Infektoloģija ir plaša joma, kur katrs var ko sev atrast, šīs slimības vienmēr būs aktuālas, un te diezgan ātri var redzēt ārstēšanas rezultātu. Tie bija iemesli, kas šai jomai piesaistīja Liānu Lindu Skrauču, jauno ārsti infektoloģi, kura savas gaitas rezidentūrā uzsāka kovida pandēmijas intensīvākajā laikā un kura pērn decembrī saņēma Dr. Paula Aldiņa piemiņas stipendiju.

To viņa ieguva par nozīmīgo pētniecisko darbu zeltainā stafilokoka bakteriēmiju iznākumos. Šī baktērija īpaši apdraud pacientus ar nomāktu imunitāti. Kā Skrauča nonāca līdz ārsta profesijai, ko pētīja un kādi ir infektologu nākotnes izaicinājumi, plašāk Latvijas Radio intervijā.

Infektoloģijā mēs diezgan ātri redzam ārstēšanas rezultātu. Saruna ar Dr. Paula Aldiņa piemiņas stipendijas saņēmēju

Laura Dzērve: Sāksim ar to, kurā brīdī vai kurā laikā jūs sapratāt, ka jūs vēlaties būt tieši ārste?

Liāna Linda Skrauča: Man tas sākums droši vien ir stipri saistāms arī ar to, ka mana mamma ir ģimenes ārsts un paralēli strādāja arī neatliekamās medicīnas palīdzības centrā. Līdz ar to tā vide bija pazīstama kaut kādā mērā. Man likās interesanti tie stāsti, un nozare un droši vien, ka tas bija tāds būtiskākais faktors.

Vai neatbaidīja garais darba laiks?

Es sapratu, ka tas nav viegli. Mammai, kā ģimenes ārstam, tas darbs bija ambulatorā praksē. Man likās – ja es strādāšu slimnīcā, tas varētu būt vieglāk varbūt.

Decembrī jūs saņēmāt Dr. Paula Aldiņa piemiņas stipendiju infektoloģijā. Pašu Aldiņu es diemžēl neesmu satikusi, viņš pāragri nomira pēc saslimšanas ar kovidu, taču savulaik es rakstīja par viņu portālā “Delfi” un uzzināju no viņa meitas Madaras par viņa motivāciju pievērsties infektoloģijai. Ka viņš teicis, ka studiju laikā viņam bija daudz, kas licies interesants. Ķirurģija – ļoti interesanta, bet tad viņš paskatījies uz savām rokām un sapratis, ka nebūs. Ka pirksti viņam nav tik veikli. Traumatoloģija ļoti patīk, bet arī tur ir, kā galdniecībā, filigrāni jāslīpē – tāpēc arī nebūs. Taču infektoloģija, kā viņš atzinis, tā ir plaša. Tur ir gan sīkas nianses, gan lielas lietas, un katrs var atrast kaut ko savu. Kā jums ir bijis ar šo izvēli? Tā bija sarežģīta, kas to noteica?

Attiecībā uz infekcijas slimībām, ļoti būtiski manai izvēlei bija tas, ka ir pieejama ārstēšana, un ka tā dinamika ir redzama. Piemēram, septiskiem pacientiem, saņemot antibiotikas laikā, – turklāt ne tikai sepses, bet jebkuras infekcijas pacientiem, īpaši akūtu infekciju gadījumā, – mēs diezgan ātri redzam rezultātu. Gan no pacienta puses, gan arī laboratoriski. Tas man patika, tas arī bija tāds motivators.

Arī tas izvēles spektrs, kur darboties, ir ļoti plašs. Infektoloģijā tas var būt ambulators darbs, tāpat arī hronisku infekciju pacienti, piemēram, hepatītu, HIV pacienti, kuriem savukārt ir tā iespēja sekot līdzi ilgākā laika posmā. Savukārt slimnīcā ir tādas vairāk akūtas epizodes.

Vai jūs tādu savu lietu esat atradusi infektoloģijā?

Jebkurā gadījumā esmu sava ceļa sākumā. Man patīk darbs slimnīcā. Mums ir infekcijas uzraudzības dienests, kur strādā ārsti, infektologi-konsultanti.

Tā ikdienas dzīve man vairāk saistāma ar to, ka tās ir konsultācijas. Infektologu pieaicina, kad komplicētākas situācijas notiek, kad ir vajadzīgs (speciālista) viedoklis arī, tajā skaitā, antimikrobiālās rezistences jautājumos par piemērotu terapiju. Šie antimikrobiālās rezistences jautājumi par atbildīgu antibiotiku lietošanu. Diena paiet konsultācijās, kas ir gan telefoniskas ar ārstējošo ārstu, gan arī klātienes, ejot skatīties pacientu uz vietas kā ārstam-konsultantam.

Dr.Paula Aldiņa stipendiju jūs saņēmāt par pētījumu, kas skar zeltaino stafilokoku. Kā es palasīju, tā ir daļa no cilvēka mikrobioma. Bieži sastopams arī, piemēram, uz ādas. Un, lai gan tipiski starp zeltaino stafilokoku un cilvēku valdot attiecības, kuras vienam organismam ir labvēlīgas, bet otram neitrālas. tomēr daļai cilvēku, īpaši ar pazeminātu imunitāti, tas var izraisīt ne tikai veselības problēmas, piemēram, furunkuļus, bet var būt pat letāls. Kādēļ jūs tieši to pētījāt?

Pētniecības aspektā man likās svarīgi, ka es gribu fokusēties uz kaut ko, kas ir bieži sastopams. Es arī redzēju to, cik agresīvi norit šī (slimība). Mēs biežāk to saucam par Staphylococcus aureus, tāpēc arī tas “aureus”- zelts tulkojumā. Turklāt es arī lasīju literatūrā un arī redzēju šos augstos mirstības rādītājus. Biju arī lasījusi pētījumus, kas vērsti arī uz to, ko sauc par tādiem kvalitātes kritērijiem. Tās ir diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, kas pierādījušas sevi kā mirstību mazinošas.

Ņemot vērā, ka Staphylococcus aureus ir viens no dominējošajiem bakterēmiju ierosinātājiem, man likās ļoti interesanti un arī vajadzīgi zināt, kā tad mums veicas ar diagnostiku un, vai mirstības rādītāji atšķiras no tiem, kas ir zināmi literatūrā, un kādi būtu tie soļi, kurus mums vajadzētu uzlabot, lai nestu labāku rezultātu pacientiem.

Jūsu pētījuma prezentācijas secinājumos lasīju, ka mirstība ir augstāka nekā līdz šim publicēts. Kādēļ tā?

Es analizēju kvalitātes kritērijus. piemēram, ir ārkārtīgi būtiski pie Staphylococcus aureus bakterēmijas izslēgt vārstuļu infekciju jeb endokardītu, kas ir dzīvību apdraudošs stāvoklis, īpaši šajā pacientu grupā. Tas bija arī tāds viens no kvalitātes kritēriju rādītājiem, ar kuriem gan kopumā veicās labi, taču ir vēl ļoti būtiskas nianses, kas pētījuma gaitā atklājās. Kā, piemēram, laiks līdz laicīgai antibiotiku uzsākšanai, kas septiskiem pacientiem un arī bakterēmijas pacientiem ir ārkārtīgi būtisks, jo uzlabo izdzīvotību.

Ārkārtīgi svarīgi pirms tam paņemtie asins uzsējumi, lai mēs vispār varētu identificēt šo ierosinātāju un līdz ar to arī pielāgot efektīvas antibiotikas. Atklājās lietas, kas ir būtiskas ne tikai šo kvalitātes kritēriju rādītāju sakarā.

Taču, ja ir kas novēlots, ko tur var drīzāk vainot – pacientu, kas pārāk vēlu ir vērsies pie speciālista ar savām veselības problēmām, vai ārsti, kas nav novērtējuši situāciju?

Droši vien, ka tas nav ne melns, ne balts, un tā patiesība ir kaut kur vidusceļš. Šiem pacientiem, it īpaši, ja viņiem ir, piemēram, kādas protēžu infekcijas, ko bieži vien izraisa Staphylococcus aureus, bieži vien arī tie simptomi varētu nebūtu tik dramatiski sākumā. Kaut gan šiem pacientiem ir raksturīga augsta temperatūra 39-40 grādi. stāvokļa, gan arī no aprūpes, kas ir mediķu lauciņš.

Taču jāsaka, ka, protams, ir ko uzlabot. Tāpēc manā pētījumā kā tāds gala variants ir manis izstrādātais algoritms, kas ir pieejams visiem ārstiem Latvijā arī caur aplikāciju vai caur AMR centra (Antimikrobiālās rezistences kompetences centrs – red.) mājaslapu, kur ir šis diagnostiskais algoritms, kas ir adaptēts no citiem iepriekšējiem.

Man bija būtiski, lai tas būtu tāds maksimāli kodolīgs un vadošs – tāds, kas palīdzētu pacientus pareizi, pēc iespējas labākajām rekomendācijām diagnosticēt un ārstēt.

Vai var būt, ka pacients slimnīcā ārstējas ar kādu citu slimību, bet tur, slimnīcā, noķer arī šo baktēriju?

Tā kā Staphylococcus aureus, kā jūs arī pareizi norādījāt, dzīvo ļoti daudziem uz ādas, tad, jā, jebkuri svešķermeņi, piemēram, intravenozie katetri, traheostomas, ir kā tādi vaļēji vārti, kas izjauc dabisko ādas barjeru. Līdz ar to tie ir vārti, lai baktērijas arī varētu nokļūt asinsritē un izraisīt to, ko jau mēs saucam par metastātiskiem infekcijas perēkļiem. Piemēram, tie ir endokardīti, muguras skriemeļu iekaisumi. Tā ir viena no būtiskām lietām arī slimnīcā, kas ir atkarīga gan no pacienta vispārējā veselības

Jā, tā diemžēl ir, ka Staphylococcus aureus bakterēmijas ir diezgan bieža lieta arī slimnīcas etapā, un tas arī bija tāds būtisks faktors, ko es gribēju šajā pētījumā arī analizēt – kāda tad ir tā attiecība starp sadzīvē iegūto un slimnīcā iegūto.

Taču sadzīvē zeltainais stafilokoks vairāk attiecas tā kā uz pacientiem, kuriem ir nomākta imunitāti? Tie var būt, piemēram, imūnsupresētie pacienti pēc orgānu transplantācijas vai arī vēl citi?

Pārsvarā tie ir pacienti, kuriem ir imūnsupresija. Kā viens tāds ļoti būtisks faktors jebkurai bakteriālai infekcijai un arī virālām sēņu (infekcijām) ir cukura diabēts, it īpaši, ja tas ir ne īpaši labi kontrolēts.

Rezidentūras laikā jūs strādājāt Stradiņa slimnīcā, un sākums sakrita tieši ar pašu kovida intensitātes sākuma laiku 2020. gada rudenī. Līdz ar to sanāk – tas, ko jūs mācījāties augstskolā par pandēmijām, piemēram, spāņu gripu, piepeši notika atkal Latvijā?

Jā. Ar infekcijas slimībām tā ir cikliska lieta, un tas bija arī viens no manas specialitātes izvēles – ka es sapratu, ka tās vienmēr būs aktuālas. Tā nu sakrita, ka tieši rezidentūras gaitas uzsākot, arī bija tas brīdis, kad kovids bija tikko sācies, un šīs bailes un neziņa ar to kombinējās.

Smags darbs gan fiziski, gan emocionāli, jo es saprotu, ka tās bija cilvēku nāves vai ik dienu.

Man tie bija arī tādi jauni apstākļi, jo tolaik arī mans pirmais rezidentūras rotācijas cikls bija Stradiņa slimnīcas pneimonoloģijas nodaļā. Tas bija tāds grūts sākums, arī tāpēc, ka man vajadzēja adaptēties tieši slimnīcas videi. Tie izaicinājumi bija grūti. Tā bija neziņa un tās bija bailes sākumā, bet, protams, ārkārtīgi svarīgs bija kolēģu atbalsts.

Bet kā vispār nelaist sevī, teiksim, tādas skumjas, ja tiešām pacienti, kurus jūs esat palīdzējusi ārstēt, nu, kā rezidents, ka, ka viņi aiziet?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Droši vien katram tā atbilde ir cita. Jāmēģina tas zelta vidusceļš – balanss, un atbalsts arī no ģimenes un arī laiks ar sevi. Tas ir tāds milzīgs darbs. Tas īsti nemainās arī laika gaitā.

Vai skolā augstskolā mācīja, kā tādās situācijās rīkoties?

Noteikti ir lietas, kam nevar sagatavoties. Droši vien, ka tādas pamatnostādnes tika iedotas, bet to nevar salīdzināt ar to brīdi, kad tas notiek. Tā doma, kas mierina šādās situācijās ir, ka tu esi darījis visu, ko tu varēji izdarīt tajā laikā. Tas ir tāds vienīgais, droši vien, un tad jau noteikti tie faktori, kas vairs nav atkarīgi no medicīnas.

Vai studenti arī bija pasargāti? Tieši infektologs Pauls Aldiņš bija tas, kurš ļoti Stradiņa slimnīcā rūpējās un runāja par to, ka vajag pasargāt, vakcinēt pret kovidu arī studentus.

Jā, jāsaka tā, ka tajā laikā es biju slimnīcā, un es teiktu tā, ka droši vien tā arī bija katra kaut kādā mērā paša izvēle. Vai tā varētu teikt, ka bija pasargāti – droši vien, ka ne vairāk, ne mazāk kā visi pārējie.

Vai jūs sevi vairāk identificējat kā pētnieci, zinātnieci vai drīzāk kā klīnisko speciālistu – dakteri, kas strādā tieši ar pacientiem?

Droši vien, atbilde ir klīniskais speciālists vairāk. Taču tajā pat laikā ārkārtīgi svarīgi ir šie jautājumi no zinātnes puses. Tāpat es arī mēģināju ar to domu vadīties pētnieciskā darba izstrādē. Uz tā balstās mūsu zinātnē pieņemtie lēmumi. Un jāsaka, ka droši vien kombinācija ir tas zelta variants. Ka ir gan tā klīniskā puse, gan arī zinātnes puse

Par tām ārsta infektologa konsultācijām. Viens no galvenajiem jautājumiem varētu būt antibiotiku rezistence?

Jā, tas droši vien ir arī tas galvenais aspekts, ar ko mans ikdienas darbs saistās. Arī vadlīnijās, kas ir par antibiotiku lietošanu, mēs redzam, ir tā empīriskā terapija. Tad, kad mēs jau saņemam konkrētu uzsējumu datus – vai asins, vai krēpu vai urīna uzsējumi datus – mēs redzam, kam kādas antibiotikas būtu vislabākās ar visšaurāko spektru, lai mēs mazāk selekcionētu antimikrobiālo rezistenci. Tas ir šobrīd ārkārtīgi būtiski. Arī tas ziņas paredzamo mirstību no rezistentiem mikroorganismiem – ka 2050. gadā tā būs turpat, kur mirstība no vēža. Tas tiešām ir ļoti būtisks faktors, un mūsu darbs ir – kā piemērot visefektīvāko terapiju, ko varam.

Tas arī varētu būt infektoloģijā tāds lielākais izaicinājums tuvāko, piemēram, 25 gadu laikā?

Noteikti, tas noteikti ir viens no lielākajiem izaicinājumiem šo gadu realitātē, ne ilgā periodā.

Ja mēs tā globāli skatāmies par to, kad ir vispār bijušas pieejamas antibiotikas, tad ir skaidrs, ka tā rezistence rodas ātrāk nekā jaunas un efektīvas antibiotikas.

Līdz ar to mums ir pēc iespējas jāsaudzē it īpaši šīs plaša spektra antibiotikas, lai pacientiem vispār būtu iespējams terapija.

Šajā sarunā jau pāris reizes pieminētais Pauls Aldiņš, kura piemiņas stipendiju saņēmāt, ārpus darba vai nu mācījās arvien jaunas lietas – lasīja, vai arī makšķerēja. Ko jūs darāt brīvajā laikā, lai tiktu prom no domām par darbu?

Pirmais – tāda ļoti būtiska lieta, ko iesaka Pasaules Veselības organizācija, ir staigāšana. 30 minūtes trīs reizes nedēļā – tas būtu absolūtais minimums. Vēl man patīk gleznot. Tas ir tas mans veids, kur es varu būt un radoši izpausties, un kas man palīdz atjaunoties.