Noguris no ikgadējās rutīnas?
Kā informē telekanāls EuroNews, katram ir savi obligātie Ziemassvētku kino favorīti, pie kuriem gribas atgriezties pēc gada noguruma un svētku maltīšu pārēšanās. Protams, nekas nav mīļāks par atkārtotu “Brīnišķīgā dzīve” noskatīšanos, “The Muppet Christmas Carol” joprojām ir nemirstīgs šedevrs, “Viens pats mājās” ir lieliska izvēle, “Viens pats Ņujorkā” – vēl labāka, un, lai ko briti arī neteiktu, “Cietais rieksts” (Die Hard) noteikti ir Ziemassvētku filma. Tomēr, lai gan mēs nenosodām tos, kas dod priekšroku Elfa tipa svētku optimisma devai vai mierinājumu gūst, izslēdzot smadzenes pie formulu pilnām romantiskajām komēdijām par pilsētnieci, kura atgriežas savā mazpilsētā un atkal iemīlas savā pirmajā mīlestībā — tagad kļuvušā par krietni vīrišķīgu un biezbicektu mežsargu —, jāatzīst, ka to pašu veco filmu saldenā šarms var kļūt nogurdinošs.
Par laimi, pastāv daudz alternatīvu, kas ir krietni piezemētākas savā jautrībā, bet joprojām pilnībā atbilst Ziemassvētku kino definīcijai. Ja šonedēļ meklējat kaut ko nedaudz nekonvencionālāku, šeit ir astoņas filmas, kuras ir pelnījušas tikt iekļautas tradicionālo svētku klasikas sarakstā.
Šausmas un noziegumi svētku drāmu vietā
Black Christmas (1974)
Sāksim ar šausmu klasiku. Lai gan Ziemassvētku šausmu filmu netrūkst, ja vēlaties gūt kārtīgu kārtu baiļu, Boba Klārka Black Christmas ir obligāti jāredz. Starp dīvainiem zvaniem meiteņu koledžas kopmītnē Ziemassvētku laikā tiek ielikts pamats vienam no labākajiem svētku slasher žanra paraugiem. Sagaidāmi notikumi: mājas barikādēšana vēl pirms Kevins Makalisters bija vien nieks tēva apakšveļā, graujošas slepkavības, asinis sniegā un pārsteidzoši progresīvs sieviešu attēlojums laikā, kad uz lielā ekrāna upuri bija ievērojami mazāk niansēti. Lai ko arī nedarītu, izvairieties no 2006. gada rimeika — tas noteikti sabojās svētku noskaņu.
L.A. Confidential (1997)
Džeimsa Elroja episkais noir detektīvs uz ekrāna tika pārcelts Kurta Hansona, jau mūžībā aizgājuša režisora, rokās, radot mākslas darbu. Filma, kuras darbība notiek Ziemassvētku periodā, ienāk ciklā ar notikumu, ko avīzes dēvē par “Asiņainajiem Ziemassvētkiem” – policijas brutalitātes skandālu, kas aizsāk izmeklēšanu un virza L.A. Confidential sižetu. Seko netīrs stāsts par korupciju, slepkavībām un prostitūciju, turklāt ar izcilu aktieru ansambli. Vai tas nav pietiekami svētku noskaņā?
The Girl With The Dragon Tattoo (2011)
Kad Deivida Finčera Stīga Lāšeršona starptautiskā bestsellera adaptācija kinoteātros parādījās 2011. gadā, tā tika reklamēta kā “Ziemassvētku filma, kas liek justies slikti”. Un viņi tiešām nebija melojuši. The Girl With The Dragon Tattoo ir ideāls pretlīdzeklis pārāk saldām Ziemassvētku piedāvājumiem. Tā seko atstādinātam žurnālistam Mikaēlam (Daniels Kreigs), kurš nolīgts atrisināt gadu desmitiem senu noslēpumu, kas saistīts ar bagātu ģimeni. Viņš sadarbojas ar titullomas varoni hakeri (Rūnija Mara) un atklāj tādas šausmas kā izvarošana, slepkavība un inkests. Nebūt nav līksmi, tiesa, taču tā ir ceļojuma vērta ekskursija uz drūmo ziemas brīnumzemi. Finčera versija ir pārāka par zviedru oriģinālu (kas pats par sevi bija lielisks), un viņa versija pat beidzas ar ilgstošu kadru, kurā redzams atmests Ziemassvētku dārgums, jo mīlestības pilnās gaidas netiek piepildītas. Kas gan labāk atbilstu Ziemassvētku garam?
Kubrika un Šeina Bleka svētku dekonstrukcija
Eyes Wide Shut (1999)
Kamēr “Spožums” (The Shining) ir sniega klāta ģimenes filma, kas būtu jāpievieno klasisko Ziemassvētku šausmu panteonam, Stenlija Kubrika Eyes Wide Shut ir viņa anti-Ziemassvētku filma, ko noteikti ir vērts apsvērt kā Jūlijas skatāmo. Jo atklāti sakot: tas ir dīvains gada laiks, kad visi jūtas spiesti uzvilkt jautrības masku — kas var radīt trauksmi un attiecību komplikācijas… Tātad, kāpēc gan neuzvilkt greizsirdības Venēcijas masku un nepievienoties Tomam Krūzam, kurš cenšas tikt galā ar sievas seksuālajām vēlmēm? Kubrika pēdējā filma ir bagātīgs un hipnotisks psihoseksuāls piedzīvojums, kas piesātināts ar buržuāziskām pārkāpumiem un orgijām, un Ziemassvētki ir neatņemama filmas sastāvdaļa. Vai tā būtu krāsu gamma, dekorāciju klātbūtne gandrīz katrā kadrā, vai arī veids, kā Kubriks dekonstruē jautrības sezonas ornamentālo un patērētāju dabu, šī dīvaini mājīgā filma ir pelnījusi svētku apskatu. Atceries: parole ir “Fidelio”.
Kiss Kiss Bang Bang (2005)
Scenāristam un režisoram Šeinam Bleakam ir radis tendence savu filmu darbību noturēt Ziemassvētku laikā. Vai tas būtu “Nāvējošais ierocis” (Lethal Weapon), “Ilgais tumsas koks” (The Long Kiss Goodnight) vai “Dzelzs vīrs 3”, svētku fons nodrošina ideālu vidi viņa konkrētajam nekārtību veidam. Viņš pat padara svētku sezonu par sava veida personāžu. Kiss Kiss Bang Bang nav izņēmums — detektīvu neo-noir/kļūdu komēdija, kurā Roberts Daunijs jaunākais, Vels Kīlmers un Mišela Monagana iejaucas sarežģītā slepkavības mīklā. Šeit Ziemassvētki kļūst par ideālu vektoru, lai asi kritizētu Holivudas mašinēriju un komentētu to, kā nevainība tiek korumpēta ar mantkārību. Tā ir kino Ziemassvētku baudījums, kuru nedrīkstētu laist garām.
Piedošana, atlīdzība un kliedzoša mīlestība
In Bruges (2008)
Mārtina Makdonagas debijas pilnmetrāžas filma ir netiešāka Ziemassvētku filma, bez šaubām. Tiesa, divi lamājoši algotņi (Brendans Gleisons un Kolins Farels), kas nosūtīti uz gleznaino Brīges pilsētu, lai slēptos pēc neveiksmīgas operācijas, kuras rezultātā gāja bojā mazs zēns, sākumā neizklausās pēc svētku jautrības… Bet veltiet mirkli, lai apsvērtu pierādījumus: svētku vide; gada nogales skumju sniega iemiesojums; pārmērīga lamāšanās (kas ir gaidāma stresa pilnā Ziemassvētku periodā); un galvenais, fakts, ka “kaut kur Londonā ir Ziemassvētku eglīte ar dāvanām zem tās, kuras nekad netiks atvērtas.” In Bruges ir stāsts par vainu, iespēju saņemt piedošanu un pestīšanas solījumu caur atlīdzību. Un vēl par to, ka patiešām ceri, ka nemirsi f**king Brīžē. Visas galvenās Bībeles tēmas, kas padara to par neapdziedātu Ziemassvētku klasiku.
Carol (2015)
Vēl viena filma ar brīnišķīgo Rūniju Maru, bet šoreiz pavisam citā reģistrā. Toda Heinsa 50. gadu melodrāma ir ilgu un maigu melanholiju pilns stāsts, kura centrā ir saikne starp augstas sabiedrības sievieti Kerolu (Keita Blanšeta) un jaunāku veikala pārdevēju Terēzi (Mara). Adaptēta no Patrīcijas Haismitas romāna “Sāls cena”, šis Ziemassvētkos notiekošais mīlas stāsts, lai arī ir elegants, lēni plūstošs un grezns svētku kino konvenciju izaicinājums, tomēr ietver visu to ilgas un emocionālo katarsi, ko katrs Ziemassvētku mīlas stāsts vēlas izprovocēt.
Phantom Thread (2017)
Lielais Pola Tomasa Andersona Phantom Thread ieguvums ir tas, ka tas ir piemērots jebkuram gadījumam, kalpojot gan kā Valentīna dienas filma, gan kā slepena Ziemassvētku romantiskā komēdija. Daudzi teiks, ka tas ir toksālas varas cīņas stāsts starp pieaugušu mātes dēlu ar ļoti specifiskām sparģeļu prasībām un arvien uzstājīgāku sievieti, kura apzinās, cik tālu viņai jādodas, lai uzturētu savas attiecības dzīvas. Cienīgs vērtējums. Tomēr šī mānīgi smieklīgā filma — kurā ir gan Ziemassvētku, gan Jaunā gada ballīte — piemīt noteikta svētku sajūta. Tā pat tika izlaista 2017. gada 25. decembrī, kas nozīmē, ka tā bija paredzēta skatīšanai svētku laikā. Tāpēc Ziemassvētku rītā pagatavojiet sev sēņu omleti un novērtējiet mīlestības patieso jēgu. Lai cik sagrozīta tā arī nebūtu.
Noslēgums
Lūk, lūk. Priecīgus Ziemassvētkus visiem — īpaši tiem, kas savu svētku seansu izvēlē dodas pa netradicionāliem celiņiem.