Lai izdarītu gada politisko kopsavilkumu un prognozētu nākotni, Rus.LSM.lv uz sarunu aicināja ukraiņu ekspertu, diplomātu, bijušo aizsardzības ministra padomnieku Oleksandru Haru. Interesants ir viņa kompleksais, daudzdimensiju skatījums uz situāciju, tādēļ saruna ar viņu, tagadējo Aizsardzības stratēģiju centra direktoru, galu galā līdzinās kārtainam pīrāgam, kurā mijas melnais un baltais. Tas ir – negatīvu tendenču un scenāriju analīze ar argumentētu, mērenu optimismu.
Saruna ukraiņu valodā šeit.
Sarunas tulkojums krievu valodā lasāms šeit.
Globālās pārmaiņas ir ilgi krājušās
Olehs Kudrins: Ierosinu sākt “no kopējā”. Definējiet, lūdzu, pasaules politikas galvenos vektorus, procesus, kas attiecas uz Ukrainu. Kādi tie ir gada beigās, un ko var gaidīt tuvākajā nākotnē?
Oleksandrs Hara: Tā iznācis, ka Ukraina nebija globālo vēsturisko pārmaiņu iemesls, bet ir to fokusa punkts. Tās ir krājušās pēdējo desmitgadi vai pusotru, bet visspilgtāk un ātrāk sāka notikt līdz ar [Krievijas] pilna mēroga iebrukumu [Ukrainā]. Pirmām kārtām tās ir spēku līdzsvara izmaiņas pasaulē, Ķīnas, Āzijas kopumā ietekmes pieaugums. Līdz ar to Amerikas Savienotās Valstis (ASV) saskata Ķīnā stratēģisko pretinieku un mēģina to savaldīt Indijas un Klusā okeāna reģionā. Lūk, kādēļ šai administrācijai ir tāda attieksme pret Eiropu, Ukrainu un tā mēģina piesaistīt savā pusē Krieviju.
Gadījumā, ja būs konflikts saistībā ar Taivānu, pašreizējais Baltas nams gribētu – ideālā gadījumā – redzēt Krieviju savā pusē vai vismaz, lai tā paliktu neitrāla.
Notiek absolūtas izmaiņas ASV valdošās politiskās šķiras attieksmē pret Eiropu. Nesen publiskotā ASV nacionālās drošības stratēģija nedefinē Krieviju kā draudu un liecina par apvienotās Eiropas nepieņemšanu, jo viņiem nepatīk Eiropas liberālās demokrātijas politiskie režīmi. Tas ir pats galvenais. Tādēļ viņi nav gatavi turpināt amerikāņu klātbūtni tādā apmērā, kāds tas bija Aukstā kara laikos un pēc PSRS sabrukuma.
Šādos apstākļos sāk aktīvāk darboties citi spēlētāji. Piemēram, ķīnieši, – pirmām kārtām Indijas un Klusā okeāna reģionā. Viņiem tur jau ir diezgan asa pretstāve ar Filipīnām. Nesen viņi paziņoja savas pretenzijas – neoficiāli, ar kontrolēto mediju starpniecību – arī attiecībā uz Okinavu, Japānas teritorijām. Eiropā ķīnieši atbalsta Krieviju, jo negrib, lai būtu precedents, ka mazāka valsts ar demokrātiskās pasaules palīdzību uzvarētu kodolvalsti un Ķīnas jaunāko partneri.
Jūs pieminējāt “Āzijas kopumā” ietekmes pieaugumu. Vai varat precizēt “Globālo dienvidu” vietu pašreizējā spēku izkārtojumā?
Šo pasaules daļu, ko dēvē par “Globālajiem dienvidiem”, pašreizējie apstākļi kopumā apmierina. Tiem šķiet – diezgan naivi – ka šajā pasaules situācijas maiņā varēs dabūt kaut ko sev. Jo kāds no viņu līderiem noticējis idejai, par kuru runā [Ķīnas līderis] Sji Dzjiņpins, [Krievijas vadonis Vladimirs] Putins, – par daudzpolāro pasauli. Viņi savas valstis tur redz labākā pozīcijā nekā tagad. Protams, viņi būs vīlušies, jo vietu daudzpolārā pasaulē ir ļoti maz. Tās ir ASV, Ķīna – galvenās, visspēcīgākās. Pēc tam – Indija. Iespējams, Krievija, atkarībā no šī kara rezultātiem. Un, iespējams, vēl viena vai divas valstis no šiem “Globālajiem dienvidiem”. Pārējās valstis tiks vienkārši absorbētas lielo spēlētāju ietekmes sfērās.
Tramps – amerikāņu slimības simptoms, nevis pati slimība
Varens spēks joprojām ir Eiropas Savienība. Jūs garāmejot ieminējāties par Vašingtonas attieksmes maiņu pret Eiropu. Vai varat attīstīt šo tēzi?
Jautājums ir par to, ka
eiropieši pagaidām dzīvo kognitīvās disonanses stāvoklī. Jā, viņi jau saprot, ka pasaule mainījusies, saprot, ka jāpalīdz Ukrainai, lai nodrošinātu pirmām kārtām savu nākotni un drošību. Taču pagaidām viņi nav spējīgi uz tik izšķirošu rīcību, lai tā novestu pie pozitīviem rezultātiem Ukrainā.
Tieši tādēļ viņi, no vienas puses, runā par Ukrainas ilgstošu atbalstu un patiešām to plāno. Bet no otras puses, neinvestē uzvarā, atbalsta diplomātisko pasākumu spēli saistībā ar tā dēvēto konflikta noregulēšanu un tā dēvēto miera vienošanos.
Tas ir uz fona, kad Savienotajās Valstīs ir īsts haoss, kas, protams, ir saistīts ar Donalda Trampa nākšanu pie varas, taču viņš ir tikai amerikāņu slimības simptoms, bet ne pati slimība. Viņš faktiski īsteno savu ārpolitiku ar tarifiem, ar spiedienu uz citām valstīm. Zem sitiena var nokļūt jebkurš, no lielām valstīm līdz mazām, pat tām, kurām nav bijis ambīciju. Tādēļ sadrūp dažādi daudzpusējie mehānismi, arī tirdzniecības, – neviens taču tagad nerunā par Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Līdz ar to būs mazāk vispārpieņemto tiesību normu.
Tas attiecas arī uz tādu globālu jautājumu kā kuģniecības brīvība. Ja nedarbojas tiesību normas, kopumā – kā vispārējs ietvars, ja nav “globālā policista”, kas spēj likt dažādām valstīm ievērot zināmus noteikumus, ko tas nozīmēs? Kas var būt reģionālais līderis, kurš traktē noteiktus segmentus, starptautiskos ūdeņus, kā telpu, kurā tam ir ietekme, un dara to netraucēti. Tas, protams sitīs pa preču cenām, piegāžu ķēžu uzticamību utt.
Vēl viena negatīva tendence – kodolbruņošanās sacensība. Tāda noteikti būs tuvākos 10 līdz 15 gadus.
Redzam, kā audzē spēku Ķīna, viņiem jau ir apmēram 500 kodolgalviņu, piecos līdz septiņos gados viņi gatavojas to skaitu palielināt līdz 1000, lai sasniegtu ASV līmeni. Par kodolieročiem sāk domāt arī citas valstis – vienkārša iemesla dēļ. Ukraina no tiem atteicās, saņēmusi solījumus, kurus puses faktiski nepildīja. Turklāt agresorvalsts pārkāpa visu, ko varēja pārkāpt. Līdz ar to “labajiem puišiem” pasaulē tagad vajadzīgi kodolieroči, lai atturētu agresīvus kaimiņus. Bet “sliktie puiši” saprot – lai ko tu nedarītu, ja tev ir kodolieroči, tev nekas par to nebūs, pilnīga nesodāmība.
Vai var jau runāt par Trešo pasaules karu?
Mēs atkal atgriežamies pie jūsu sākotnējās tēzes par Ukrainu kā globālo pasaules pārmaiņu krustošanās, fokusa punktu?
No tā, kā beigsies karš Ukrainā (uguns pārtraukšana vai miera vienošanās, kam es neticu), būs atkarīgi globālās sistēmas parametri. Konfliktu kļūs vairāk vai mazāk, vai dominēs kādas citas negatīvas tendences… Ja Krievija zaudēs Ukrainā, ja par tās agresiju netiks samaksāts ar teritorijām, mūsu suverenitāti,
ja Ukraina kļūs par daļu no kolektīvajiem Rietumiem gan ekonomiskā, politiskā, gan aizsardzības ziņā, tad pasaule attīstīsies pa nedaudz labvēlīgāku trajektoriju, kurā būs mazāk konfliktu.
Taču, ja mums uzspiedīs neizdevīgus nosacījumus, tas palielinās uzbrukuma iespējamību Taivānai. Tātad – arī Japānai, Dienvidkorejai, Filipīnām, jo šīm valstīm ir sabiedroto, partnerības attiecības ar Savienotajām Valstīm. Konflikta gadījumā arī tās tiks skartas. Plus tie paši “Globālie dienvidi” arī mēģinās realizēt savas intereses, turklāt jau vairs neizmantojot tradicionālās metodes, diplomātiju vai daudzpusējās starptautiskās organizācijas. Tātad principā tas ir nenoteiktības, haosa, turbulences ceļš. Iespējams – ceļš uz globālu konfliktu…
Kopumā šo karu Ukrainā jau var raksturot kā “trešo pasaules karu”.
Vai tas nav pārāk skaļš termins?
Jā, karo Krievija un Ukraina, lielākoties Ukrainas teritorijā. Taču Krievijas pusē ir arī tādas kodolvalstis kā Ķīna, Ziemeļkoreja, kā Irāna – “sliekšņa valsts”, gandrīz kodolvalsts. Bet no mūsu puses – piecdesmit demokrātiskās pasaules valstis, kas palīdz mums noturēties. Un ir Savienotās Valstis, kuras lielā mērā tiecas uz Krievijas pozīciju. Ir acīmredzama arī konflikta horizontālā eskalācija – Krievija īsteno kiberuzbrukumus, diversijas, nogalina cilvēkus, uzspridzina noliktavas, svarīgas ražotnes, bojā zemūdens kabeļus, NATO valstu gaisa telpā ielido tās droni, lidmašīnas. Protams, var notikt kaut kas neplānots, kas izprovocēs konfliktu.
Nemaz nerunājot pat to, ka Krievija noteikti īstenos eskalāciju, testējot NATO. Un saprotams, ka “ģeogrāfiskā lāsta” dēļ ir paaugstināts risks Baltijas valstīm.
Lūk, mēs esam nonākuši pie šīs svarīgās tēmas. Dažādu izlūkdienestu jaunākajos ziņojumos ir norādīts uz risku, ka Krievija var uzbrukt Baltijas valstīm.
Pirms dažām nedēļām biju Viļņā uz drošības konferenci, kuras patrons bija [Lietuvas] prezidents. Mēs apmeklējām situāciju centru, redzējām hibrīddraudu piemērus. Tie ir gaisa baloni, kas ļoti nomoka, radot ekonomisku kaitējumu; tie ir nelegālie migranti (īpaši agrāk); kā arī kiberuzbrukumi, propaganda, citas lietas. Redzētais mudina padomāt par šo tēmu.
Pirmām kārtām jāpiemin konceptuālās lietas.
Krievijai ir principiāli nesākt tādu pašu karu kā Ukrainā, bet pierādīt, ka [NATO] Vašingtonas līguma piektais pants [par kolektīvo aizsardzību] nedarbojas.
Ka amerikāņi nenāks palīgā un vispār nedarbosies princips “viens par visiem, visi par vienu”. Tātad galvenais ir nevis teritoriju sagrābšana kā bija ar Donecku, Luhansku vai Krimu 2014. gadā, bet organizācijas, institūcijas – NATO kolektīvās drošības sistēmas – sagraušana. Ja alianse tomēr nedarbojas, tad var draudēt visiem divpusējā līmenī un runāt ar katru atsevišķo valsti, uzspiežot tai savus lēmumus…
Tātad pat nevajag palielināt armiju, gatavot grupējumu, lai tas spētu sagrābt kādu Baltijas valsti. Ir citu scenāriju komplekts.
Krievijas uzbrukuma Baltijas un Ziemeļvalstīm scenārijs
Kā piemērus aplūkosim dažus no tiem.
Iedomāsimies dronu uzbrukumu no Baltkrievijas teritorijas (mēs taču saprotam, ka tā ir Krievijas aprīta, faktiski okupēta valsts). Tiek veikts trieciens enerģētikas vai militārajam objektam vienā no Baltijas valstīm. Vai valsts, kurai uzbrukts, izšķirsies par simetriski triecienu Baltkrievijas vai Krievijas militārajam objektam? Un ko darīs alianses valstu politiskā vadība? Droši vien NATO sabiedrotie vismaz mazinās šādas reakcijas iespējamību.
Otrkārt, bieži runā par etnisko krievu vai “krievvalodīgo” anklāviem Baltijas valstīs.
Vai ir iespējama tāda specoperācija kā “Krievu pavasaris” 2014. gadā? Teorētiski – jā. Tomēr ceru, ka Baltijas valstu specdienestiem viss ir kārtībā, un tie var diezgan ātri darīt galu tādai provokatīvai rīcībai.
Vēl ir karstāka konflikta variants. Iedomāsimies, ka Krievija iebrūk vienā no Baltijas valstīm vai nu no savas teritorijas vai arī izmantojot sava minjona Baltkrievijas teritoriju. [Tās karaspēks] ienāk salīdzinoši netālu, dažus desmitus kilometru. Pat ne noteikti ieņem kādu apdzīvotu vietu (vai arī ieņem nelielu) un ātri izvieto tur kodolieročus, piemēram, “Iskander”.
Kādēļ?
Lai iedarbinātu Krievijas tiesiskos mehānismus. Jo ir kodolatturēšanas doktrīna, atbilstoši kurai Krievijas Federācija uzskata, ka var izmantot kodolieročus, ja tiks īstenots uzbrukums tās stratēģiskās atturēšanas spēkiem.
Tomēr atbilstoši visām klasifikācijām “Iskander” ir taktisks ierocis.
Jā, taču mēs saprotam, ka Krievijai “likumi nav rakstīti”, viņi tos var traktēt, kā vēlas. Tālāk seko paziņojums, ka viņi negatavojas anektēt šo teritoriju vai iet tālāk, uz galvaspilsētu (ar mājienu “bet varētu”). Un prasa tikai vienu – “jaunu Eiropas drošības arhitektūru”, kā viņi to dēvē, lai tiktu ņemtas vērā “Krievijas Federācijas leģitīmās intereses”. Kāda šādā ģeopolitiskā situācijā var būt reakcija no valsts, kurai uzbrukts, un no visas NATO kopienas? Cik iespējama ir stingra atbilde – lēmums par karadarbības sākšanu pret Krieviju, spoguļdraudi ar kodolieročiem? Ņemot vērā, ka eiropieši ļoti augstu vērtē cilvēka dzīvību un ir ilgi dzīvojuši drošībā… Tomēr, ja adekvātas reakcijas nebūs, Maskava uzskatīs, ka piektais pants nedarbojas.
Bet kādi ir līdzīgu scenāriju varianti, kas nav saistīti ar Baltijas valstīm?
Iedomāsimies salu, kas pieder kādai Ziemeļeiropas valstij, taču tajā ir Krievijas kalnrači vai kāda cita pārstāvniecība (līdzīgi ir Norvēģijas Špicbergenas arhipelāgā – red.). Krievijas parlaments pieņem lēmumu par aneksiju. Tas ir, nav kinētiskās dimensijas, kad šo teritoriju sagrābtu karaspēks vai specdienestu pārstāvji. Bet ir juridiska, politiska, diplomātiska rīcība. Vai NATO dalībvalstis uz šādu rīcību reaģēs kinētiski, sākot karu ar Krieviju? Domāju, ka ne.
Krievija var cerēt uz vienu, bet iznāks pilnīgi citādi
Ārkārtīgi nepatīkami scenāriji. Taču par tiem nepieciešams zināt. Kur šeit ir sistēmiska problēma?
Faktiski Krievija ir testējusi un testē NATO reakciju ar piemēriem, kas ir zemāki par bruņoto spēku izmantošanas slieksni. Es tos iepriekš esmu nosaucis. Tagad ir jautājums par šī sliekšņa paaugstināšanu. Kā arī par to, vai Eiropas līderiem ir politiskā griba uz fona, kad amerikāņiem nav viennozīmīgas nostājas par Eiropas aizstāvēšanu un situāciju, kurā tā saistībā ar to nonāk. Bija Starptautiskā drošības pētījumu institūta ziņojums. Saskaņā ar to,
ja ASV nav daļa no Eiropas drošības sistēmas, tas ir, samazina savas saistības attiecībā pret NATO vai vispār izstājas no alianses, tad eiropiešiem, lai aizstātu visas pašlaik esošās spējas, vajadzīgi desmit gadi un vairāk nekā triljons dolāru.
Tātad pašlaik, kamēr notiek karš, Kremlis redz, ka esošais iespēju logs šajā virzienā var viņiem aizvērties. Jo eiropieši diezgan ātrā tempā mēģina pastiprināt savas aizsardzības un atturēšanas spējas. Tādēļ Maskava var pārbīdīt akcentu. Īstenot “horizontālo eskalāciju”, atvērt jaunu savas agresijas virzienu. Tādēļ man liekas, ka patiesībā Baltijas valstis ir apdraudētas jau pašlaik, nevis pēc trijiem līdz pieciem gadiem.
Bet vai tieši Krievijas un Ukrainas kara apstākļos lēmums par eskalāciju Eiropas virzienā nebūtu pārāk riskants?
Protams, var notikt tā, ka Krievija cer uz vienu, bet iznāks pilnīgi citādi. Jo jebkāda akcentēta agresīva rīcība attiecībā pret Baltijas valstīm nozīmēs, ka konfliktā var iejaukties citas reģiona valstis. Pat ja neiedarbosies princips “visi par vienu un viens par visiem”.
Saprotams, ka Polijai būs absolūti nepieņemami, ja Krievija mēģinās caursist Suvalku koridoru, un tā iesaistīsies konfliktā.
To pašu var teikt par Somiju, kas noteikti piedalīsies savu Baltijas sabiedroto aizstāvēšanā. Jo Helsinkos saprot, kas ir drošības neaizskaramība, ka nedrīkst mierīgi noskatīties, kā mēģina sagrābt vēl vienu valsti, un veltīgi cerēt, ka viņus tas neskars.
Domāju, ka arī citas valstis, tādas kā Zviedrija, Norvēģija, Dānija visdrīzāk rīkosies stingri. Esmu pārliecināts, ka Lielbritānija noteikti nāks palīgā, taču žēl, ka tagad tai nav tādu spēju, kādas bija pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Droši vien Vācija būs spiesta kaut ko darīt, taču ir problēmas no nācijas gribas un spēju, ko viņi var piešķirt, viedokļa.
Krievija nodarbosies ar propagandu, dezinformāciju. To tā dara arī pašlaik. Zīmīgas ir pēdējās divas nedēļas – pēc tam, kad Lielbritānijas vadība, MI-6 vadītāja, aizsardzības štāba priekšnieks pateica, ka jāgatavojas karam, ka Krievija ir ienaidnieks, sākās negatīvisma vilnis.
Krievijas piektā kolonna Apvienotajā Karalistē sāka runāt, ka “mēs par šo valdību nekarosim”, “mūsu bērni nedosies mirt”. Saprotams, ka tā ir manipulācija, jo cilvēki karo nevis par valdību, bet par savu valsti, savu dzīvesveidu, brīvību un citiem principiem. Absolūti acīmredzams, ka Krievija ir ieguldījusi šajā propagandistiskajā kampaņā, cenšoties sist pa nācijas gribu pretoties.
Jā, esam noguruši, bet mums ir iespēja noturēties
Nu ko, ir svarīgi, ka pretsvarā negatīviem scenārijiem un tendencēm jūsu vārdos var atrast arī iemeslus optimismam.
Zināt, Latvija, Baltijas valstis ir mums tuvas valstis. Mums ir bijusi līdzīga traumējoša pieredze, atrodoties šajā gulagā, PSRS. Tagad mēs jūtam un novērtējam patieso atbalstu no jūsu valdībām un pilsoņiem. Un, lūk, pat ne viņiem, bet tālākiem draugiem Rietumeiropā es bieži saku tādu lietu, kādam varbūt abstraktu, bet man tai ir dziļa jēga. Mūsu valsts, kad tā parādījās jaunāko laiku vēsturē, Ukrainas Tautas Republika, tai nebija nacionālās vienotības, tajā bija atšķirīgas politiskās pieejas; bija problēmas ar vienota karaspēka veidošanu. Un faktiski bija tikai viena sabiedrotā – Vācija, kas zaudēja Pirmajā pasaules karā. Savukārt mēs pēc tam nespējām apvienoties. Bet ienaidnieku, kas bija pret mums, izrādījās ļoti daudz… Kāds no mūsu vēsturniekiem teicis, ka “mūsu vectēvi zaudēja Ukrainas Tautas Republiku, bet pēc tam mēs ēdām savus bērnus” (domāts 1932.–1933. gada holodomors – red.) Man liekas, ka Ukrainas sabiedrība tagad to ļoti labi apzinās.
Jā, jūsu vēsturiskais salīdzinājums ir saprotams.
Tagad, kopumā skatoties, ar visām nekārtībām, kādas ir, problēmām frontē, zināmām politiskajām grūtībām, kādas pašlaik eksistē Ukrainā, kopumā situācija ir sarežģīta, bet noteikti ne katastrofāla. Neskatoties ne uz ko, ir pozitīvas lietas. Tā ir nacionālā vienotība, tā ir sabiedrība, kas ir iesaistīta valsts aizsardzībā, un, protams, tie ir bruņotie spēki, vieni no kaujasspējīgākajiem pasaulē, rūdīti šajā mūsdienu karā. Tagad mums ir daudzi partneri, diemžēl ne sabiedrotie, jo mēs formāli neesam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Taču esam partneri. Tā eiropieši vairāk palīdz mums, ieņemot ASV vietu… Tas ir, vēsturiski situācija ir daudz labāka – ja runājam par spēju sevi aizstāvēt, saglabāt mūsu valsts suverenitāti, lai tā nepazustu no politiskās kartes.
Jā, mēs esam noguruši. Postījumi pēc apšaudēm ir šausmīgi.
Pēdējās nedēļās cieš Odesa. Jā, arī Kijivā ir trāpījumi, citās pilsētās. Un arī turpmāk Ukrainai, manuprāt, ir jāgatavojas ilgstošam konfliktam. Taču mums ir iespēja noturēties un tuvināt šīs jaunās neizdevušās impērijas galu.
Tā ir laba ziņa ukraiņiem, jo mēs gribam dzīvot mierā, savā starptautiski atzītajā teritorijā. Mmēs nepiekrītam netaisnībai, noziedznieku nesodāmībai. Un tā ir laba ziņa visai pasaulei.
Šī impērija sevi izsmēlusi, perspektīvā tā nav dzīvotspējīga
Bet kā var vērtēt situāciju agresorvalstī?
Kopumā šī impērija ir sevi izsmēlusi, perspektīvā tā nav dzīvotspējīga, lai gan to atbalsta ķīnieši un tagad daļēji arī amerikāņi… Tādēļ jāgatavojas arī centrbēdzes tendencēm Krievijā, iespējams, plašam pilsoņu jeb daudziem pilsoņu konfliktiem. Ar laiku tas ir neizbēgami, jo Krievijai nav instrumentu, lai risinātu problēmas politiskā ceļā, civilizēti, parlamentā – patiesību sakot, īsta parlamenta nav. Tā ir totalitāra valsts, kurā Putins ar sev tuvu cilvēku starpniecību kontrolē visus varas atzarus, visu sabiedrību, medijus, biznesu un tā tālāk. Sabrukums Krievijā var notikt pēc gada, varbūt vēlāk. Tādam variantam arī jābūt gataviem – iespējami bēgļi, ieroču, narkotiku plūsmas…
Arī – draudi, bet mazāki nekā patlaban. Kuriem jāstājas pretī jau tagad.
Šajā ziņā baltiešiem un mums ir labi, ka Eiropa, arī vecā Eiropa, galu galā mostas. Nostiprinās sapratne, ka no šī kara rezultātiem būs atkarīga visa Eiropas kontinenta drošība. Turpinās nevis vienkārši Eiropas apbruņošana, bet arī apziņas militarizācija, gatavības konfliktam palielināšanās. Kāds apbruņojas vienkārši priekšzīmīgi, kā poļi, kuri iepirkuši bruņojumu vairāk par visiem un gatavojas dot pretsparu. To iepērk arī somi, bet viņi arī pirms tam bija gatavi. Tā droši vien ir viena no atzītākajām valstīm visas sabiedrības iesaistes, totālās aizsardzības ziņā. Domāju, ka arī Baltijas valstis ir nedaudz lielākā drošībā nekā pirms četriem pieciem gadiem.
Tādēļ es teiktu, ka pamats optimismam, ne visaptverošam, bet mērenam, noteikti ir. Notiek zināmas politiskās pārmaiņas, kas faktiski kalpo gan Ukrainas, gan citu “austrumu flanga” valstu interesēm.