Runājot par darbu ar valstsvienību, Ozoliņs norāda, ka viņā ieklausās, bet vai spēlētāji pilda uzstādījumus, tas jau esot atkarīgs no viņiem pašiem.
“Cenšos pārāk daudz neuzbāzties ar saviem secinājumiem un redzējumu, jo izlases specifika ir atšķirīga no komandas trenēšanas regulārajā čempionātā,” Ozoliņš saka par darbu ar izlasi. “Tāpēc esmu apņēmies spēlētājiem necensties mācīt ko tādu, kas varētu ietekmēt spēli viņu klubā, lai nebūtu tā, ka man klubā teica tā spēlēt, izlasē teica tā un tagad es nespēju tikt galā. Klubā ir dots ilgāks laiks, lai saprastu katra spēlētāja tendences, stiprās un vājās puses, izlasē tam atliek gaužām maz laika.”
Kaut karjeras laikā Ozoliņam bija gan traumas, gan atkarības, viņš augstākajā līmenī spēlēja līdz pat 41 gada vecumam. Leģendārais aizsargs skaidro, lai ko tādu paveiktu, trenēties nepieciešams ļoti daudz. “Pirmais, tiec galā ar atkarībām, jo tās traucē sportisko pienākumu pildīšanai. Otrais, trenējies vairāk nekā jaunībā. Ir grūtāk, jaunie puiši paliek arvien ātrāki, izturīgāki, spēcīgāki, tev ir jātur tam līdzi un jātrenējas daudz vairāk. Tāpat paciet sāpes, diskomfortu, bailes. Ja gribi sasniegt savus mērķus, tas viss jāpārvar,” secina Stenlija kausa ieguvējs.