Jaunības riskantākajos gados, kad iekšējas un ārējas brīvības meklējumi mani bija ieveduši austrumu virzienā braucošos nakts vilcienos, manā pieticīgajā MP3 atskaņotājā kā vienmēr uzticams pavadonis gulēja kāds albums bez īpaša nosaukuma. Tie bija Ievas Akurāteres un grupas NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) ieraksti, kurus garajos pārbraucienos es klausījos uz riņķi, domādama par to, cik jautrs un intuitīvs varēja būt tik savādu skaņdarbu radīšanas process. Šajā sarunā no Ievas uzzinu ne tikai to, ka mana nojauta bijusi pareiza, bet arī to, ka koncertu laikā mūziķi varot nonākt transam līdzīgā stāvoklī, kurš beidzoties tikai līdz ar uzstāšanos. To pašu varētu teikt arī par klausītājiem.
Vismaz tāds iespaids man radās 2013. gadā, kad mana dzimtā pagasta vidusskolas stāvlaukumā tika uzslieta skatuve, uz kuras novada svētku vakarā uzstājās “Pērkons”, un es ieraudzīju savu klasesbiedru vecākus jaunā gaismā.
Ieva Akuratere: Es nesen nosūtīju “Garaiņa” saiti Andra Slapiņa sievai Natai, kura dzīvo Maskavā un joprojām ir brīvdomātāja. Viņa atrakstīja mīļu zīmīti, ka esot raudājusi un apskaujot visus raidījuma veidotājus. Viņa esot ar mums pabijusi tajos laikos. Es sākumā biju domājusi stāstīt par Jāni Akurateru, bet, jo ilgāk es par to domāju, jo man vairāk sāka likties: nē, nav īstais. Akuraters, protams, mani ir iedvesmojis, taču par to, kā [viņš ir iedvesmojis], es varētu izstāstīt trijos paplašinātos teikumos. Pēc tam man būtu jāķeras pie radurakstiem. Stāstīt par savu ģimeni – tas būtu pārāk egocentriski. Man likās, ka šim raidījumam tas nebūtu pietiekami radoši un nedotu cilvēcisko impulsu. Tad kādu dienu es grasījos sēsties automašīnā, un deniņos burtiski iedžinkstējās – dzinnk! –, es pat skaņu dzirdēju. Man ienāca prātā Andris Slapiņš. Es ļoti ilgi nebiju par viņu domājusi.
Draudzība ar Andri Slapiņu3min
Justīne Vernera: Nezinu, vai tas bija speciāli, taču man šķita, ka jūs abus vienojošā pamattēma ir iekšējā brīvība. Es iedomājos par Valentīnas Freimanes sacīto: cilvēkam brīvību nedod likumi, cilvēks ir brīvs, ja viņš ir brīvs.
Režisors Uģis [Olte] teica, ka viņš negribētu, lai raidījumā izskanētu kaut kādi gadskaitļi. Es atbildēju: “Kur nu! Es taču pati par savu dzīvi neatceros nekādus gadskaitļus.” Es atceros tikai notikumus un sajūtas.
Tātad es stāstīšu par būtību: nevis tikai pozitīvi afišēto pusi, bet par iekšpusi. Tas arī man pašai vislabāk patika un visorganiskāk sanāca.
Tā draudzība, kāda man bija ar Andri, tā apgaismo līdz pat šai dienai. Tādas draudzības ir lielākais dārgums, ko mēs vispār varam iegūt. Turklāt izrādījās, ka Marta Selecka ir mana radiniece. Tā mēs dabūjām raidījumā arī ģimenes elementu.
Atrast domubiedrus ir svarīgi.
Jā. Ir ļoti patīkami kādreiz iedvesmot jauniešus, jaunus māksliniekus. Sajust, ko viņi meklē. Viņi jebkurā gadījumā mācās no informācijas, draugiem, vecākiem, skolotājiem, grāmatām un filmām. Reizēm arī no manis.
No visiem jūsu projektiem man visinteresantākais liekas tieši tas, kuru “Garainī” nerāda – albums ar NSRD.
Es tieši tikko runāju ar Reini Jauno. Viņš pašlaik intervē mūziķus – veido krātuvi, lai cilvēki, kas grib pētīt padomju mūziku, varētu pasmelties. Mēs divas stundas sarunājāmies, un es izstāstīju arī par NSRD.
Arī draudzība ar Hardiju Lediņu man ir viens no dzīves dārgumiem. Es viņā saskatu savas bērnības laimes eksperimentālo sajūtu turpinājumu.
Mēs bērnībā ar brāli Mārtiņu un draugu Valdi Vanadziņu – vēlāk izcilu blūza ģitāristu – daudz eksperimentējām. Rakstījām garas lentas ar visādiem improvizāciju vājprāta mīļumiem. Kad es satiku Hardiju un viņš man ierosināja pamuzicēt un pafantazēt, man tas bija tik organiski kā kaķim krist no augstuma uz visām četrām. Es biju laimīga.
Tas bija kopdarbs?
Jā. Viņš ļoti par to sajūsminājās. Un viņam bija ārkārtīgi labas manieres. Ļoti sirsnīgs, gudrs cilvēks. Hardijs bija pilnīgi brīvs no pasaules ietekmes vai vajadzības kādu analizēt un kritizēt. Viņam vispār neinteresēja, ko dara citi, – viņam interesēja darīt savu lietu. Pie viņa varēja atrasties kā siltumnīcā, izolētā laimes vietā. Hardijs man parasti iedeva lapu ar dažiem vārdiem vai jēdzieniem. Viņi bija uztaisījuši pamatu un teica, lai es kaut ko pa brīdim iedziedu. Es atceros, ka tajā istabā bija grāmatplaukti un gaišas balkona durvis. Starp dažādiem plauktiem bija saliktas ierakstu kastes, mikrofoni. Tad viņš ieslēdz ierakstu un smalkjūtīgi aiziet no istabas. Un es domāju: ko darīt?
Pēkšņi es ieraugu saules staros – lēnām gar grāmatplauktu lido puteklītis. Es ieskatos un viņā iepeldu. Kā fantastikas filmās, kad iesūc kanālā, un viss paveras.
Tad viņš man iedeva Luvras aprakstu turku valodā, un man bija ārprāta operas balsī apmēram tāds teksts arī jāiedzied. Tas bija ļoti jautri. Un tad, protams, burvīgais darbs “Tango” ar Ninuces Leimanes vārdiem – viņa bija ietekmējusies no Orvela. Viesturs Kairišs to paņēma kā moto savai filmai par barikādēm. Te nu mēs atkal atgriežamies pie tā laika.
Es tieši šodien nejauši uzgāju “Youtube” videoklipu, kurā divas skolnieces kādā bērnu un jauniešu centra koncertā izpilda “Tango” ar akustiskās ģitāras pavadījumu. Kā jūs skatāties uz koncertēšanu: tā arī ir vajadzībai vai drīzāk pienākums pret klausītājiem?
Performēt – tas vienmēr ir patīkams gadījums. Hardijam vienmēr klāt bija arī kaut kādas performācijas. Viņš negāja tāpat vien uzstāties, viņš vienmēr pārģērbās: ar visām brillēm un trubām, savu ķitelīti. Mēs bijām priecīgi uzstāties. Man ir brīnišķīgs stāsts par koncertu ar Hardiju. Albumā ir tāds 20 minūtes garš gabals “Ķiršziedi” – man koncertā dziesmas beigās pēc konkrēta laika, padsmit minūtēm vajadzēja kaut ko iedziedāt. Bija pavasaris, mēs uzstājāmies “Austrumu robežā”. Es biju paņēmusi līdzi sarkanu lentu un salauzusi ievas ziedus. Un es dziesmas laikā pinu vainadziņu, mierīgi, bez steigas: ne es pulkstenī skatījos, ne Hardijs man ko rādīja.
Tas man tikai pierādīja, kā notiek mākslas brīnums: ka mēs tajā ienirstam. Es mierīgi uzpinu to vainadziņu, piecēlos, uzliku to galvā, un tieši tajā brīdī dziesma beidzās.
Hardijs nemaz nebija izbrīnīts, viņš sagaidīja, ka tieši tā arī būs. Jo tā spēlēšanās, no otras puses, ir ļoti nopietna atbildība. Viss sirreālisms, kas ir viņa mūzikā, nozīmē to, ka tas patiesībā ir superreālisms, nevis kaut kas ārpus realitātes.
Man, šo albumu klausoties, vienmēr bija nesaprotama nostalģiska sajūta.
Te arī ir Andra vai Hardija brīnums. Nevis īsts brīnums, bet parastais brīnums.
Cilvēka brīvība nav atkarīga no politiskās iekārtas.
Mēs varam veidot savu sabiedrību un mēģināt ietekmēt notikumus, vērst tos uz labu: kaut ko glābt sevī un apkārtējos, taču brīvību mums nevar uzdāvināt.
Ieva Akuratere par dziesmu “Manai tautai”4min
Ko mūzika iedod tādu, ko neiedod citas mākslas formas?
Man personīgi mūzika iedod nosacītības brīnuma telpu, kas mani paceļ kā liftā. Mana mamma tā runāja par teātri: ka tā esot paralēlā realitāte. Mūzika mani uzreiz ieceļ šādā realitātē, kurā es varu darboties brīvāk nekā bez mūzikas. Mūzika iedod spēku, pamatu un fantāzijas kodolu. Tur man nav vairs ne kauna, ne baiļu.
Vai mūzikas radīšanas procesā domājat par klausītāju?
Nē. Es un mani draugi, kas muzicē, par klausītāju tajos brīžos nedomājam. Es zinu ļoti sirsnīgus mūziķus, kuri teica: “Nu tā, otrdienu rītos mēs no desmitiem līdz divpadsmitiem rakstām hitus.”
Manu draugu lokā tā nav. Ja kāda dziesma kļūst iecienīta, tā ir sagadīšanās. Prieks par to un arī par godinājumiem ir milzīgs, taču tas nav pašmērķis.
Nebaidīties no bailēm2min
Tad sanāk, ka tas tomēr ir pārsteigums, ja kāda dziesma kļuvusi par hitu?
Jā, ļoti milzīgs pārsteigums un laime. Piemēram, mums bija projekts “Lidojošais paklājs”. Mūsu motivācija bija ierakstīt dziesmas, kuras esam radījuši un kuras mums pašiem likās jaukas. Izrādījās, ka tās iepatikās arī “Gada balvas” žūrijai, un mēs dabūjām balvu. Es spiedzu aiz pārsteiguma un laimes. Haralds Sīmanis stāstīja, ka reiz pie viņa ciemos atnācis viens no šlāgeristiem. Viņi abi padziedājuši, un tas dziedātājs sacījis Haraldam: “Sīmani, nu ko tu tur pīksti? Par ko tu tur vispār dziedi – nesaprotamām lietām. Vajag tā kā es: par ozoliem, lejām, pļavām, laukiem. Sīmanis saka: “Bet zini kā? Es iedziedu, ierakstu, pats klausos un kaifoju!”
Gatavojot intervijas ar “Garaiņa” varoņiem, man šis jautājums ir parādījies vairākkārt: vai māksla ir darbs un profesija, ar ko māksliniekam sevi jāuztur, vai tomēr tai ir kaut kāda cita funkcija, ārpus projektiem un atzinībām?
Varbūt mums ir vairāk jāskatās izsenā pagātnē, lai redzētu, kam kopumā cilvēkiem ir kalpojusi mūzika.
Nevis kā individuāla profesija, par ko saņem slavu un naudu – mērķis bija dalīties ar kaut kāda veida izziņu. Aizpildīt ļoti svarīgu emocionālu un psihofizisku nišu pasaules darbību klāstā.
Cilvēks, kurš bija aicināts un kuram uz to bija talants – viņš to arī izpildīja. Viņš bija laimīgs, ka var ar to eksistēt, bet tas arī bija viņa uzdevums. Beigās, ja viņš pats no tā iespaidojās, tā varēja kļūt par viņa misiju. Reizēm šķiet, ka šādi cilvēki pēdējās desmitgadēs būtu pazuduši, bet man ir aizdomas, ka tie dabiskie mākslas izpausmju signāli tomēr ir palikuši dzīvi. Ir jaunatnes plūsmas, kuras ļoti grib atdzīvināt īsto mākslas jēgu, lai tā nekļūtu triviāla.
Sievišķības jūtas no senajām atmiņām2min
Es nesen nonācu kādā elektroniskās mūzikas koncertā Pārdaugavā, kur Iļja Krūmiņš spēlēja analogos sintezatorus un elektrisko ģitāru. Tajā brīdī man radās tieši šāda sajūta. Es nodomāju: būtu forši dzīvot ilgi, lai dzirdētu nākotnes mūziku.
Jaunieši man reizēm ir prasījuši par padomju laikiem, teikuši: “O, cik tas bija romantiski!” Bet katram laikam ir savi grūtumi, sarežģījumi un traģēdijas. Viņiem tāpat ir pret un par ko cīnīties. Es zinu ļoti daudzus jaunus, radošus un brīnišķīgus cilvēkus. Cita lieta: cik veiksmīgi viņi tiek radio, televīzijā vai kādā platformā. Bet viņi ir.
Ko jums nozīmē tas, ka esat latviešu māksliniece?
Man tas vienmēr ir konstantā lielumā. Tas droši vien ir manos gēnos no Akurateru dzimtas. Mēs ar Juri Kulakovu kādreiz par to runājām – arī viņam Jānis Akuraters bija tuvs –, ka tā patriotisma un savas tautas mīlestības sajūta ir tik dabiska, kā elpot gaisu un dzert tīru ūdeni.
Tā pat nav iemācīta, tā vienkārši mīt iekšā.