Pēc vīriešu basketbola valstsvienībā pavadītājiem 15 gadiem komandas kapteinis Dairis Bertāns 2025. gadā lika punktu karjerai izlasē. Viņš pats saka – tas esot svinams notikums. Un konkrēti pauž, ka šajā reizē nevajag gaidīt hokejista Kaspara Daugaviņa solim līdzīgu atgriešanos valstsvienībā. Filma “Straume”, Kārļa Bardeļa aiziešana viņsaulē un plašie protesti Doma laukumā pret izstāšanos no vardarbības novēršanas konvencijas – tie ir notikumi, ko Dairis izceļ “Gada jautājuma” jeb Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta veidotā “Gada notikumu apskata” intervijā.
Anete Bērtule: Pēdējo spēli izlasē aizvadījis, bet kapteinis viņš paliks vienmēr – Dairis Bertāns, sveicināti!
Dairs Bertāns: Sveiki!
Laika gaitā gadi parasti saplūst, un tāpēc mēs liekam kaut kādus atskaites punktus. Šis jums vienmēr paliks gads, kad jūs beidzāt spēlēt izlasē?
Jā, tieši tā! Runājot par tādiem nozīmīgiem gada notikumiem, man liekas, tieši manā kontekstā, kā jau jūs minējāt, tas ir kaut kas, ko es nekad neaizmirsīšu. 2025. gads, tā spēle arēnā. Tās emocijas, tā skatītāju mīlestība, ko es saņēmu, tas vienmēr, vienmēr paliks atmiņā.
Par spīti tam, ka tās ir beigas kaut kam lielam, tās būs pozitīvas atmiņas par šo gadu?
Protams, es skatos uz to tikai pozitīvi, jo arī pirms tam cilvēki, kad es jau biju paziņojis, ka tā būs man pēdējā spēle izlasē, nezināja, ko man novēlēt – vai tas skumji vai kā… Bet es saku – nē, nē, tas nav skumjš pasākums, tas ir svinams pasākums. Mēs tiešām atzīmējām, svinam tos 15 gadus, ko es esmu nospēlējis izlasē. Un, jā, – vienmēr dzīvē vienas durvis aizveras un citas atveras.
Esmu tiešām patīkami satraukts par tām nākamajām durvīm, kas atvērsies vai kuras es atvēršu.
Parasti, runājot par pēdējo spēli, tad jājautā par pirmo. Es neprasīšu, vai jūs atceraties, jo es nešaubos, ka jūs atceraties. Ātri ir pagājis tas laiks kopš tā brīža?
Es teikšu godīgi, ļoti ātri. Ļoti ātri. Varbūt tajā procesā tā neliekas, teiksim, gadu no gada spēlējot izlasē. Bet tagad, atskatoties uz tiem 15 gadiem, tas tiešām ir pagājis vienā mirklī.
Lai gan tas nav maz…
… maz tas nav, tas ir daudz. Tas ir savā ziņā gandrīz, ja mēs vēl skaitām jauniešu izlases klāt, tad vairāk nekā puse manas dzīves šobrīd.
Jūs jau vairākkārt esat teicis, ka, ja varētu, tad labprāt spēlētu vēl ilgi, vēl 10–15 gadus. Un jāsaka, ka sportā ir bijuši gadījumi, piemēram, hokejā, kad mēs redzam, ka kāds aizvada it kā pēdējo spēli, un tad…
… un es pat zinu, par ko jūs runājat.
Tāds nebūs šis gadījums?
Nē, šis nebūs. Jā arī, apsveicot mani, Kaspars Daugaviņš tieši minēja – ja es izdomāju atgriezties, viņš noteikti man palīdzēs ar padomu, bet, nē, šis nav tas gadījums.
Ne visi ar lielu pieredzi kļūst par komandas kapteiņiem, par tiem, kas iedvesmo pārējo komandu. Patiesībā ne tikai ne visi, bet ļoti maz par tādiem kļūst. Jūs saprotat, kas jūsos ir tas, kas ir ļāvis šos gadus iegūt kapteiņa lomu?
Man grūti pateikt. Tas katrā ziņā nav nekas tāds, ko es speciāli darītu vai pie kā speciāli piedomātu. Tā ir vienkārši attieksme. Pirmkārt, cilvēcība pret pārējiem, arī noteikti darbs. Es vienmēr esmu ticējis, ka daudz ko var panākt ar piemēru – ka tu nevis runā un stāsti kādam, ko vajadzētu izdarīt, bet tiešām pats aizej un izdari.
Teiksim tāda līderība caur piemēru ir tas, kas, manuprāt, ir bijis galvenais iemesls, kāpēc treneris un treneri ir izvēlējušies mani, lai es būtu komandas kapteinis.
Un ar visu to, ka jūs arī redzat šīs īpašības, būšanu par treneri jūs tomēr neapsverat?
Nē, es neapsveru, jo, esot trenerim, ir viena ļoti liela problēma – treneri mājās ir vēl mazāk nekā spēlētāji. Teiksim, pēc šī posma, kad tas būs pavisam noslēdzies, tad es tiešām gribu būt vairāk mājās ar ģimeni, ar bērniem. Tā ka [būt par] treneri es neapsveru. Kas būs tālāk, to skatīsimies.
Ar laika distanci tas noteikti vairs nebūs tik nozīmīgi, bet šobrīd es ticu, ka būtu gribējies, lai ir veiksmīgāka gan tā pēdējā spēle, gan vēl vairāk – Eiropas čempionāts vasaras beigās tepat Rīgā. Protams, ka tās skatītāju gaidas bija lielas pēc pasaules čempionāta. Tas ir cilvēcīgi, tā tas notiek vienmēr, bet laukumā tas laikam nepalīdz?
Es neteiktu, ka tas nepalīdz. Uzliek papildu spiedienu. No vienas puses, tas ir forši, un, manuprāt, tā ir privilēģija, ka ir tās ekspektācijas, ka no mums sagaida, ka mēs uzvarēsim. Jo tas nozīmē, ka tam ir kaut kāds pamats, ka tās nav vienkārši tādas utopiskas iedomas. Tādā ziņā, protams, ka žēl. Ne tikai skatītājiem, bet mums pašiem bija ļoti lieli, teiksim tā, lieli mērķi. Bet, nu jā… tas ir sports, tas ir basketbols. Nekad, nekad un ne vienmēr tu vari paredzēt vai gaidīt, un zināt, kas notiks. Jo tajā pašā Pasaules kausā, teiksim, tā spēle ar Franciju – bija viena metiena un ļoti tuva metiena attālumā, lai mēs varbūt nemaz netiktu nekur tālāk. Un tad nebūtu visa pārējā, kas no tā veidojas. Tāds ir sports – vienreiz tu uzvari un citreiz zaudē.
Labāk, lai līdzjutēji gaida, nekā negaida. Arī tādi laiki ir bijuši?
Protams, protams, kā jau es teicu, tā ir tiešām privilēģija, ka tevi pieskaita pie vieniem no favorītiem un no tevis sagaida tās uzvaras. Nevis, kad, jā, ir bijuši laiki, kad mēs ejam spēlēt ar domu, ka visi jau zina apmēram, ka zaudēs. Un tad atnāk paskatīties, kas te būs. Tiešām tā ir tāda patīkama lieta.
Ja paraugāmies ārpus basketbola. Jūs abi ar brāli (basketbolists Dāvis Bertāns – red.) esat iesaistījušies arī Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonā “Dod pieci!” – simt eiro par katru trīspunktu metienu, kas Bertānu Valmieras basketbola skolā šajā labdarības periodā iemests. Un gan tas, gan patiesībā ļoti daudz kas cits liek domāt, ka jums personīgi nav vienalga, kas notiek valstī arī ārpus sporta lauka. Šajā aizvadītajā gadā, kas ir tie notikumi, kas ir aizskāruši visvairāk – vai nu aizkaitinājuši, vai sadusmojuši?
Jā, īstenībā pirms šīs sarunas nedaudz padomāju, izgāju gadam cauri, kas ir noticis, teiksim, ārpus sporta. Noteikti jāmin mūsu panākums kultūras jomā un “Oskars” filmai “Straume”. Man liekas, tas ir unikāli ne tikai šogad, bet es teiktu, ka pēdējo simt gadu vai vispār Latvijas vēstures laikā, tas ir fantastisks panākums. Tas noteikti ir liels notikums.
Kas var būt par aizkaitinājumu… Arī savā ziņā, protams, liels notikums, kas pulcēja diezgan daudz cilvēkus Vecrīgā uz protestiem. Par ko man bija prieks, ka mēs, latvieši, tiešām kad ir kaut kas liels un kaut kas svarīgs, ko mēs gribam pateikt vai parādīt, mēs to varam izdarīt. Ka laikā, varbūt, kad mums Saeimā, valdībā būtu jālemj par daudz svarīgākām lietām, kā pieņemt budžetu, par aizsardzību, izglītību un vēl daudzān citām lietām, manuprāt, muļķīgi tiek tērēts laiks sarunām par to, lai izstātos no Stambulas konvencijas. Tas ir vienkārši absurdi, lai neteiktu vairāk.
Bet man prieks, ka sabiedrība, tauta parādīja savu viedokli, savu nostāju un savā ziņā nedaudz nobremzēja to pasākumu.
Un ko vēl es gribētu pieminēt? Varbūt nedaudz skumjš notikums, bet pavisam nesen mūžībā ir devies pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis, kuru arī man bija tas gods pazīt un ar viņu tikties, pāris reizes aprunāties. Un viņš tieši man, un es domāju, ka ļoti daudziem cilvēkiem, ir bijis liels iedvesmas avots ar savu cilvēcību, ar savu vienkāršību, kā viņš iedvesmo cilvēkus. Es domāju, ka arī, vairs neesot šeit, viņš turpina to darīt. Arī šoreiz es gribētu izteikt līdzjūtību visiem viņa tuviniekiem, draugiem. Lai Kārlim viegli!
Grāmatveži gada beigās velk tās bilances, kāda jums tā bilance, pozitīva?
Bilance… Protams, es vienmēr esmu pēc dabas pozitīvs cilvēks. Es vienmēr koncentrējos uz labajām, pozitīvajām lietām. Tā ka vienmēr, protams, neskatoties uz lietām, ko jebkurš no mums var uzlabot vai izdarīt labāk, viss ir forši. Dzīve ir skaista, un par to jāpriecājas.
Sporta līdzjutējiem šogad bez basketbola bija vēl daudz kas cits, kam just līdzi un par panākumiem priecāties. Šķēpmešana, pludmales volejbols. Jūs pats mēdzat kā tāds vienkāršs Latvijas skatītājs, līdzjutējs, skatīties spēles, sacensības?
Jā, protams, mēs jau par to arī esam runājuši, ka, teiksim tā, ārpus basketbola es arī esmu tāds parastais Latvijas līdzjutējs, kas tiešām jūt līdzi gan hokeja izlasei, kad ir pavasaros pasaules čempionāts, gan, protams, visi lielie notikumi, kur piedalās latvieši – mūsu pludmales meitenes, mūsu fantastika vienkārši.
Jā, jebkuram sporta veidam, protams, kur piedalās latvieši, Latvija, es esmu viens no faniem.
Bet man šķiet, ka visiem līdzjutējiem tad, kad ir tās lielās uzvaras, īpaši nozīmīgās, ne vienmēr lielās, tas aizkustinājums un līdzpārdzīvojums ir tāds, it kā tu pats būtu gājis laukumā. Es domāju, ka jums, esot bijušam uz tā laukuma, ir tāda autentiskāka sajūta – jūs varat sajust tās pašas pludmales volejbolistes…
Jā, protams, tā sajūta, tas prieks par meitenēm ir dubults, jo tu zini, kas ir ieguldīts un ko tas prasa. Un, otrkārt, tā sajūta, ka tiešām – es gribētu teikt, kā sportists es redzu varbūt ne vienmēr tajās uzvarās, bet bieži arī tajos zaudējumos. Un es tiešām zinu, ko tas nozīmē būt spēlē, kur tev tiešām nekas nesanāk vispār. Tu centies, dari, tu esi izdarījis visu, bet tev vienkārši nesanāk. Un tādā ziņā varbūt ir daļa fanu vai cilvēku, kas pēc tam mēdz negatīvi izteikties pēc tādām spēlēm vai tādiem startiem jebkurā turnīrā. Bet es tiešām zinu, ka tas brīžiem ir nekontrolējami! Ir lietas un brīži, kad tu nevari neko izdarīt. Tā ka es saprotu arī tos sportistus no tās puses.
Ko Dairis Bertāns gaida no nākamā gada?
Katrā lietā kaut kādu sīkumiņu, bet iet uz priekšu. Vai tās ir pavisam elementāras lietas mums kā sabiedrībai, lai mēs augtu – būtu laipnāki viens pret otru jebkurā ikdienišķā dzīves situācijā. Varbūt veikalā pie kases tu samaksā par saviem produktiem, tu kasierei pasaki paldies! Novēli veiksmīgu dienu! Varbūt tas pats mazumiņš liks viņam justies labāk. Vienkārši katrā dzīves situācijā iet nedaudz uz priekšu, būt drusciņ labākiem. Tas palīdzēs mums visiem kopā kļūt labākiem.
Starp citu, nākamgad tas pats hokejs būs vismaz divreiz jāskatās…
Jā.
Ir kādas prognozes?
Prognozes? Es kā profesionāls sportists neizsaku, jo es zinu, ka tas ir neiespējami. Bet veiksmi čaļiem, visu to labāko. Es zinu arī daudzus hokejistus, esam pazīstami, un tiešām zinu, cik ļoti daudz darba viņi iegulda, lai mūs varētu priecēt ar tām skaistajām spēlēm un uzvarām, sniegt tās emocijas. To arī viņiem novēlu.
Parasti lielie sporta pasākumi ārkārtīgi vairo patriotisma sajūtu sabiedrībā. Kā mums iet ar patriotismu pārējā laikā, starp spēlēm?
Es gribētu teikt, ka iet labi, jo nav tā, ka bieži cilvēki saka, ka tikai novembris mums ir tas patriotu mēnesis, kur mēs it kā visi esam pēkšņi patrioti. Bet es gribu domāt… Ir ļoti daudz lietas un notikumi, kas tiešām parāda, ka mēs, latvieši, esam patrioti. Un, ja ir vajadzīgs kaut kāds vēl tāds ekstra grūdiens kā, teiksim, šobrīd tas moments ar Stambulas konvenciju, tad mēs tiešām varam visi sanākt kopā.
Un neatkarīgi no tā, vai tas ir novembris vai cits mēnesis, mēs varam būt, un mēs esam Latvijas patrioti.
Paldies par sarunu!