Runājot par ASV un Krievijas attiecībām, Šrāders norādīja, ka mēģinājumi veidot ciešāku sadarbību ar Maskavu iepriekšējo ASV prezidentu laikā nav devuši pozitīvus rezultātus. Viņš atgādināja, ka ASV centieni uzlabot attiecības ar Krieviju kādreizējo ASV prezidentu Billa Klintona, Džordža Buša jaunākā, Baraka Obamas un arī Trampa pirmajā prezidentūras termiņā ir noslēgušies ar drošības krīzēm, tostarp Krievijas agresiju Gruzijā un Ukrainā ar Krimas aneksiju.
Šrāders uzsvēra, ka Ukrainas un Krievijas redzējums par konflikta atrisinājumu ir fundamentāli atšķirīgs un nesasniedzams. Jebkāda Eiropas un ASV piekāpšanās uz Ukrainas drošības rēķina radītu jaunus drošības apdraudējumus Eiropai un NATO, kas nebūtu nekas jauns, bet Krievijas agresijas turpinājums, kas sākās jau 2008. gadā. Viņš norādīja, ka, lai arī Ukraina patlaban spēj aizstāvēties ar ASV un Eiropas atbalstu, Krievija kopš 2008. gada ir kļuvusi arvien agresīvāka un, ja tai izdosies sasniegt savus mērķus Ukrainā, tā turpinās līdzīgu ārpolitiku arī turpmāk.
Pētnieks uzsvēra, ka ASV un Eiropas nespēja pietiekami atbalstīt Ukrainu vai panākt Krievijas militāru sakāvi vai režīma maiņu Maskavā ilgtermiņā radītu drošības apdraudējumus, kādi Eiropas drošības arhitektūrā līdz šim nav pieredzēti. Ja tiktu panākts pamiers vai miers, ir grūti iedomājama jebkāda sadarbība starp Maskavu un Briseli vai Tallinu un Sanktpēterburgu. Viņš piebilda, ka Eiropa nav ieinteresēta vājā, politiski nestabilā un haotiskā ASV, jo stabila un prognozējama ASV ir būtiska Eiropas drošības interesēm, savukārt spēcīga un konsolidēta Eiropa atbilst ASV globālās drošības un ekonomiskajām interesēm.