Kadrs no filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, foto: Jānis Konons.
Zīmolam „Kino Raksti” šogad apritēja divdesmit pieci gadi, portāla digitālajā formātā tas darbojas jau desmit gadus, tātad varam šāgada lasītāko rakstu apkopojumu dēvēt par jubilejas izlasi, kas nāk kā priecīgs Kino Rakstu jēgas apliecinājums – visvairāk mūsu lasītājus interesē tieši Latvijas kino un Latvijas autoru raksti.
Šajā tradicionālajā ievirzē, protams, katru gadu parādās kāda jauna un atšķirīga iezīme – piemēram, šogad Kino Rakstu pētījums par spēlfilmas Anna LOL uzņemšanas apstākļiem izraisīja nozīmīgas un uz labu vērstas pārmaiņas filmu nozarē, turklāt vēl tika nominēts Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvai starp gada labākajiem pētnieciskās žurnālistikas darbiem. Arī pats portāls saņēma apstiprinājumu, ka tā neatlaidīgais darbs ir pamanīts, – Kultūras ministrijas Īpašo atzinības rakstu, ko piešķir par izcili nozīmīgu ieguldījumu kultūras, saliedētas sabiedrības un mediju attīstības veicināšanā. Satura kvalitātes apliecina arī fakts, ka pirms gadumijas izsludinātajā nominantu četriniekā, kas pretendē uz Normunda Naumaņa Gada balvu mākslas kritikā, Kino Raksti arī ir klāt. Un vēl kāds tikai šogad iespējams pārsteigums – filmas Straume ārkārtīgās popularitātes izraisīta anomālija Kino Rakstu gada lasījumu statistikā; par to uzzināsiet, kad izlasīsiet līdz galam visu šo lielisko recenziju un lielisko filmu sarakstu, kas apliecina nemainīgu tēzi – jo vairāk skatās, jo vairāk lasa, un otrādi.
Turpinām skatīties un lasīt arī nākamgad!
12. „Mākslas darbi rodas mokās”. Meistara Kulakova indulgence, ANDRIS GAUJA (29.04.2025.)
„Nozīmīgu lomu filmas formālajā risinājumā spēlē autores klātbūtne – Elizabete ir izvēlējusies pati parādīties kadrā un sarunāties ar Juri. Šī līnija gan nav filmas centrālā ass, tā drīzāk caurauž filmas stāstu, palīdzot radīt tik svarīgo sajūtu “šeit un tagad”. Tomēr tik uzkrītoša līnija skatītājā neizbēgami izraisa arī zināmas gaidas – vai šajās tikšanās reizēs filmas gaitā Elizabetei izdosies tikt tuvāk varoņa dvēselei?”
Lasiet rakstu ŠEIT.
11. “Mūžīgi jauni“. Es noticu šai pasaulītei, DACE ČAURE (18.03.2025.)
“Varētu domāt – nosaukt filmu par „paaudzes portretu” nozīmē ielikt to kastītē, kas attiecas tikai uz pavisam nelielu sabiedrības daļu. Tomēr, kaut gan Mūžīgi jauni ataino ļoti konkrētu pieredzi ļoti konkrētā laikā, stāsts, kā vienmēr, nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
10. Agnese Budovska: “Tad, kad es neko nespēlēju…”, KRISTĪNE ŽELVE (4.11.2025.)
“No vienas puses, ir forši, filmēšanās ir kā muskulis, kuru trenē, un katrs projekts nāk ar savām īpašībām, prasībām, pieredzi. No otras puses, tirgus mums ir mazs un, ja es parādos katrā filmā, man bail, ka vienā brīdī mans telefons vairs nezvanīs. Par to ir jādomā un, ja es gribu tā turpināt, tad droši vien jāsāk skatīties arī ārzemju virzienā, jāmēģina kādu aģentu dabūt. Tādas duālas sajūtas par to “filmētākās aktrises” statusu.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
9. “Vecāku sapulce”. Kino kā terapijas mašīna, SONORA BROKA (27.01.2025.)
„Vecāku sapulces skatītājiem ir jābūt gataviem, ka atmiņā tiks atsauktas visas tās (pārsvarā) neproduktīvās stundas, kas pavadītas ne-brīvprātīgā kārtā, atrodoties telpā ar absolūtiem svešiniekiem, kuri pārstāv citu dzīvesveidu, sociālos slāņus un politisko piederību, tomēr ar viņu bērniem mācās kopā jūsu bērni.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
8. “Dieva suns”. P… pa visu ekrānu, ILMĀRS ŠLĀPINS (17.10.2025.)
„Jau ar pirmajiem kadriem, nē, pareizāk sakot, jau ar sākuma titriem filmas veidotāji centušies izsist skatītāju no komforta zonas un likt tam meklēt briļļu slaukāmo lupatiņu.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
7. Pieci Šekspīra soneti un piecarpus mīlasstāsti kādā dzīvoklī, IEVA MELGALVE (16.02.2025.)
„Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma Piecarpus mīlasstāsti kādā dzīvoklī / Five and a Half Love Stories in an Apartment in Vilnius, Lithuania veidota kā piecu atsevišķu noveļu virkne, kur mainās varoņi un situācijas, bet nemainās darbības vieta.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
6. “Testaments”. Daži jautājumi par Anatolu Imermani, vīriešiem un žurnālistēm, ELĪNA REITERE (26.10.2025.)
“Jāņa Ābeles daļēji inscenētā dokumentārā filma Testaments, ieņemot mākslas detektīva žanrisko formu, ir predestinēta darboties pēc uzmanības pievēršanas principa. Taču arī mākslas kritika tāda ir, un pēc šīs filmas tā jautā – no kā esam gatavi atvadīties, bet ko turpinām nest sev līdzi šodienā?”
Lasiet rakstu ŠEIT.
5. “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Filma par tērauda apņēmību, SONORA BROKA (7.11.2025.)
“Tomēr Dvēseļu puteņa režisora Dzintara Dreiberga jaunā filma Tīklā. TTT leģendas dzimšana nekļūst par plakātisku propagandu, lai arī pietiekami brīvā improvizācija dažādu vēsturisku notikumu atainošanā raisīs vēsturnieku diskusijas un iedzīvinās dažādas leģendas jaunu skatītāju prātos, kurus vēstures zināšanas tikai viegli skārušas.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
4. “Mūžības skartie”. Laipni lūgti asiņu klubā!, DĀRTA CERIŅA (9.02.2025.)
“Filmā Mūžības skartie, reaģējot uz padsmit vampīru satilpšanu vienā divguļamajā teltī, Ivara Krasta sacītais par vēlmi pēc “savas gultiņas” vai “sava zārka”, ieskanas kā vampīru dzīvesveida un noslēgtā kluba kritika.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
3. “Tumšzilais evanģēlijs”. Kinematogrāfiskā ekseģēze, IEVA AUGSTKALNA (15.10.2025.)
“Jāatzīst – filmas lielākais klupšanas akmens ir tieši tie brīži, kad tā sāk līdzināties KEFam.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
2. “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Nacionālisms pret dokumentālismu, AGRIS REDOVIČS (9.11.2025.)
“Vispār laikmeta raksturojumu režisors Dreibergs galvenokārt risina feļetoniskas ironijas manierē, kas ietver faktūru un kontekstu pārspīlējumus, līdzīgus tiem, kā padomju kinematogrāfijā rādīja kapitālistiskās sabiedrības trūkumus un darbaļaužu ciešanas. Ironijas straume kulminē, Strazdam lepni izrādot Karamiševu ģimenei piešķirto dzīvokli jaunajā mājā.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
1. “Anna LOL” un kinoprofesionāļu atbildība, ELĪNA REITERE (08.01.2025.)
“Mākslas darbu nevar vērtēt autonomi no tā tapšanas apstākļiem, jo vislielākā vērtība vienmēr ir cilvēks un neviena filma neatsver to, ka tiek traumēti cilvēki, kuri ar to nonāk jebkādā saskarsmē.“
Lasiet rakstu ŠEIT.
P. S. Un tomēr vēl arī Straume! – tāpat kā 2025. gadā turpinājās Ginta Zilbaloža filmas izrādīšana Latvijas kinoteātros, tāpat Kino Rakstu lasītāji turpināja interesēties par filmas recenzijām, un – nebijis gadījums! – pie 2025. gada visvairāk lasītajiem tekstiem portālā pieder arī viens 2024. gada teksts:
„Straume”. Mīļuma reabilitācija, ELĪNA REITERE (2.09. 2024.)
“Mīļums kā estētiska parādība ir ienācis arī laikmetīgajā mākslā, kur to vairs neuztver ar aizdomām par kiču vai kempu, bet gan kā pašapzinīgu nevainīguma izpausmi, pretstatu patriarhālai estētikai. Mīļuma estētika var būt ironiska un rotaļīga, taču vienlaicīgi tā ir brīva no naida, cinisma un vardarbības.”
Lasiet rakstu ŠEIT.
Un – tiekamies atkal nākamgad!