Lauksaimniecības nozarē šis gads nesis daudzus pārbaudījumus lietaino laika apstākļu dēļ. Daudzas saimniecības ieguva krietni mazāku ražu nekā plānots, intervijā Latvijas Radio atzina Jauno zemnieku kluba vadītāja Sandra Eimane. Viņa sacīja, ka ir jaunie zemnieki, kas zemās produktu cenas dēļ patlaban apdomā savas turpmākās darba gaitas, un šajā ziņā nepalīdz lielā birokrātija nozarē.

Jauno zemnieku kluba vadītāja: Saimniecībās nejūtam birokrātijas mazināšanu

Sintija Ambote: Mēs ļoti daudz esam runājuši par šīm te visām likstām, kas ir saistītas ar laikapstākļiem – lietavas, salnas ietekmēja teju visus. Bet kāds tas gads ir bijis tiešām jaunu lauksaimnieku perspektīvas?

Sandra Eimane: Nu, laikapstākļi nav šķirojuši arī mūs. Protams, arī jaunais lauksaimnieks ir cietis, ir to izjutis. Ir jāsāk apsvērt, kas strādā, kas nestrādā, ko mainīt, ko atstāt, jo, manuprāt, jaunajam lauksaimniekam vēl izaicinošāk ir tas, ka nav jau tā aizmugure, nav tā ilgu gadu krātā pieredze un arī finansiāli nav tā drošības spilvena. Līdz ar to visiem jau vajag to pieredzi. Arī tie, kas jau ir ilggadēji lauksaimnieki, viņi jau arī kādreiz sāka no nulles bez pieredzes ar saviem izaicinājumiem. Un tagad tie, kas ir sākuši jaunie lauksaimnieki pēdējos gados, nu, viņiem jau uzreiz ir smagi ar laika apstākļiem un tirgus svārstībām, uzreiz ir šāds izaicinājums. Mēs redzam, ka jaunie lauksaimnieki, varētu teikt, ir elastīgāki, ir gatavi vairāk riskēt, bet, protams, katram riskam tiek izskatīts finansiālais aspekts, peļņas iespējas, iespējas atmaksāties katram ieguldījumam. Katrs risks tiek izvērtēts no visām pusēm. Līdz ar to mēs redzam arī, ka jaunais lauksaimnieks tagad var izvērtēt, vai savu saimniecību atstāt vienā nozarē vai vairākās, bet izskatās, arī strādājot ar mūsu biedriem, ka tomēr tās vairākas nozares ir tas, kas dominē.

Tad tā ir tendence, ka veido daudznozaru saimniecības. Kādas nozares zemnieki pamatā kombinē?

Nu, tā ir augkopība un lopkopība. Mēs redzam, ka tie, kas arī audzē dārzeņus, viņi skatās, ka tomēr nepietiek ar to dārzeņkopību vien, tas ir pārāk izaicinoši tieši arī laikapstākļu dēļ un arī tirgus dēļ. Un mēs redzam, ka daudzi izvēlas savu produkciju arī pārstrādāt un pats uzreiz arī pārdot, atrast savu vietējo tirgu, atrast vietu, kur realizēt, kur uzreiz pa tiešo pārdot, bez tirgotājiem pa vidu, jo, līdzko ir tirgotājs, tad, protams, tās ir pavisam citas prasības. Tas ir pavisam cits, nu, sarežģījumus, varētu teikt, jo tirgotājam vietējais lauksaimnieks nav prioritāte. To mēs diemžēl redzam, un to redz arī jaunais lauksaimnieks. Un, runājot arī ar vecākām paaudzēm, ne visi ir gatavi atdot jaunajam lauksaimniekam šo saimniecību, jo ne visi grib, lai arī viņam ir tās pašas grūtības, ko piedzīvo tagad vecāki vai vecvecāki, bet, protams, mēs redzam, ir tie, kas ļoti veiksmīgi savu saimniecību atdod pamazām. Tāpat ir arī lauksaimnieki, kuri var izdomāt darīt pavisam citādāk, un viņi iegādājas savu zemi vai nomā zemi no vecākiem un dara pa savam, jo tur, kur ir ģimenes bizness, tur bieži vien ir arī konflikti un katram ir vēlme darīt pa savam. Bet tur vecākajai paaudzei ir jāļauj vieta jaunajiem izpausties, mācīties, darīt, un ļoti svarīgi ir, ka tā vecākā paaudze ir tas atbalsta plecs ar saviem padomiem, savu pieredzi. Man liekas, tā ir baigi labā kombinācija, mēs redzam, kas strādā, kad ģimene ir iesaistījusies, un katram ir sava nodalīta loma. Jo arī šis ir viens no izaicinājumiem jaunajiem lauksaimniekiem, kā pārņemt šo saimniecību, jo dibināt no nulles ir diezgan nereāli, nav jau tie resursi pieejami, nav brīvās zemes, nav tik viegli to atļauties. Jā, protams, ir grantu programma, ir atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem maksājumu veidā, nu, tas palīdz, bet tas nav pietiekami, it īpaši, lai konkurētu ar tiem lielākiem lauksaimniekiem, pieredzējušiem lauksaimniekiem, lielākām saimniecībām, kurām jau zeme ir apgūta, un, ja zeme parādās tirgū, viņai cena nav nesasniedzama jaunam lauksaimniekam.

Bet kopumā ir arvien vairāk jauno zemnieku?

Jā, it īpaši pēc Covid-19 laika, kad daudzi pārcēlās uz laukiem, daudzi atrada īpašumus laukos. Un, nu, es arī, skatoties pēc tā, kad nāk mūsu biedri klāt, kuri vēlas to produkciju, kas ir saimniecībā, pārstrādāt un realizēt uzreiz vai arī viņi redz, ka varētu vēl kādu nozari attīstīt, lai ir divas nozares. Un tiešām nāk klāt, bet lopkopība un augkopība, dārzeņkopība –

īstenībā visa nozare šobrīd ir ļoti tirgus satricināta, tā cena ir neatbilstoši zema par produkciju, un līdz ar to šobrīd daudzi izvērtē, ko darīt, vai turpināt tā, kā ir, vai mainīt nozari.

Mēs redzam, ka daži ir arī izlēmuši neturpināt lauksaimniecību. Nu, no jaunajiem tie nav daudzi, bet mēs redzam, ka ir.

Tieši šogad?

Jā, šogad jau ir tādi piemēri. Bet mēs, Jauno zemnieku klubā, gribam arī atgādināt to, ka tu neesi viens savā saimniecībā ar savām problēmām, izaicinājumiem, sāpēm. Mēs JZK visu laiku arī šo sociālo jomu turam.

Paturpinot par to sociālo jomu, cik tā ir kļuvusi nozīmīga? Jo lasīju arī, ka “Zemnieku saeima” bija kaut kā ļoti to pasvītrojusi, ka šogad tiešām ir šie bankroti un ka cilvēki neiztur vienkārši spiedienu. Vai tiešām tad tas kļūst arvien nozīmīgāk, tāda sociāla funkcija, ņemot vērā tos daudzos izaicinājumus.

Protams, bet lauksaimnieks jau ir tas, kurš par emocijām daudz nerunās. Es pati kā lopkopis, piena lopkopis, varu teikt, ka kopā ar mammu strādāju un bieži vien mūsu veselība, tās mūsu vajadzības, nav laika tam, nav laika emocijām. Nav laika, jo lopkopība ir arī psiholoģiski izaicinošs darbs, kas, var teikt, ka uztrenē, bet arī ļoti, ļoti pārbauda visu laiku, jo tu tomēr esi atbildīgs par to dzīvnieku. Un lauksaimnieks var sabrukt kādā brīdī, protams, un tāpēc arī ir izveidots tāds atbalsta tālrunis, kuru koordinē LLKC. Te es gribu atgādināt, ka lauksaimniekam nav jābaidās prasīt palīdzību, un ļoti daudzi baidās un domā, ka tāda vājuma pazīme ir kaut kas slikts vai prasība pēc palīdzības ir vājums. Tā ir pilnīgi normāla biznesa stratēģija, kad ir jāsaprot, kuras ir manas stiprās puses un, kur ir eksperts, kāds cits, kuru var pasaukt palīgā.

Vēl atskatoties uz pagājušo gadu, vai birokrātija ir samazinājusies? Jo zinām, ka vēl gadu iepriekš savukārt bija ļoti daudz diskusiju par birokrātiju, par to, ka tās ir par daudz, kas atrauj no lauka darbiem. Vai šis kaut kā ir uzlabojies?

Jā, tas baigi prasa laiku. Mēs tagad esam arī vairāk aprīkoti un iemācījušies strādāt ar aplikācijām, kuras ir vajadzīgas, lai iesniegtu fotogrāfijas un tamlīdzīgi, bet problēma ir tajā, ka daudz kas līdz galam nestrādā un pazūd uzticību darīt. Pazūd uzticība iesniegt bildes, pazūd uzticība rakstīt iesniegumu un vēl kaut ko, jo tas viss neaiziet līdz galam.

Un par to birokrātijas mazināšanu, es teiktu, ka šogad bija ļoti izteikti pārāk daudz pārbaužu saimniecībā uz vietas.

Un te arī es gribu vērst uzmanību, un mēs arī no savas puses par to runāsim gan ar Zemkopības ministriju, gan citām iestādēm, kad tas ir par traku, tāpēc mēs nejūtam to birokrātijas mazināšanu uz vietas saimniecībā, mēs to neredzam. Jo tagad arī no Statistikas pārvaldes tiek sūtītas ziņas, ka ir vajadzīga statistika, bet mums liekas, ka viss jau mums ir iesniegts un pieejams, kapēc vajag vēl kādam iesniegt, viss jau ir sistēmās.

 Tad, runājot savukārt jau mazliet par nākotni, nupat bija protesti arī Briselē par daudzgadu budžeta piedāvājumu. Tiešmaksājumi arvien ir zem vidējā. Kā tas ietekmē jaunos zemniekus? Kā jūs raugieties nākotnē?

Mēs redzam to, ka arī Eiropas Komisija liek, ka jaunie lauksaimnieki ir prioritāte, jo viņi saprot, ka, ja jaunie lauksaimnieki netiks atbalstīti, tad lauksaimniecība var pazust. Plānojot nākamo periodu, ir jācīnās tiešām par tiešmaksājumu palielināšanu, jo ir grūti jaunajam lauksaimniekam redzēt savu vajadzību, ja nekas nemainās pa gadiem, mēs, Latvija, esam jau ļoti ilgi zemāko tiešmaksājumu saņemšanā, un, ja nekas nemainās, tad jaunam lauksaimniekam vispār zūd ticamība par to, ka es esmu vajadzīgs. Nu, mēs pie tā vēl strādāsim, protams, un par tiešmaksājumiem būs ļoti, ļoti liela cieņa, jo mēs zinām, ka ir milzīgs pretspars un budžets ir mazāks, nekā tas bija, un ir lielas izmaiņas, kur, protams, arī viens no aspektiem ir, ka tiek mazināta birokrātija.

Tāpēc protestam tas bija viens no iemesliem, ka mēs redzam, kas tiek pasniegts, kas tiek parādīts, un, ka tas neiet kopā ar realitāti. Un te es gribu paturpināt par stratēģiju, kas publicēta nesen – Jauno lauksaimnieku paaudžu nomaiņas stratēģija, no Eiropas Komisijas, viņa ir publicēta, un mēs tur redzam daudzas skaistas frāzes, kuras mēs atbalstām, kurus mēs paši arī esam iestrādājuši kopā ar Eiropas Jauno lauksaimnieku padomi, kurā mēs arī aktīvi strādājam. Un mēs redzam šo stratēģiju, kurā mēs sagaidām tos reālos rīkus, jo ļoti daudz arī bez stratēģijas mēs redzam, ka daudzi saka: jā, mēs gribam jaunos māksliniekus un tad mēs tiekam paaicināti, un es jūtu, ka tas ir tikai tā, lai pateiktu, ka mēs atbalstām jaunos, bet īstenībā jau jaunie ir konkurenti un mums nevajag.

Kas ir tie praktiskie rīki?

Nu, piemēram, tajā stratēģijā ir minēts, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) budžetā ir jābūt vismaz 6 % jaunajiem lauksaimniekiem finansējuma daļai, bet mēs to neredzam daudzgadu budžetā, kas tika arī nesen prezentēts, tur tas nav. Tad skatoties uz tādiem instrumentiem, noteikti tie ir finanšu instrumenti, kas ir vajadzīgi tehnikas iegādei, lopu vienību iegādei, būvniecībai. Un Eiropas Savienības mērķis, kā es lasīju stratēģijā, līdz 2040. gadam ir palielināt jauno lauksaimnieku īpatsvaru līdz 24 %.

Tas ir reāls mērķis Latvijas kontekstā, zinot arī demogrāfisko situāciju?

Nezinu …, nu, tur tā lieta, ka jaunais lauksaimnieks jau ir arī jauna ģimene, viņš nav tikai uzņēmējs, nav tikai tas, kas apsaimnieko zemi, jo jaunais lauksaimnieks jau skatās arī uz to, kā ģimeni nodrošināt, vai ir vieta tuvumā skolai, veikalam, nu tīri loģistika. Līdz ar to nav jau runa tikai par tādiem saimniecības attīstības vajadzīgajiem līdzekļiem, ir runa par to, kas sociāli ir iespējams, ko sociāli mēs varam dot jaunajiem lauksaimniekiem.

Mēs pārrunājām visus izaicinājumus un likstas, bet, kas ir tajā svaru kausā otrā pusē? Kas ir tas gandarījums kopumā, kādēļ jūs saimniekojat?

Es nevarētu iedomāties dzīvi bez lauksaimniecības. Jau no bērnības es redzēju, nu, ka ir izaicinājums, protams, tajā brīdī es to nesapratu tādā līmenī, bet lauki un daba – tas ir manī, un es esmu tajā, un citādāk es nevarētu. Bet īstenībā jau dažbrīd šķiet, ka darbs ir tas, kas notur pie dzīvības, notur pie vēlmes darboties. Arī tie paši dzīvnieki – nu dzīvniekam neinteresē, vai man ir birokrātija, vai man ir jāiesniedz kāda atskaite, vai es nejutos labi. Un dzīvnieku dēļ mēs bieži vien saņemamies iet un darīt. Un ir jāatrod tas gandarījums, man ir gandarījums redzēt, ka ieguldītās pūles atmaksājās, kad uz lauka tu redzi, jo tas, ko un kā tu būsi aprēķinājis, kā tu būs izdomājis, un arī tas ir interesants process – pamēģināt citādāk, strādās vai nestrādās, būs vai nebūs, un tad, kad izdodas, tad ir liels prieks. Un arī ir par ko priecāties kopā ejot ganībās vai ejot pie dzīvniekiem viņus barot, vai par jaunu teļu kopšanu, nu, tāda it kā ikdienas sīkumi, bet īstenībā tie ir jāatrod. Un arī to es novēlu, ka ir jālepojas ar to, ko mēs darām, ka mēs pabarojam sevi, pabarojam citus un esam atbildīgi par to, ka mums ir šī zeme, ko apstrādāt un lopi, ko apkopt, un dārzeņi, graudi un citi augi, ko izaudzēt. Es gribu pateikt, ka tas ir arī kaut kas ļoti īpašs, kas varbūt citiem nav pieejams un par ko citi varbūt sapņo.