Pēdējos mēnešos Šlosberga darīja visu iespējamo, lai koncentrētos uz ģimeni, kas viņu apņēma ar mīlestību — īpaši uz savu vīru un bērniem.
“[Džordžs] devās mājās, lai ieliktu bērnus gultā, un atgriezās, lai atnestu man vakariņas. Es zinu, ka ne visi var precēties ar ārstu, bet, ja varat, tas ir ļoti labs risinājums,” viņa brīnījās esejā. “Viņš ir perfekts, un es jūtos tik apkrāpta un skumja, ka nevaru turpināt dzīvot brīnišķīgo dzīvi, ko man deva šis laipnais, jautrais, skaistais ģēnijs, kuru man izdevās atrast.”
Pēc tam, kad ārsts viņai paziņoja, ka viņai ir “varbūt gads” dzīves, Šlosberga atklāja, ka viņas pirmā doma bija, ka “mani bērni, kuru sejas pastāvīgi redzu aiz savām plakstiņām, mani neatcerēsies.”
“Manam dēlam varbūt paliks dažas atmiņas, bet viņš, visticamāk, sāks tās sajaukt ar bildēm, ko redz, vai stāstiem, ko dzird,” viņa prognozēja.
Karolīna Kenedija Šlosberga sēž uz skatuves kopā ar saviem bērniem ceremonijas laikā, kurā tiek paziņots jaunā ASV Jūras spēku lidmašīnu bāzes kuģa USS John F. Kennedy nosaukums Kenedija bibliotēkā Bostonā. FOTO: Brian Snyder, REUTERS
Šlosberga ieguva bakalaura grādu vēsturē Jeilas Universitātē un maģistra grādu Amerikas vēsturē Oksfordas Universitātē. Viņa bieži rakstīja par vidi un pirms diagnozes noteikšanas plānoja pētniecības projektu par okeāna aizsardzību.
“Mans dēls zina, ka esmu rakstniece un ka rakstu par mūsu planētu. Kopš esmu slima, es viņam to daudz atgādinu, lai viņš zinātu, ka neesmu tikai slima,” viņa dalījās.
“Man nekad īsti neizdevās rūpēties par savu meitu — es nevarēju nomainīt viņai autiņbiksītes, nomazgāt vai pabarot, un tas viss bija infekcijas riska dēļ pēc transplantācijām. Es biju prom gandrīz pusi no viņas pirmā dzīves gada,” viņa paskaidroja. “Es nezinu, par ko viņa mani patiesībā domā un vai viņa jutīs vai atcerēsies, kad manis vairs nebūs, ka esmu viņas māte.”
Edvīns Šlosbergs, Žaklīnas Kenedijas Onasis meitas Karolīnas vīrs, ved savas meitas Rouzu (pa kreisi) un Tatjanu (pa labi) no viņu vecmāmiņas dzīvokļa, kamēr aukle (aizmugurē) nes viņu 16 mēnešus veco brāli Džonu 1994. gada maijā. FOTO: Mark Cardwell, REUTERS
“Lielākoties es tagad cenšos dzīvot un būt kopā ar viņiem,” turpināja Šlosberga. “Bet būt tagadnē ir grūtāk, nekā izklausās, tāpēc es ļauju atmiņām nākt un iet. Tik daudzas no tām ir no manas bērnības, ka man ir sajūta, it kā es vienlaikus vērotu sevi un savus bērnus augam.”