Kopš rehabilitācija Latvijā ieguvusi “sistēmiskus vaibstus”, ir pagājuši 30 gadi, stāsta profesors, kādreizējais bērnu ķirurgs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas (FRM) ārsts, kā arī bijušais Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienības prezidents Aivars Vētra. Arī viņš visus šos gadus bijis viens no tiem, kas gādāja, lai rehabilitācija Latvijā soļus spertu tikai uz priekšu. Daudz ko izdevies sasniegt, bet vēl jāpieliek pūles, lai nozares attīstība turpinātos.
Vētra atgādina, ka padomju laikos nepastāvēja rehabilitācija, bet gan reabilitācija – tolaik bērnu ar cerebrālo trieku četru piecu gadu vecumā uz trim nedēļām ievietoja sanatorijā, un pēc trim nedēļām vecāki varēja braukt pakaļ “izrehabilitētam bērnam”. Viss pamazām sāka mainīties, kad 1992. gadā tika dibināts “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”” – tolaik gan ar nosaukumu “Bērna ar māti rehabilitācijas centrs “Vaivari””. Viņš uzsver – būtu zaimojoši teikt, ka 30 gadu laikā neko neesam sasnieguši. Šo gadu laikā Latvijā būtībā no jauna tika būvēta definīcija tam, ko īsti nozīmē rehabilitācija, tostarp arī bērnu rehabilitācija, un tā noteikti nav vienādojama ar bērna atstāšanu uz mēnesi speciālistu rokās, lai pēkšņi bērns “kļūtu vesels”. Vētra norāda – tas ir darbs arī ar bērna mammu, mācot viņai ar bērnu strādāt profesionāli, novērtēt viņa izturību, viņa iespējas, motivēt atkarībā no vecuma un slimības, funkcionēšanas un nefunkcionēšanas pakāpes.
“Visas tās lietas, kas šobrīd rehabilitācijas speciālistiem ir kā ābece, toreiz bija kaut kas pilnīgi jauns. Slava un gods visiem ārstiem, kas no ārstēšanas pārnāca uz rehabilitāciju, pievērsās pilnīgi neizprotamajai funkcionēšanas uzlabošanas sfērai. Ir daudz cilvēku, kas noticēja – rehabilitācija ir kaut kas nozīmīgs,” stāsta profesors.
Foto: LETA
Ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka Latvijā ir pieejama stabila izglītības sistēma speciālistiem visās rehabilitācijas profesijās. Tas nozīmē, ka pie mums apmāca ne tikai fizioterapeitus, ergoterapeitus, tehniskos ortopēdus, audiologopēdus, mākslas terapeitus, bet arī uztura speciālistus, klīniskos un veselības psihologus, FRM ārstus. Turklāt par fizioterapeitu Latvijā var izmācīties ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī. Vētra norāda – tāpēc Latgalē situācija ar fizioterapeitu pieejamību ir daudz labāka nekā, piemēram, Kurzemē.
Tāpat svarīgi uzsvērt, ka Latvijā ir pieejama rehabilitācija, ko sniedz multiprofesionāla komanda. Tas nozīmē, ka ar pacientu strādā vairāki speciālisti – fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti, terapeiti. Profesors Vētra uzsver, ka rehabilitācija saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas nostādnēm balstās uz trim lieliem vaļiem: terapiju (piemēram, fizioterapiju, ergoterapiju), medicīnisko rehabilitāciju, kas ietver jau minēto multiprofesionālo pieeju, kad lēmumi tiek pieņemti komandā, tiek izmantoti medikamenti, ārstnieciskas tehnoloģijas, un tehniskajiem palīglīdzekļiem. Profesors kā veiksmīgu piemēru šādu pakalpojumu nodrošināšanai izceļ rehabilitācijas centru “Mēs esam līdzās”, kas jau 33 gadus konsekventi strādā, piedāvājot uz pierādījumiem balstītu multiprofesionālo rehabilitāciju.
Jāturpina attīstīties
Profesors Vētra uzsver, ka ir lietas, par kurām jāturpina cīnīties. Un viena no lielākajām problēmām pašlaik ir tā, ka rehabilitāciju veselības aprūpes sistēmā aizvien neuztver kā obligātu ārstniecības sastāvdaļu.
“Visā veselības aprūpes sistēmā joprojām galvenais ir pacientu izārstēt no slimības, un tālāk dzīves kvalitātes nodrošināšana, dalības atjaunošana vai dalības modificēšana – tas ir katra pacienta paša ziņā.
FRM ārsts Aivars Vētra
“Dažreiz rodas jautājums, vai tas ir mērķtiecīgs ieguldījums, – paldies Dievam, mums izdevās izglābt dzīvību pacientam ar smagu insultu, kurš pēc tam 15 gadus tiek kopts mājās uz gultas.” FRM ārsts uzsver – valstī ir ne tikai svarīgi veicināt demogrāfiju, kam arī atvēlēti līdzekļi nākamā gada valsts budžetā. Ieguldījumu nevar veikt tikai vienā virzienā – līdz ar demogrāfijas veicināšanu ir jānovērš arī tas, ka uz valsts apmaksātu rehabilitāciju veidojas ļoti garas pacientu rindas.
Vētra uzsver, ka rehabilitācijai Latvijā tiek piešķirts pārāk mazs finansējums – tikai ap 2 % no valsts obligātās veselības apdrošināšanas aiziet rehabilitācijai. “Tas ir ļoti maz. Pat Ukrainā, šobrīd karojot, tai budžetā tiek atvēlēti 4 %,” viņš stāsta.
Profesors stāsta, ka ar lielām pūlēm, par laimi, panākts, ka insulta pacientiem rehabilitācija ir viens no pamata pakalpojumiem. Taču seko nākamā problēma – brīdī, kad pacients atstāj slimnīcu, jāstājas rindās uz stacionāro vai ambulatoro rehabilitāciju. “Šeit sākas pieejamo kvotu un rindu jautājums,” apstiprina profesors. Viņš arīdzan norāda, ka Latvijā problemātiska ir speciālistu pieejamība reģionos. Atšķirībā no citām Rietumeiropas valstīm Latvijā no veselības aprūpes budžeta neapmaksā pacienta uzturēšanos viesnīcā, viņa transportēšanu uz un no rehabilitācijas iestādes.
Kā vēl vienu problēmu rehabilitācijas nozarē Latvijā profesors min to, ka ļoti daudz speciālistu tomēr strādā monoprofesionāli. Tas nozīmē, ka ar pacientu strādā tikai viens rehabilitācijas speciālists, nevis komanda. Iemesls tam ir multiprofesionālās rehabilitācijas dārdzība – uzturēšanās dienas stacionārā izmaksā aptuveni 100–200 eiro, jo multiprofesionālajai pieejai nepieciešami trīs līdz četri speciālisti, tostarp ārsts. Tas arī izskaidro, kādēļ uz šo pakalpojumu ir garas rindas. Nereti tieši tādēļ pacienti, ja uz valsts naudu rindas ir pārāk garas, izvēlas iet monoprofesionālo ceļu – doties tikai pie viena speciālista, iegulda gan līdzekļus, gan laiku, taču gaidāmo rezultātu nesasniedz, skaidro profesors. Šī ir viena no lietām, kas nākotnē būtu jāsakārto, – jāievieš strikta plānošanas sistēma, kur atlasa pacientus pēc akūtas rehabilitācijas, izlemjot, vai turpmāk nepieciešama multiprofesionāla vai monoprofesionāla pieeja, skaidro Vētra.
Vienlaikus ārsts atgādina, ka, izvirzot atveseļošanās mērķus, ir jāatrod līdzsvars starp vecāku mērķiem un sapņiem kontekstā ar bērna objektīvo funkcionēšanas potenciālu, kas izriet no slimības noteiktajiem ierobežojumiem un apkārtējo fizisko un sociālo vidi. “Latvijas likumdošana nosaka, ka pacientam pieder “pēdējais vārds” – arī apstiprinot rehabilitācijas mērķus, un nereti tas ir nopietns kompromiss starp visiem iesaistītajiem. Rehabilitācijas mērķu sasniegšana šobrīd ir viens no svarīgākajiem Nacionālā veselības dienesta izvirzītajiem rehabilitācijas pakalpojumu kvalitātes kritērijiem, kas šo kompromisa meklēšanu atkal nosver pretējā virzienā,” viņš uzsver.
Priekšlikumi uzlabojumiem ar maziem ieguldījumiem
Labdarības akcijas “Stiprini stipros” varoņiem – ģimenēm, kurās dzīvo ilgstoši aprūpējams tuvinieks, – svarīga ir ne tikai pieejama un kvalitatīva rehabilitācija, bet arī citi atbalsta mehānismi, kas grūto ikdienu, kas pakārtota tuvinieka kopšanai, kaut mazliet atvieglotu. Profesors Aivars Vētra uzsver, ka ir ļoti svarīgi šos cilvēkus integrēt sabiedrībā, un šajā ziņā ir jūtami uzlabojumi. Viņš aizvien atceras brīdi, kad 1996. gadā NRC “Vaivari” izveidoja Vaivaru integratīvo pamatskolu. Tolaik tā dibināta, iedvesmojoties no somu piemēra, kuri iedrošināja – bērni ar funkcionālajiem traucējumiem var doties uz skolu un mācīties tieši tāpat kā visi pārējie bērni.
Tolaik ne visi šādu soli atbalstīja – pretestību varēja just gan no Izglītības un zinātnes ministrijas, gan no veselo bērnu vecākiem.
Pašlaik Izglītības likums paredz – ikvienam cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, etniskās piederības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. Tieši tāda ir iekļaujošās izglītības būtība – nodrošināt šo tiesību ievērošanu.
Taču ir vēl daudz soļu, kā atbalstu šīm ģimenēm varētu paplašināt. Profesors un FRM ārsts Vētra min dažus no saviem priekšlikumiem, kurus, viņaprāt, varētu ieviest ar maziem ieguldījumiem:
-
Līdz ar demogrāfijas uzlabošanas pasākumiem vajadzētu ieviest arī sistēmu, kurā visi bērni līdz trīs gadu vecumam ar funkcionāliem un attīstības traucējumiem varētu uz rehabilitāciju doties kā tā saucamie ārpuskvotu pacienti. Ārsts min, ka šobrīd līdzīga sistēma darbojas onkoloģijas pacientiem, kuri var saņemt valsts apmaksātu rehabilitāciju, neskatoties uz pieejamo kvotu daudzumu. “Ja kāds saka, ka onkoloģijas pacientiem ir grūti ar rehabilitāciju, tad domāju, ka tas ir galvenokārt tāpēc, ka tuvumā nav šādu iestāžu vai arī pacients vienkārši nav dzirdējis, ka uz šiem pakalpojumiem var doties, negaidot rindās,” saka ārsts. Šāda sistēma ievērojami uzlabotu rehabilitācijas pieejamību bērniem, kam tā nepieciešama jau kopš dzimšanas.
-
Ārsts atgādina, ka ģimenēs, kurās aug bērns ar mobilitātes problēmām, pamatā aprūpes darbus uzņemas mamma, tētis, vecmāmiņa vai kāds cits tuvinieks. Aprūpe ietver arī nemitīgu tuvinieka cilāšanu – kamēr bērns ir mazs un sver ap 10 kilogramiem, problēmas nerodas, taču bērns pieaug un pusaudža gados sver jau aptuveni 70–80 kilogramus. Gadiem ilgi šādus bērnus cilājot, tuvinieki gribot negribot iedzīvojas veselības problēmās – un visbiežāk tās ir muguras sāpes. Ārsta priekšlikums ir arī šādu bērnu mātes vai citus aprūpētājus nodrošināt ar rehabilitāciju un citiem veselības pakalpojumiem kā ārpuskvotas pacientus.
-
Jāpievērš uzmanība arī tam, vai dzīvesvietas arhitektūra atbilst šādām ģimenēm. Ja ģimene dzīvo augstāk par pirmo stāvu – vai ēkā ir lifts darba kārtībā. “Dzīvošana augstāk par pirmo stāvu ir ļoti liela problēma cilvēkiem ar mobilitātes traucējumiem,” uzsver ārsts. Būtu vajadzīga atbalsta programma, kas finansiāli palīdzētu šīm ģimenēm mainīt dzīvesvietu uz piemērotāku vidi, tādā veidā būtiski uzlabojot pacienta un visas ģimenes mobilitāti.
-
Profesors Vētra uzsver, ka Latvijā ir radīta gana elastīga sistēma, lai cilvēki varētu par valsts finansējumu iegādāties sev vajadzīgos palīglīdzekļus. Taču ir arī problēma – pirms iegādāšanās ģimenēm nav iespēju lielāko daļu no palīglīdzekļiem izmēģināt dzīvē, lai saprastu, vai tas tiešām ir konkrētajam cilvēkam piemērots risinājums. Ārsta priekšlikums – vajadzētu veidot sadarbības programmu ar kādu no lielākajiem tehnisko palīglīdzekļu nodrošinātājiem Eiropā, un, līdzīgi kā tiek veidotas sadarbības programmas, kur pacienti tiek sūtīti uz ārzemēm ārstēties, šajā gadījumā viņiem būtu iespēja doties uz ārzemēm un vairākas dienas izmēģināt palīglīdzekļus un iegādāties tikai tad, ja viss apmierina un der.
Projektu “Stiprini stipros” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild “Delfi“. #SIF_MAF2025
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit