Aktrise Brenda Frīkere atklāj grūtības kinoindustrijā gados vecākiem aktieriem
Brenda Frīkere, kura plašākai publikai pazīstama kā Baložu sieva no filmas “Viens pats mājās 2” (1992), nesenā intervijā laikrakstam “The Times” atklājusi par izaicinājumiem, ar kuriem saskaras gados vecāki aktieri kino industrijā. Viņa uzsvēra, ka pēc 70 gadu vecuma sasniegšanas viņa jutusies arvien vairāk “neredzama”, un ka lomu piedāvājumi kļuvuši ļoti reti.
Slavenā loma negarantē turpmākus panākumus
Neskatoties uz savu ilggadējo un godalgoto karjeru, tostarp “Oskara” balvu par labākā otrā plāna aktrises lomu filmā “Mana kreisā kāja” (1989), Frīkere norāda, ka pat ikoniska loma, kāda bija Baložu sievai “Vienā pats mājās 2”, nav pasargājusi viņu no nozares vienaldzības pret vecākiem aktieriem. Viņa atzīst, ka viņas pazīstamība no šīs lomas nav palīdzējusi nodrošināt jaunus darba piedāvājumus.
“Viņi neraksta veciem cilvēkiem”
Frīkere dalās skarbi patiesā novērojumā: “Viņi neraksta vecām sievietēm.” Viņa ironiski piebilst, ka, lai gan Šekspīrs rakstījis lomas vecākām aktrisēm, mūsdienu jaunie rakstnieki to nedara. Aktrise uzsver, ka sabiedrībā ir daudz interesantu, pieredzes bagātu sieviešu, taču kino pasaule šīs personas bieži vien ignorē. Viņa citē savu kolēģi Ričardu Herisu, kurš reiz teicis: “Kad sasniegsi 70, tu kļūsti neredzams.” Frīkere atzīst, ka sākotnēji nav ticējusi, taču drīz vien sapratusi šo vārdu patiesumu.
Veselības problēmas un vientulība
Papildus karjeras izaicinājumiem, 80 gadus vecā aktrise saskaras arī ar nopietnām veselības problēmām, kas lielā mērā ierobežo viņas ikdienu. Viņa atklājusi, ka cieš no pastāvīgām sāpēm un izsalkuma, un ka viņai ir grūti pat runāt, jo viņa bieži izjūt elpas trūkumu. Šīs problēmas ir novedušas pie viņas dzīvesveida izmaiņām, un viņa pat atzinusi, ka jūtas tā, it kā “katru dienu mirst”. Lai gan viņa dzīvo klusu un reizēm vientuļu dzīvi, viņa pauž gandarījumu par pamata lietām, piemēram, par iespēju nodrošināt sevi un savu suni.
Kinoindustrijas realitāte un cerība
Brendas Frīkeres stāsts ir atgādinājums par bieži vien skarbo realitāti kino industrijā, īpaši vecākiem aktieriem. Lai gan viņa ir viena no visvairāk atpazīstamajām īru aktrisēm, kura ieguvusi “Oskara” balvu, viņas pieredze liecina par to, ka slava un talants ne vienmēr pasargā no aizmirstības un diskriminācijas vecuma dēļ. Viņas atklātība par šiem jautājumiem varētu mudināt nozari pievērsties daudzveidībai un iekļaujošākai pieejai aktieru izvēlē.