Kad Zane pateica, ka aiziet, es biju pārsteigta. Viņi tikās gandrīz gadu, trīs mēnešus nodzīvoja kopā. Māris šķita normāls puisis — strādā par programmētāju, alga astoņi simti, adekvāts, bez kaitīgiem ieradumiem
— Kas notika? — es pajautāju. — Noguru, — īsi atbildēja Zane. Mēs tikāmies pēc nedēļas. Es apsēdos iepretim. Zane sāka stāstīt — un es sapratu: runa tiešām nebija par naudu. Bet gan par to, kā cilvēks dzīvo, kad tās ir maz.
Šobrīd citi lasaNopirku 2013.gada auto un pamatīgi iegrābos – stāstu, lai arī jūs nepieļautu to pašu
Pirmais mēnesis: taupības ilūzija
Zane pārvācās pie Māra vienistabas dzīvoklī mazpilsētas nomalē. Īrēja kopā, dalīja uz pusēm — pa diviem simtiem katrs katrs. Zanei alga deviņi simti, viņam astoņi. It kā normāli mazpilsētai.
— Pirmajās nedēļās es domāju: cik viņš ir malacis, taupīgs, racionāls, — stāsta Zane. — Pirka produktus pēc akcijām, meklēja atlaides, salīdzināja cenas dažādos veikalos. Bet pakāpeniski taupīšana pārvērtās par traku.
Māris pirka tikai pašu lētāko. Maizi — sakaltušu, ar atlaidi. Gaļu — atgriezumus, ko pārdod vakarā pēc nocenošanas. Dārzeņus — nedaudz sapuvušus, no kastes “nocenotie”.
— Es teicu: Māri, nopērkam normālu gaļu. Viņš atbildēja: “Kāpēc pārmaksāt? Tas ir tas pats, tikai lētāk.” Zane mēģināja pirkt pati. Atnesa normālus produktus. Māris sarauca pieri:
— Atkal iztērēji lieki? Es taču teicu, ka vajag taupīt.
— Māri, mēs neesam nabagi. Varam atļauties svaigu maizi.
— Varam. Bet kāpēc? Labāk atliksim. Atliksim. Šis vārds kļuva par viņa mantru.
Šobrīd citi lasaĪsumā par acu krāsu: 5 fakti, kas skaidro mūsu unikalitāti
Otrais mēnesis: kad taupība pazudina prieku
Zane mīl kafiju. Labu, kafejnīcā, ar pienu. Reizi dienā, pa ceļam uz darbu — viņas mazais rituāls. Māris uzzināja, cik tas maksā:
— Divi eiro par kafiju?! Tu nopietni? Tie ir sešdesmit mēnesī.
— Māri, tas ir mans prieks.
— Nopērc šķīstošo. Zane atteicās. Turpināja pirkt kafiju. Māris katru reizi saviebās, komentēja, nopūtās.
Pēc tam bija Zanes dzimšanas diena. Viņa gribēja atzīmēt restorānā. Ne dārgā — parastā, kur vidējais rēķins ir 20 eiro uz cilvēku. Māris atteicās:
— Kāpēc? Es pagatavošu mājās. Sanāks lētāk.
— Bet es gribu restorānā. Tā ir mana dzimšanas diena.
— Zanīt, nu esi saprātīga. Restorāns — tā ir izmesta nauda. Mājās tas pats, tikai trīsreiz lētāk. Izmesta nauda. Dzimšanas diena — izmesta nauda.
Zane piekrita. Māris pagatavoja vakariņas. Lētu pastu ar cīsiņiem. Pat torti nenopirka — izcepa pats no pašiem lētākajiem produktiem. Zane sēdēja pie galda, ēda pastu un domāja: tā nav gādība. Tā ir skopulība.
Šobrīd citi lasaJaunākā laikapstākļu prognoze: piektdien Latviju klās jauna sniega kārta
Trešais mēnesis: kad saproti, ka tas ir uz visiem laikiem
Māris krāja. Fanātiski, traki. Atlicināja pusi algas. Četrus simtus mēnesī. Dzīvošanai palika 400.
— Kam tu krāj? — Zane reiz pajautāja.
— Nākotnei.
— Kādai nākotnei?
— Nu, dzīvoklim, mašīnai, pensijai.
— Māri, tev ir trīsdesmit divi gadi. Tu gribi visu mūžu tā dzīvot? Taupībā un atteikumos? Viņš paskatījās uz viņu nesaprotoši:
— Tagad vajag krāt. Pēc tam sāksim dzīvot. Pēc tam. Bet kad būs tas “pēc tam”? Pēc desmit gadiem? Divdesmit?
Zane saprata: Mārim dzīve nav tagad. Tas ir kaut kas, kas būs kaut kad, kad sakrāsies pietiekami daudz naudas. Bet pagaidām — stingras taupības režīms.
Nekādu restorānu. Nekādu ceļojumu. Nekādu spontānu pirkumu. Nekāda prieka…
— Es reiz ierosināju brīvdienās aizbraukt uz Tallinu, — stāsta Zane. — Lēti, ar autobusu, ar nakšņošanu pie draudzenes. Viņš atteicās: “Biļetes dārgas. Labāk mājās pasēdēsim.” Mājās. Vienmēr mājās. Tāpēc ka jebkura iziešana ārā nozīmē tēriņus.
Brīdis, kad Zane neizturēja
Lūzums notika trešajā mēnesī. Zanei saplīsa telefons. Vecs, pieci gadi, ekrāns saplaisājis, baterija netura. Viņa aizgāja uz veikalu, nopirka jaunu. Ne aifonu — parastu, par 250. Viņas nauda, viņas alga. Māris ieraudzīja telefonu:
Šobrīd citi lasaVisi ieslēdz ”augša-apakša” režīmu un gaida perfektu rezultātu: kā patiesībā pareizi lietot cepeškrāsni
— Kas tas ir?
— Jauns telefons. Vecais saplīsa.
— Kāpēc pirki? Varēja taču saremontēt.
— Māri, tam ir pieci gadi. Vienkāršāk ir nopirkt jaunu.
— Tu iztērēji 250?
— Mana nauda.
— Bet mēs taču krājam.
Zane sastinga:
Maestro Raimondam Paulam pārdomas mūža un gadumijas krustcelēs
— Ko nozīmē “mēs krājam”? Tie ir tavi uzkrājumi, nevis mani.
— Mēs esam pāris. Mums jākrāj kopā. Bet tu šķied naudu par muļķībām. Muļķības. Telefons — muļķības.
Zane paskatījās uz viņu un saprata: viss.
Kāpēc viņa aizgāja
Mēs sēžam, dzeram kafiju. Zane nogurusi saka:
— Saproti, runa nav par to, ka viņš nopelna tikai nedaudz virs 800. Es nemeklēju bagātnieku. Man ir svarīgi kas cits.
— Kas?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk