu pieprasījums tiek apmierināts, un patiesībā zirņu raža šogad vismaz dažās saimniecībās ir izdevusies laba, ilgtermiņā šīs mazās nišas dzīvotspēja ir atkarīga no katra individuālā saimnieka entuziasma. Šo mantojumu uztur nevis komerciālie apsvērumi, bet gan kultūras saglabāšanas gars, kas latviešos ir spēcīgs tieši svētku laikā.

Eksperti un audzētāji norāda, ka galvenie faktori, kas nosaka šo zirņu unikālo kvalitāti, ir Latvijas klimatiskie apstākļi un augsnes īpašības – tie ir faktori, kurus nevar replikēt citur pasaulē. Tādēļ, kamēr vien cilvēki Ziemassvētkos pie galda liks tieši Latvijas Lielos Pelēkos Zirņus, “Zutiņu” saimnieces un vēl četras saimniecības turpinās savu svarīgo un neaizstājamo darbu, cenzdamās nodot šo tradīciju tālāk.