“Cooperator veritatis” – “patiesības līdzstrādnieks”, tā tika saukts 264. Pētera pēctecis Jozefs Ratcingers, kurš savas šīszemes dzīves gaitas noslēdza 2022. gada 31. decembrī 95 gadu vecumā. 30. decembra vakarā Vatikāna bazilikā, pie Svētā Pētera katedras altāra notika Svētā Mise, atceroties pāvestu Benediktu XVI, apritot 3 gadiem kopš viņa aiziešanas mūžībā.

Inese Šteinerte, Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svēto Misi svinēja bijušais Ticības mācības kongregācijas prefekts, kardināls Gerhards Ludvigs Millers. Koncelebrēja daudzi priesteri un Jozefa Ratcingera vārdā nosauktā Vatikāna fonda prezidents, jezuītu tēvs Federiko Lombardi. Homīlijā kardināls Millers izcēla “milzīgo izcilas kvalitātes teoloģisko mantojumu”, ko ir atstājis Benedikts XVI un kura dēļ viņš tiek uzskatīts par vienu no vislielākajiem mūsdienu katoļu intelektuāļiem. Kardināls apgalvoja, ka Ratcingers “nav vis kāda pagātnes persona, bet gan dzīvās Kristus miesas loceklis, kas ir viena debesīs un uz zemes”. Gerhards Millers domās pievērsās arī pašreizējam pāvestam Leonam XIV, atgādinot, ka, tāpat, kā pāvests Benedikts, arī viņš smeļas no izcilā Baznīcas doktora, svētā Augustīna garīgā mantojuma, un “tāpēc viņi abi Baznīcas ticības centrā liek Jēzu Kristu, Kristus miesu, “in illo uno unum sumus””.

Angļu valodā teiktajā homīlijā kardināls Millers pārlapoja vācu tautas dēla, pāvesta Benedikta XVI dzīves lappuses, gan tās, kas atgādina par viņu kā teoloģijas profesoru, gan kā Ticības mācības kongregācijas prefektu, gan kā pāvestu. Veicot katru no šiem kalpojumiem, viņš “nemitīgi kalpoja Vārdam”, “izrādīja ārkārtēju uzcītību” un “intelektuālo precizitāti”. “Benedikts XVI “bija viens no visizcilākajiem teologiem” Pētera katedrā,” “viņš atstāja milzīgu izcilas kvalitātes teoloģisko mantojumu un tika pelnīti atzīts par vienu no lielākajiem mūslaiku katoļu intelektuāļiem,” apliecināja kardināls Milllers. Viņš piebilda, ka “pat Jirgens Hābermāss – nozīmīgākais Frankfurtes neomarksisma skolas pārstāvis, kurš iemieso modernitātes bez Dieva pasauli, vēlējās ar viņu veikt dialogu, būdams pārliecināts, ka “ticīgie un neticīgie var sastrādāties, lai glābtu mūsdienu pasauli no aukstās antihumānisma un transhumānisma nāves.”

Ratcingera teoloģija emeritētā Ticības mācības kongregācijas prefekta skatījumā, ir “dāvana visai Baznīcai” un “nākamajām paaudzēm”. No viņa “opera omnia”, kas sastāda 16 sējumus ar apmēram 25 tūkstošiem lappušu, var smelties visi, kas “interesējas par garīgumu, teoloģiju, filozofiju, vai kultūras teoriju gan senatnē, gan mūsu dienās”, vai vēlas iedziļināties liturģiskajā gadā, vai arī labāk iepazīt Vatikāna II koncila mācību. “Ja kristietis, kurš meklē iedvesmu un kuru ir piemeklējušas šaubas ticībā, man lūgtu, kādu lasāmvielu es ieteiktu visvairāk, tie būtu trīs sējumi par Jēzu Nācarieti,” turpināja kardināls Millers, precizējot, ka šīs trīs grāmatas ir publicētas ar viņa personīgo vārdu, lai “varētu atšķirt viņa teoloģisko autoritāti no pāvesta autoritātes”.

Svētās Mises homīlijā neizpalika arī uzsvars uz “plaisu starp ticību un prātu”, kas aizsākās ar Apgaismības laikmetu. “Ir bieži licies, ka Svēto Rakstu, filozofiskās epistemoloģijas un pat (jo īpaši jautājumos par universa un dzīvības izcelsmi) ticības Dievam Radītājam un Jēzum Kristum, vienīgajam Pestītājam, vēsturiski kritiskās pētniecības secinājumi būtu pretrunīgi,” atzīmēja kardināls Millers, paskaidrojot, ka tomēr, “nav pretrunas ar atklāto patiesību par pasauli un cilvēci” un ka “ticībai nav nepieciešamības būt apstiprinātai ar empīriskās zinātnes secinājumiem, kur vienmēr pastāv iespēja kļūdīties”, jo ticība “balstās uz Dieva Vārdu, caur kuru viss, kas pastāv, ir radies”. Bez tam, “Jēzus, patiess Dievs un patiess cilvēks, ir pati Patiesība savā dievišķajā Personā”. “Tātad,” uzsvēra kardināls, “mūsu zināšanas par Dievu Svētajā Garā ir nekļūdīgas un tās nevar pakļaut diskusijām no tīri pasaulīga redzējuma”. Tāpēc “teologu uzdevums ir argumentēti parādīt, ka starp Atklāsmes ticību un laicīgajām zinātnēm pastāv dziļa saikne”.

Homīlijas noslēgumā kardināls Gerhards Ludvigs Millers atgādināja to, ko Jozefs Ratcingers bieži atkārtoja, proti, ka “kristietība ar visiem saviem lielajiem kultūras sasniegumiem sociālajā mācībā, mūzikā un mākslā, literatūrā un filozofijā, nav teorija, vai pasaules redzējums, bet gan tikšanās ar Personu,” ar Jēzu, kas “ir Patiesība”, “gaisma, kas apgaismo katru cilvēcisku būtni”. Tajā pašā laikā Baznīca “nav organizācija, kuru būtu radījis cilvēks ar grandiozu ētisku un sociālu programmu”, bet gan Kristus mācekļu kopiena, kuri pasaulei liecina par to, ka ir kontemplējuši Viņa, “kā Tēva Vienpiedzimušā Dēla, žēlastības un patiesības pilnā” godību, un šo mācekļu vidū ir arī Jozefs Ratcingers, teologs, bīskaps, kardināls un pāvests.