Samilstot vides problēmām, pēdējās desmitgadēs arī teātrī ienāk jaunas, ar vidi un ekoloģiju saistītas idejas – gan formā, gan saturā. Pētniece Kitija Balcare, dramaturgs Evarts Melnalksnis un režisors Jānis Balodis Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” skaidro, kas ir ekodramaturģija un ekoteātris un kas to atšķir no citām teātra formām.
Pētnieces Kitijas Balcares promocijas darbs “Skatuves māksla ekokritikas diskursā: ekoteātris Latvijā 21. gadsimtā” ir pirmais sistemātiskais pētījums, kas pievēršas teātra izrāžu analīzei ekokritikas diskursā kontekstā ar vides konfliktiem. Balstoties posthumānisma teorētiskajos skatupunktos, pētnieces darbā izvērsti ir skaidrota ekokritiskā tuvskatījuma pieeja izrāžu analīzē.
“Laikam jau pati īsākā definīcija būs tā, ka ekoteātris ir darbs par cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules esošajām attiecībām. Šajā jēdzienā mēs varam ietilpināt visu – dabu, vidi, konkrētas sugas, arī citus cilvēkus, dažādas problēmas, kuras mēs ar aci neredzam, piemēram, piesārņojumu.
Ekoteātris ir par to, kā cilvēki veido attiecības ētiskā izpratnē un arī par to, kā top pati izrāde, piemēram, kur tiek iegūti materiāli scenogrāfijai, un kur tas viss paliek pēc tam,” stāsta Kitija Balcare.
Ekoteātris nav nekas jauns
Patiesībā daudzi no mums jau ir redzējuši un piedzīvojuši iestudējumus, kas iederas ekoteātra žanrā. Tāds ir, piemēram, režisora Valtera Sīļa 2012. gadā veidotais muzikālais pārgājiens “Mārupīte”, kas toreiz tika veltīts Mārupītē notikušajai katastrofai, kas vēl joprojām tiek uzskatīta par otru nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgās Latvijas laikā. Šis iestudējums uzskatāms par pirmo ekoteātra piemēru Latvijā.
“Mārupītes” dramaturgs Jānis Balodis atzīst – tolaik veiksmīgi saprast, kā pareizi runāt par vides un ekoloģijas tēmām teātrī, esot bijis izaicinoši, jo kolēģu vidū iepriekš neviens neko tādu nebija darījis.
“Mēs sākām ar izpētes procesu – es skatījos piemērus no “The Guardian”, kurā tika aktualizēta ekoteātra problemātika un analizētas dažādas lugas,” Jānis Balods atceras.
Jaunākās paaudzes un viņu vecāki noteikti ir pazīstami arī ar Latvijas Leļļu teātrī vēl joprojām aplūkojamo režisora Edgara Kaufelda iestudējumu “Lasis Stasis”, kas vēsta par laša piedzīvojumiem ceļā uz Atlantijas okeānu. Izrādē ne tikai tiek skartas ekoloģiskas tēmas, bet lielākā daļa no lellēm un dekorācijām izgatavotas no otrreiz pārstrādājamiem materiāliem un saziedotiem un darbnīcās atrastiem audumiem.
Paaudžu vērtību iezīmēšana
Ekoteātra žanrā iegulstas arī šī gada starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus” izrādītais iestudējums “Ummis un lobēlija”, kas bija poētisks veltījums nevienlīdzīgajai pretstāvei starp dabas autonomiju un civilizācijas spiedienu. Izrādes centrā bija Umja ezers un Sarkanajā grāmatā ierakstītā Dortmana lobēlija, kurai nepieciešami īpaši tīri augšanas apstākļi. Iestudējuma dramaturgs Evarts Melnalksnis uzskata – veidojot šo izrādi, radošās komandas pašmērķis neesot bijis veidot ekoizrādi.
“Tā drīzāk bija vienkārša vēlme likt teātra objekta centrā kaut ko, kas iepriekš mazāk parādās – ezers. Mums bija svarīgi par to runāt, lai tiktu ārā no civilizācijas spiediena un visa tā, ko raisa dzīve pilsētā. Arī teātra veidošana bieži vien ir sēdēšana tumšā telpā un diezgan saspiestos apstākļos.
Man likās – ja es taisīšu izrādi par dabu, es biežāk varēšu būt ārā, dabā. Un tā arī notika,” atceras Evards Melnalksnis.
Viņaprāt, ekoteātris raksturo mūsdienās dzīvojošo paaudžu vērtības. “Mainās fokuss no cilvēkiem, kas pāriet uz kaut ko, kas agrāk ir bijis tāds margināls. Mēs cenšamies iedot balsi vai rīcībspēju kaut kam, kas agrāk nav bijis centrā, bet ir bijis kaut kas, kas mums palīdz dzīvot,” saka dramaturgs, kurš uzskata, ka
dabas tiesības lielā mērā var salīdzināt ar sieviešu tiesībām, un ekoteātri – ar feminismu.
“Man tas liekas ļoti skaisti, un es ceru, ka arī lielākās teātra institūcijās, kas vēl joprojām ir visai patriarhālas, varētu kaut kādā brīdī ienākt ekoteātris,” Evards Melnalksnis stāsta. Kitija Balcare gan uzskata, ka šāds process jau ir sācies, un arī sabiedrības interese par ekoteātra žanru ir pamanāma. Piemēram, Dailes teātra “Spēlmaņu naktī” apbalvotā izrāde “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”, viņasprāt, ir pilna ar ekoteātrim raksturīgiem elementiem.
Iespēja daudzbalsībai
Ja tradicionāli pieņemts, ka dažādās mākslas izteiksmes formās ticis pētīts, kā tiek risinātas sociālas situācijas – attiecības ģimenē, sabiedrībā vai kādā kopienā, tad ekodramaturģija piedāvā attiecības ielikt mazliet plašākā kontekstā. “Tā piedāvā jautājumu – kur mēs esam? Respektīvi, mēs ņemam vērā arī to, kāda ir vide, kurā tās attiecības notiek un kā tā ietekmē mūsu attiecības,” stāsta Kitija Balcare.
Viņa novērojusi, ka Latvijā izrādes, ko varētu ierindot ekoteātra kategorijā, veido personībās balstīti mākslinieki. Proti, tādi, kuriem pašiem personīgi ir svarīgas tēmas, kuras viņi aplūko. Piemēram, Krista Burāne, Kristīne Brīniņa, Barbara Lehtna un daudzi citi. “Tie parasti ir pilsoniski aktīvi cilvēki dažādos jautājumos, arī vides lietās,” pētniece saka.
Ja, domājot par tradicionālajām teātra formām, var domāt par varoņu pareizajām vai nepareizajām izvēlēm jeb pozīciju un opozīciju, ekoteātris drīzāk piedāvā vietu daudzbalsībai un diskusijai, kur taisnība var būt vairākām pusēm.
“Ekoteātrī mēs neteiksim, ka nedrīkst cirst kokus. Tur būs iespēja diskusijai. Tā būs kā iedomātības telpa, kur mēs ieraugām dažādas iespējas un dažādus viedokļus, un arī dramatiski mēs varam dzirdēt dažādas paralēlās stāsta līnijas, paaudžu stāstus, dažādu sabiedrības grupu stāstus. Ekoteātrim piemīt iekļaujoša daba, jo tas spēj dot platformu dažādiem viedokļiem,” skaidro Kitija Balcare.
Izrāde “Visi putni skaisti dzied”
Foto: Agnese Zeltiņa