Saruna par lielāko par dzīvi
Aktrises Guna Zariņa un Maija Doveika kopā ar režisori Inesi Mičuli Latvijas Radio 3 raidījumā “Šņorbēniņi” dalījušās pārdomās par sievietēm, traģēdijām un tēmām, kas cilvēka dzīvē un kultūrā ir nozīmīgākas par pašu cilvēku. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, sarunas pamatā ir viņu kopīgā pieredze darbā ar antīkajā kultūrā balstītiem traģēdiju tekstiem, kas mūsdienu teātrim ir samērā ekskluzīva joma. Raidījuma vadītāja ir teātra zinātniece Zane Radzobe.
Traģēdijas kā retums
Inese Mičule uzsvēra, ka traģēdijas mūsdienās ir liels retums, jo tās nav vienkārši stāsti par nāvi, bet gan par neizbēgamām beigām, kur varonis sastopas ar kaut ko sevī lielāku. “Traģēdijas dod iespēju parunāties par to, kas ir lielāks par dzīvi,” atzina Mičule. Viņa piebilda, ka traģēdijas varonim liek saskarties ar morāles vērtībām un izvēlēties starp savu “mazumu” un “lielumu”, kā arī piedomāt pie darba mēroga un telpas radīšanas.
Personiskie mērogi
Guna Zariņa atzina, ka viņai jēdzieni “lielums” un “mērogs” vienmēr izsaka visu, un, strādājot pie izrādes, ir jēgpilnāk risināt lielus jautājumus, nevis “skrumzināties” pa sīkumiem. Maija Doveika piebilda, ka šie vārdi varbūt ne vienmēr precīzi izsaka to, ko tie nozīmē, taču ikdienā par tiem nākas domāt. Sarunas laikā tika skarts arī jautājums par to, kā traģēdija “izģērbj” aktieri, pieprasot īpašu drosmi.
Antīkās traģēdijas mūsdienu kontekstā
Diskusija raisīja jautājumu par to, kāpēc tieši traģēdiju tēmas tiek aktualizētas. Teātra zinātniece Zane Radzobe norādīja, ka traģēdijas ir stāsti, kur beigas ir neizbēgamas, un tam, ar ko varonis sastopas, jābūt lielākam par viņu pašu. Lai gan teorētiski kopš 20. gadsimta vidus Rietumos uzskata, ka nekas nav lielāks par cilvēku, 21. gadsimtā šī domāšana arvien mainās.