10 mazas lietiņas katru mēnesi – galvenais birokrātijas apkarotājs Endziņš iezīmē darāmo / Raksts

Es jau pieminēju, ka pavasarī tai darba grupai, kas nāca, viņiem bija tādas piecas sanākšanas, un tad viņi nāca klajā ar pasākumu plānu, kas tika diezgan stipri nokritizēts, jo tur bija vairums, ja ne visi, pasākumi tādi, kas principā jau tāpat bija sākti, un nešķita, ka kaut kas būtu izdarīts tajās piecās pirmdienās, kā tas tika norādīts. Vai tagad tas darbs norit raitāk, nekā tad? Vai šobrīd ir jau tādi konceptuālāki risinājumi, kā tad mēs apkarosim to birokrātiju?

Vispirms es gribētu teikt, ka nav īsti pamata tik ļoti kritizēt to iepriekšējo posmu. Ne viss bija aizsākts. Tostarp tieši šajā fāzē parādījās, piemēra pēc, ideja par to, ka vajadzētu radīt regulējumu, lai nav nepieciešama būvatļauja, nezinu, tur šķūnītim, siltumnīcai un tamlīdzīgi, un tas šobrīd jau ir reāli spēkā.

Jā, tā ir viena tāda laba lieta, bet tur bija ļoti daudzas tādas, kas jau bija faktiski aizsāktas un ieliktas tajā sarakstā, un radās iespaids, ka ir tāds milzīgs saraksts jau sastādīts, kā mēs apkarosim birokrātiju, bet, papētot tuvāk, lielas pārmaiņas jau nebija. Nu, labi, tie šķūnīši – par to daudzi noteikti var paspiest roku.

Jā, nu, pārmērīgi daudz jau tur nebija. Konkrēti šajā fāzē bija 21 priekšlikums, tādas konkrētas, mazas lietiņas. Dažas bija aizsāktas, dažas – iniciētas šī darba ietvaros. Tās ir labas lietas, bet tā problēma, par ko arī bija tā lielākā kritika, ir tāda, ka tā birokrātija vienkārši mums ir krietni apjomīgāks pasākums, un tā 21 mazā lietiņa – tas ir lieliski, bet tas jau nerisina to būtību. Atbildot uz otro jautājuma daļu, vai mēs esam tagad sākuši konceptuālāk skatīties uz šo fenomenu, tad, jā, mums ir izdiskutēta un apstiprināta stratēģija, proti, kā ļoti kompleksi paskatīties un kas ir darāms, lai birokrātisko slogu tiešām mazinātu. Gan vīzija, gan virzieni, gan metodes, gan principi. Jā, tas ir daudz kompleksāks skats, un tā tiešām ir diezgan liela atšķirība no tā iepriekšējā darba, ka, nu, kampaņveidīgi samet dažādus priekšlikumus, nu, pastumj uz priekšu… Tagad mēs centīsimies iet ļoti sistēmiski uz priekšu.

Sistēmiski uz priekšu – tas nozīmē, ka ir nepieciešams ieguldīt arī daudz vairāk cilvēkresursus, lai tam visam izietu cauri, jo viena lieta, ko jūs jau esat minējis Saeimas komisijā, ir, ka jūs strādāsiet uz nākotni, lai nākotnē nepalielinātu šo birokrātisko slogu. Tas nozīmē, ka kaut kādi Saeimas un valdības pieņemtie lēmumi tiks vispirms analizēti arī no birokrātijas viedokļa, bet kā jūs piespiedīsiet valdību, visas ministrijas un arī Saeimu to darīt? Tas tiks ietverts kaut kādā normatīvajā aktā vai vienkārši tā būs viņu labā griba?

Jā, nu, mēs esam pieķērušies tagad vienam no šīs stratēģijas virzieniem. Es to esmu nodēvējis par mulču, tā, lai vienkāršāk atminēties. Proti, lai nezāles neizaug, ir lietderīgi izravēt vienreiz kārtīgi, uzlikt plēvi un uzlikt mulču, un tad kādu laiku tā dobe ir skaista. Tātad, jā, tā pamata būtība ir tāda, ka nav jēgas pa mazām nezālītēm ravēt ārā to birokrātiju, ja mēs tādu fundamentālāku sietu neuztaisām, un līdz ar to ir vajadzīgs tāds zināms filtrs, lai gan valdība ikdienā lemjot, gan parlaments ikdienā lemjot, tomēr pievērstu tam birokrātijas jautājumam zināmu vērību. Tagad ir tāds svētku laiks, kad mēs te, tā teikt, kāpostus un ceptus kartupeļus stumjam punčos, un te ir līdzīgi ar to birokrātiju. Ja mēs gribam to lieko svaru dabūt nost, tad tur ir divas lietas vajadzīgas. Pirmkārt, ir jāpasporto, ir mazliet jāpasporto, jāaiziet uz sporta zāli kaut ko padarīt vai vienkārši krosiņš jāuzskrien, vai kas tamlīdzīgs, vai kaut vai jāpastaigā svaigā gaisā. Otra lieta – ir mazliet jāpavēro, ko mēs ēdam. Tas filtrs ir stāsts par to, ka, jā, vajadzētu paskatīties, ko parlaments, ko valdība dara. Tagad paskatāmies izolēti uz parlamentu un uz valdību. Tātad, kas attiecas uz valdību, tad faktiski tas, ko mēs tagad virzām kā ieviešamu pasākumu, tas faktiski nav nekas jauns, tā ir lieta, par kuru jau savulaik valdība ir lēmusi. Vienkārši tā dabā nestrādā. Proti, valdība ir lēmusi jau salīdzinoši pasen, apstiprinot reformu plānus, ka valdībai savos normatīvajos aktos, ja projekts skar administratīvo slogu, tas ir jāsarēķina un jānorāda. Nu, dabā tas ne līdz galam strādā, bet ir gan apstiprināta metodika, gan pienākums to darīt – ministrijām tas ir jārēķina, valsts kancelejai jākontrolē, bet ikdienā līdz šim tas netika darīts.

Tad jūs viņiem atgādināsiet to? Vai kā jūs piespiedīsiet, lai tomēr dabā tas strādātu? Jo tikpat labi var pateikt “tas ir jādara”, bet to tāpat nedarīs.

Jā, tas ir ļoti labs punkts, un tas laikam arī būs tas izaicinošākais, jo, nu, vadības teorija saka…. Protams, lai kaut ko panāktu, vajag stratēģiju – saprast, kā no punkta A mēs nonākam pie punkta B, bet vadības teorija arī māca, ka kultūra stratēģiju ēd brokastīs, un tas ir tas lielākais izaicinājums arī šeit. Jā, mums ir stratēģija, ka to filtru vajag, bet tas izaicinājums būs to kultūru pamainīt uz to, lai patiešām tam seko līdzi.

Jūs esat runājis ar premjeri par to? Jo tas, kurš var atgādināt un likt mainīt kultūru, laikam ir premjere.

Bet tomēr gribētos nomērīt kaut kā visu šo, jo, nu, tā bilance – labi, mēs varam runāt par jauniem likumprojektiem vai valdības kaut kādiem rīkojumiem, vai, vienalga, kaut kādiem normatīvajiem aktiem, kur mēs pasakām – jā, šeit tā birokrātija būs lielāka, šeit būs mazāka, bet, nu, tā ir tikai tā viena mazā birokrātijas daļa. Turklāt tā, iespējams, ir ļoti vajadzīga birokrātija, jo galu galā bez birokrātijas jau arī nevar. Bet kā mēs varam iegūt visaptverošu priekšstatu par to, kas tad īsti ir, un pie reizes arī izvērtēt, kas ir lieks un kas nav lieks?

Es nezinu, vai mums ir jēga pilnīgi visu publisko pārvaldi šādā veidā izauditēt. Tas būs vienkārši gadiem garš darbs, un mēs iegūsim kaut kādu ciparu, kurš mums īsti neko nedos. Mums ir svarīgi, kā jau es sāku to salīdzinājumu, ik pa brīdim uzkāpt uz svariem un paskatīties, vai svars pieaug vai samazinās. Tas ir tas, ko mēs patiešām varam salīdzinoši vienkārši darīt, un to mēs darīsim.

Bet mēs jau nezinām to savu svaru kopumā. Mēs varam paskatīties, ka, jā, tas viens mazais normatīvais akts – tur būs birokrātijas pieaugums, okey, labi, un ko mums darīt ar šo informāciju? Būs jau arī pamatojums, kāpēc tāds ir.

Savā ziņā mēs to, teiksim tā… Ļoti precīzi nomērīts birokrātiskais slogs, es tiešām nezinu nevienu valsti vai kaut kādus starptautiskus mērījumus, kur tas būtu kaut kā darīts, jo to absolūto ciparu tā īsti nevar noteikt. Tas, ko mēs varam noteikt, un to gan mēs darīsim, būs kā mēs izskatāmies salīdzinoši. Mēs tātad prasīsim Baltijas valstu uzņēmējiem, kā jūs vērtējat birokrātisko slogu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā attiecīgās valsts uzņēmējiem, un, nu, cik liela ir tā problēma. Tur mēs varēsim ieraudzīt tādā salīdzinošā lielumā, kā mēs izskatāmies gan pret Lietuvu un Igauniju, gan kā mēs izskatāmies jau pēc atkārtotiem mērījumiem, kāda mums veidojas tā dinamika – tātad ir sajūta, ka slogs samazinās vai palielinās. Otrs, protams, var izmantot virkni tādus starptautiski salīdzināmus indeksus. Nu, kādreiz bija savā ziņā šai situācijai varbūt ļoti atbilstošs mērījums, ko taisīja Pasaules banka, proti, “doing business”, bet diemžēl šis mērījums un pētījums, kāds tas bija 2022. gadā, ja nemaldos, izbeidzās. Tur varēja redzēt, ka mums ir kur pielikt, bet arī šajā mērījumā, ja nemaldos, bija 12 vai cik tās pozīcijas, kurā katrs valsts regulējums un prakse tika salīdzināta, kā tā izskatās. Tagad būs viens arī starptautisks pētījums, kas faktiski nāk “doing business” vietā, kur arī zināmus parametrus mēs varēsim iegūt, kā mēs izskatāmies salīdzinoši, bet, kā jau es teicu, nav īsti tāda viena veida, kādā veidā vienkārši nomērīt birokrātiju pasaulē, Latvijā, un izteikt to kaut kādā, nezinu, ciparā. Ja mēs arī to darītu, tas vienkārši būtu pārāk dārgs un garš, un es teiktu – arī nevajadzīgs process.

Tā aptauju veikšana – tas ir otrs virziens, kurā jūs rosināt strādāt, bet cik tās aptaujas būs pamatīgas? Jo viena lieta ir, ka korupciju skatās pēc sajūtām, un korupcijas indekss jau arī ir cilvēku sajūtas par problēmu. Vai šīs aptaujas arī būs vairāk sajūtu līmenī vai tomēr ļoti konkrētas? Piemēram, cik papīri cik institūcijās jāiesniedz uzņēmējiem, kas strādā, nezinu, ar celtniecību, vai cik saskaņojumi jādabū, un tad mēģināsim salīdzināt šos datus? Cik precīzi jūs salīdzināsiet to situāciju?

Jo tas jūsu minētais šķūnīša piemērs, nu, droši vien ir grūti atrast kādu, kurš varētu teikt, ka patiešām – šķūnīša saskaņošana tik augstā līmenī bija nepieciešama, bet tajā brīdī, ja mēs runājam par dažādiem saskaņojumiem, kad kāds mēģina atvērt lielu biznesu vai kur tiek ietekmēta daba, nu, tādās situācijās droši vien varētu būtiski atšķirties uzņēmēja, kurš grib attīstīt to savu biznesu, viedoklis un vietējo iedzīvotāju viedoklis, un dabas aizsardzības organizāciju viedoklis. Tad jautājums, kā tad tajā gala risinājumā, kad jūs piedāvāsiet kaut ko atcelt, no kaut kā atteikties, cik daudz jūs ņemsiet vērā tos citus viedokļus, kas nav uzņēmēju? Vai jūs tomēr skatīsieties tīri – ja uzņēmējdarbībai tas ir vajadzīgs, tad to mēs arī rosinām?

Ja tiešām ir runa par mazu šķūnīti, kurā kāds tur savus grābekļus, un sabiedrisku celtni, tur visiem ir skaidrs, ka tās ir divas galējības, bet parasti problēmas sākas tajā brīdī, kad cilvēki, mēģinot kaut ko apiet, par mazu šķūnīti uzdod, piemēram, pirti, kas var aizdegties un nosvilināt kaimiņa māju.

Labi, bet tā pati pirts, ja man tā aizdegas un nodeg, nu un? Kāda kam tur ir darīšana, pat ja tā notiek?

Nu, ja nodedzina kaimiņam māju…

Nē, ziniet, šī bija tā filozofija, ar kuru visa tā birokrātija ir saradusies. Es prasīju, kāpēc tāds regulējums vispār ir bijis, un izrādījās, ka tur kaut kādus 150 gadus atpakaļ esot bijis kaut kāds lielais Rīgas ugunsgrēks, kur esot vienā galā viens šķūnītis aizdedzies un esot nodegusi vesela rinda. Nu, paskatāmies, paceļam acis, kā tad ir dabā, vai tiešām mums ir tā, ka šķūnītis pie šķūnīša stāv cauri visām teritorijām… Mēs vienkārši nevajadzīgi pārspīlējam. Bet atkal, ja bija piemērs par to vides tēmu, kas ir ļoti sensitīva un jutīga tēma, protams, ja mēs runājam it īpaši par kaut kādiem biznesa objektiem, ir skaidrs, ka ir vajadzīgs gan vietējās komūnas viedoklis, gan dabas aizstāvju viedoklis un tamlīdzīgi. Tā problēma, kas mums šobrīd līdz šim daudzās tēmās ir bijusi, ir tā, ka mums faktiski jebkura objekta attīstīšana ir pārvērtusies par kaut kādu bezgalīgu referendumu un bezgalīgu apsūdzēšanas un apstrīdēšanas maratonu, kā rezultātā… Es te tā no Mārupes puses braucu un vienkārši intereses pēc skatījos, ka netālu no manām mājām jau kādus četrus gadus, šķiet, stāvēja plāksnīte, ka tur būs “Rimi” veikals. Tas nozīmē, ka notika apspriešanas, kaut kādas tur ņemšanās un visas tās procedūras. Nu, uzbūvēja to veikalu, man liekas, trīs vai četros mēnešos. To jauno tikko. Tas, ko es gribu pateikt, – ir jāsaprot, kas ir tas efektīvākais process, kādā veidā garantēt, lai tie vides draugi un vietējā komūna varētu izteikties un ietekmēt to risinājumu, bet, nu, tad, kad tas ir izdarīts, punkts un ejam tālāk, nevis… Jo tagad, ja mēs paskatāmies to regulējumu, tevi var apstrīdēt gandrīz uz katra soļa, regulāri, un principā mēs vienkārši buksējam uz vietas visu laiku.

Bet sanāk tāda interesanta situācija, jo iedzīvotāji dažkārt jūtas tā, ka viņi nespēj apstrīdēt. Piemēram, Jūrmalā cirtīs laukā mežu, lai varētu uzbūvēt kaut kādai tenisa vai sporta ēkai daudz stāvvietu. Cilvēki ir sašutuši un sūdzas viens otram sociālajos tīklos, un vāc parakstus par to, ka tā nevajadzētu, un kāpēc vispār tādas ēkas vajag tieši Jūrmalā, mežā, kur mežs ir viena no vērtībām. Tur cilvēki savukārt jūtas, ka viņi nevar apturēt kaut kādus procesus. Kā rodas tā īpatnējā situācija, ka, no vienas puses, kaut kādas lietas tiek pārmērīgi bremzētas varbūt, bet, no otras puses, tur, kur tas ir svarīgi cilvēkiem, viņi arī nevar dabūt savu taisnību? Tas nozīmē, ka tur ir kaut kāds dīvains birokrātijas savijums, kas vienā brīdī strādā par labu vienam, bet otrā brīdī – otram?

Nē, nu, daudzas tās procedūras un daudzi tie mehānismi ir tiešām ļoti neefektīvi, un tas tā ir faktiski visās jomās. Tā ir atsevišķa tēma droši vien par teritoriju plānojumu un attīstību, un visu to, bet ir skaidrs, ka kādā fāzē ir jābūt iespējai iedzīvotājiem izteikt savu viedokli un ietekmēt to lēmumu. Nu, es teiktu, ka drīzāk tas ir tajā brīdī, kad saprotam, kāds ir tas teritorijas lokālplānojums, bet tad, kad ir nolemts, ka šajā vietā drīkst būt tāda celtne kā veikals vai, vienalga, rūpnīca, nu, tad viss. Tad, kad tas lēmums ir pieņemts, tad vairs, mīļie, varbūt vairāk nē. Tur vienkārši ir pārāk daudz, manuprāt, tie regulējumi salikti.

Cik vides organizācijas ir pārstāvētas tajā plašajā grupā, kurā jūs teicāt, ka ir daudz NVO un ministrijas, un viss? Cik un kādas?

Tur vides organizācijas tiešā veidā gan nav, bet tur ir pilsoniskā alianse, kurā ietilpst ļoti daudzi un tajā skaitā arī vides aktīvisti.

Jo par to bija pārmetumi jau pavasarī, ka tieši vides organizācijas nav pārstāvētas. Bija bažas, ka tad tur bīdīs cauri tādus projektus, kur tieši vides intereses netiks ievērotas. Nezinu, piemēram, kas attiecas uz koku ciršanu, veco koku ciršanu un tamlīdzīgām lietām.

Kā jau es sākumā teicu, šeit bažām nevajadzētu būt nekādam pamatam. Jāseko līdzi tiem priekšlikumiem, kuri tiks virzīti, un tad būs visas iespējas gan valdības kontekstā, gan… Vēl viena lieta, starp citu, – es jebkurā gadījumā to darbu gribu organizēt un organizēju tādā veidā, ka tad, kad ir tēma uz galda un ir pieteikts, ka tur kaut ko vajag regulēt savādāk, es apzinos, kas ir tie īpašnieki tai tēmai, un pats jau proaktīvi centīšos visus, kam varētu būt viedoklis par to tēmu, apzināt un noskaidrot tās viņu pozīcijas, lai ir vieglāk iet uz priekšu.

Domnīca “Laser”, kas arī pēta birokrātijas daudzumu, ja tā to var nosaukt, publiskajā pārvaldē, secināja, ka mums tā publiskā pārvalde cilvēku skaita ziņā nemaz nav tik liela, ka mēs esam līdzīgi citām Baltijas valstīm, un varbūt pat Skandināvijā tur ierēdņu ir vēl vairāk. Bet mūsu problēma ir tajā, ka mums ir ārkārtīgi daudz to funkciju, kas viņiem ir jāveic, un tad nav jēgas ierakstīt kaut kādos noteikumos, ka ierēdnim ir vēl ātrāk jāatbild uz iesniegumu, jo tas ierēdnis tāpat nespēs ātrāk atbildēt, jo viņi ir pārkrauti ar tiem iesniegumiem. Respektīvi, ka problēma ir tajā, ka funkciju ir pārāk daudz. Vai jūs arī raugāties no tāda skatu punkta, ka mums nevajag samazināt to cilvēku skaitu, bet ir tieši ar tām funkcijām jātiek galā?

Ļoti precīzi, bet vispirms es atbildēšu par to ātrumu. Tas īstenībā arī ir zināms mīts, ka ātrāka… Tas ir darba organizācijas jautājums, kurā brīdī es atbildu. Proti, tas, cik ātri es atbildu uz konkrētu pieteikumu, tas nekādā veidā neietekmē manu darba apjomu īstenībā. Es ar konkrēto lietu tāpat strādāju konkrētu laiku – piecas minūtes, 10 minūtes, pus stundu, stundu vai divas, bet noteikti ne tās 30 dienas. Tas jautājums par to termiņu ir pilnīgi savādāks. Proti, kā es organizēju darbu un kāda ir mana kultūra. Ja es dienu sāku ar tukšu rakstāmgaldu, kā man parādās jauna lieta, es to apstrādāju, un man tā ir ārā.

Bet jūs runājat no tāda viedokļa, ka tie cilvēki nodarbojas tikai ar atbildēšanu uz iesniegumiem, taču viņi jau dara arī kaut ko citu, un viņu pamatdarbs ir darīt kaut ko citu, un tad, kad viņš tiek līdz tam iesniegumam, tad viņš atbild.

Nē, tas jautājums ir par to rindu. Redziet, es apmēram 15 vai 20 gadus atpakaļ, nu jau pašam sajucis mazliet, pats vadīju valsts iestādi – Uzņēmumu reģistru, un arī tajā laikā, kad mēs sākām, uzņēmumus reģistrēja 30 dienu laikā – mēneša laikā. Tas, pie kā mēs nonācām, ir, ka reģistrēt var faktiski uzreiz – garākais termiņš ir trīs dienas. Es vienkārši to no pieredzes zinu. Tas nekādā veidā to darba apjomu nepalielina, tas ir jautājums tikai un vienīgi par darba organizāciju. Vēl vairāk – tajā brīdī, es atceros, es gāju konsultēties uz jau tajā laikā un arī vēl šodien ļoti teicami organizēto Ceļu satiksmes drošības direkciju, un es jautāju, kā viņi dabū gatavu, ka uzreiz var visus apkalpot, un tad arī tā laika vadība ļoti precīzi pateica – mēs apkalpojam klientu uzreiz ne tik daudz tāpēc, ka klientam tā ir foršāk, bet tāpēc, ka tā ir lētāk. Tā ir lētāk, jo samazinās procesa soļu skaits, bet katrs procesa solis maksā naudu. Tā kā šis ir ļoti labs punkts, ko jūs teicāt par to ātrumu. Mēs faktiski ar nepareizu darba organizāciju, kā saka, radām koruptīvu vidi –  iztērējam vairāk naudas, nekā vajadzētu, lai gan tas ir tīrs darba organizācijas jautājums. Bet tā ir viena daļa, jautājums jums bija mazliet cits.

Mans jautājums bija par tām funkcijām, tāpēc, ka, piemēram, lai saskaņotu, es nezinu, pašvaldībā kaut kādu ēku, nu, tur tie saskaņojumi ir ar vienu departamentu, ar otru departamentu, ar trešo, un ir sajūta tāda, ka varbūt tie departamenti īsti nemaz neredz, ko ir saskaņojuši tie citi, un tad viņi vēl savā starpā tur sarakstās un viens otram sniedz atbildes, piekrišanu… Tur notiek tāda milzīga darbošanās, lai panāktu to vienu rezultātu. Vai šajā gadījumā nav jādomā tieši par to darbošanās apjomu, kas viņiem īsti ir jāizdara, un, protams, arī datubāzēm, kurām būtu jāparādās tam katram solim, lai varētu, kā jūs teicāt, izdarīt to darbu vienkārši uzreiz?

Bet kādi tad jums īsti ir tie resursi, kas varēs nākt, teiksim, pēc tām uzņēmēju sūdzībām… Nu, viņi tur būs sarakstījuši, kas viņiem kādā jomā nepatīk, un tad jūs zināt, ka ir tajā jomā jāpastrādā, bet kāds tad ir tas jūsu resurss, kas varēs iegūt to kopējo bildi un saprast, ka tur mums ir kaut kas jāmaina, tur jāmaina, šeit ir kārtība jāpagroza?

Vispirms jāsaka, kā jau es teicu, ka mums strādā šī ekspertu komanda, ar kuru mēs strādājam ar ritmu, ka reizi nedēļā mums ir sēdes. Tad, protams, šim projektam ir pieslēgti klāt arī valsts kancelejas cilvēki, kuri arī varēs līdzdarboties. Pa visiem kopā tiksim galā, protams. 

Jā, jo tajā brīdī, kad būs ķeršanās pie kādas konkrētas jomas, tur jau droši vien ar tādu sēdi reizi nedēļā nepietiek, tur vajag kādam vienkārši sēdēt un rūpīgi izstrādāt tās pārmaiņas. Jautājums ir, kurš būs tas, kurš to darīs?

Nē, nu, pirmkārt, es personīgi pilnu laiku strādāju šajā virzienā, tas ir punkts viens, un arī valsts kancelejas kolēģi strādā uz šo projektu.

Par tām 10 mazajām lietiņām katru mēnesi, jums jau ir 10 mazās lietiņas uz janvāri sagatavotas?

Šobrīd ir 14 vai 15 tādā izstrādes stadijā, kur mēs veicam skaņošanas procesus, jā, es ļoti ceru, un tāds tas mērķis ir, jā. 

Varbūt jūs varat atklāt, kas tās ir par mazajām lietiņām vai kādās jomās vismaz, lai būtu priekšstats, kā tās mazās lietiņas varētu izskatīties?

Mēģināšu atminēties. Jā, nu, vienu es jau minēju piemēra pēc – tas ir jautājums par pasažieru auto pārvadājumu licencēšanu, kur, nu, šobrīd pasažieru auto pārvadājumus licencē gan Autotransporta direkcija, gan pašvaldības, un varētu teikt, ka pietiek ar vienu licenci. Līdzīgs jautājums patiesībā, bet tā ir mazliet sarežģītāka tēma, ir situācija ar takšiem, sauksim tā, jo arī tos, no vienas puses, pieskata auto transporta direkcija, no otras puses, vēl pašvaldības izsniedz taksometru kartiņas. Faktiski dubultā tas darbs notiek, nu, pilnīgi nelietderīgi. Tad, ejot tālāk, viena no tēmām, kas arī šobrīd ir tādā izpētes stadijā, ir jautājums par to, ka, ja kāds organizē privātā teritorijā publisku pasākumu, piemēram, koncertu, atkal jāiet uz pašvaldību pēc licences. Viena no idejām ir, ka privātus pasākumus varētu, tā teikt, organizēt bez tādas pašvaldību licences. To, starp citu, arī pašas pašvaldības rekomendē, ka tām liekas tas pilnīgi lieks pasākums. Tur gan mēs vēl sapratīsim, kādi filtri ir jāieliek, lai kādi drošības riski nerodas, bet, nu, jā.

Bet, piemēram, par tiem taksometriem un autobusiem pašvaldības neiebilst, jo tur droši vien kādreiz bija kāds funktieris, kāpēc vajag to pašvaldības licenci?

Šie konkrētie priekšlikumi nāk no pašām pašvaldībām patiesībā.

Tātad tās pašas grib samazināt savas funkcijas?

Nu, pašvaldības arī skaita savu naudu un attiecīgi – kāpēc darīt to, ko varētu nedarīt? Es droši vien visus tagad nepārskaitīšu, bet vēl viens no virzieniem, arī ko rosina pašvaldības, ir, ja tiek izvērtēts, piemēram, mājokļa pabalsts, kur darbojas sociālo atbalstu regulējums, tad katrā gadījumā – arī pozitīvu lēmumu gadījumā – viņiem vajag taisīt administratīvo aktu, bet bieži vien cilvēkiem nav savu e-pastu, un tad vienalga, ka tas pabalsts tiek apstiprināts un ieskaitīts kontā, tāpat ir jātaisa administratīvais akts ar lēmumu, un tā kā nav e-pastu, tas ir jāizdrukā un vēl jāsūta pa pastu kaut kur un tā tālāk un tā joprojām. Priekšlikuma būtība ir gaužām vienkārša – ja lēmums ir pozitīvs un viss atbilst, nu, cilvēkam pienākas pabalsts, tad vienkārši ņem un to uzskaita, un ar to uzskata, kā saka, ka de facto ir pieņemts administratīvais akts. Tā jau daudzās vietās ir. Nu, tās ir tādas mazās lietiņas, kuras kāpēc nesakārtot. Tas vienkārši ietaupīs laiku un naudu visiem.

Cilvēki kritiski izsakās arī par to, un tas attiecas uz tādiem pabalstiem vai atvieglojumiem, ka daudzi tiem nepiesakās, lai arī viņiem tos vajadzētu, jo viņi vienkārši nezina, ka viņiem tas pienākas. Ka varētu kaut kādas valsts iestādes vai pašvaldības automātiski piešķirt šo pabalstu.

Jā, tas noteikti ir darba kārtībā iezīmēts, un šeit, es domāju, diezgan daudz ir ko darīt gan, lai cilvēki tiešām saņemtu šo atbalstu vai pabalstu, gan, lai ietaupītu resursus. Piemēra pēc, ja mēs skatāmies uz kaut vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa dažādiem atvieglojumiem, proti, tad, kad nāk tas marts vai aprīlis, kurš tur ir tas termiņš, tad visi tur tos čekus skenē iekšā un sūta Valsts ieņēmumu dienestam. Tie ir miljoniem čeku, ko cilvēki fotografē un sūta. Tas ir milzīgs apjoms atkal Valsts ieņēmumu dienestā strādājošo, kas tur atkal skata, lai tur nav tajā čekā ielikts, ka ir nopirkti sievasmātei zābaki un tā tālāk un tā joprojām. Tas ir liels laika patēriņš. Tas, kas būtu racionālāks risinājums, ja nemaldos Igaunijā tāds ir, – ja valsts saprot, ka grib pabalstīt ģimenes ar bērniem, tad nevis to darīt caur iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumiem, bet saprast, kas ir tā summa, un mērķēti to uzskaitīt tām mājsaimniecībām, kurām tā pienākas. Bez visas tās ņemšanās ar čekiem, sūtīšanas, apstrādes, kontroles un tamlīdzīgi.

Tā, protams, ir diezgan paliela reforma, ko tā uz ātro izdarīt nevarēs, bet ir virkne šajās tēmās tādu vienkāršu, racionālu risinājumu, kas aiztaupīs miljoniem nelietderīgi iztērētas naudas.

Nu, runājot par iepirkumiem savukārt, kas arī ir viens no pārmetumiem, kur tā birokrātija ir samilzusi, kur to gribas samazināt, tajā pašā laikā tur ir riski, ka visas tās lielās pārvaldes ir tāpēc, ka tur ir kaut kādi ne jau korupcijas riski, bet ka kāds vienkārši rīkosies kādu citu cilvēku interesēs, un tāpēc tur ir ļoti strikti tie noteikumi. Vai pie šī lauciņa arī jūs ķersieties klāt? Jo iepirkumi ir tā vieta, kur arī uzņēmēji ir norādījuši, ka tur jau tos budžeta līdzekļus varētu kārtīgi ietaupīt, bet jautājums, uz kā rēķina? Uz tās birokrātijas rēķina vai arī uz mazāku iepirkumu rēķina, vai uz kā? Vai to jūs arī pētīsiet?