Futbols
Edmunds Novickis: Latvijas futbolam 2025. gads nebija pārāk veiksmīgs, taču vēlos uzsvērt, ka šim teikumam nevajag likt vienādības zīmi ar teikumu “Latvijā ir švaks futbols”. Tās ir nesaistītas lietas. Bet šis gads Latvijas futbolam patiešām bija necils, kas bija arī triviāla iemesla dēļ – sportiskās veiksmes trūkuma dēļ. Kā piemēru varam izmantot RFS, kas sasniedza ļoti daudz 2024. gadā. Ja RFS to spēja vienā gadā, tad neredzu pamatu, lai līdzīgi sasniegumi nebūtu iespējami arī nākamajā gadā. Bet šogad tas neizdevās, pietrūka veiksmes.
Pozitīvais toties 2025. gadā bija “Riga” starts Eirokausos. “Riga” parādīja Latvijas klubu spēku, pārvarot divas kārtas Eirokausos pret nopietna līmeņa pretiniekiem un patiešām ļoti sīvi cīnoties pret Prāgas “Sparta”, principā kā līdzīgs pret līdzīgu. Pa līgas zaru gandrīz aizšauties līdz Konferences līgas grupas turnīram – tā ir patiešām liela lieta.
Otrs pozitīvais, kas gan diemžēl nepārvērtās taustāmā rezultātā, kas savukārt futbolā ir pats galvenais, bija Latvijas vīriešu izlases sniegums laukumā. Jā, labu rezultātu nebija daudz, bet sniegums bija patīkams. Jāpiemin, ka kvalifikācijas maču šogad bija maz, turklāt divas spēles bija pret Angliju, un šīs spēles grūti izmantot analīzei, ņemot vērā pretinieku spēku, tāpēc principā ir grūti pateikt, vai Latvijas izlase iet pareizu vai nepareizu ceļu, bet man šķiet, ka virziens tomēr ir pareizais. Ja 2024. gadā spēļu iznākumi Nāciju līgā bija nepatīkami, tad tagad jau pret klasi augstākām komandām likās, ka esam tuvāk panākumiem – četrās spēlēs pret Serbiju un Albāniju aizķerts viens punkts, kamēr pārējie trīs bija minimāli zaudējumi. Sniegums bija cerīgāks nekā iepriekš. Diemžēl šis iespaids tika pabojāts ar neuzvarēto spēli pret Andoru.
Vēl pie pozitīvā man sanāk mūsu abi “skoti” – Daniels Balodis iesita uzvaras pret Glāzglovas “Celtic” un Kristers Tobers ieguva Skotijas kausu.
Negatīvais – Latvijas izlases rezultāti, neskatoties uz cerīgo sniegumu laukumā. Liels trekns negatīvs traips bija palikšana bez Eirokausu pamatturnīra, it sevišķi RFS neizmantotās iespējas. Arī ar it kā pateicīgu izlozi tomēr neizdevās tikt kaut vai Konferences līgā.
Negatīvais noteikti bija arī vairāku vadošo Latvijas futbolistu veselības likstas. Tas pabojāja gan individuālos sasniegumus, liedzot, piemēram, Toberam spēlēt Eirokausos un Uldriķim spēlēt Vācijas kausā, gan arī Latvijas izlases jaudu.
2025. gadā to negatīvo varēja atrast vairāk, jā, taču mans secinājums nav klasiskais “viss ir slikti”. Drīzāk Latvijas klubu futbols ir sevi tik spēcīgi pieteicis, ka ir reāls pamats cerēt arī uz augstākiem sasniegumiem.
Telpu futbols
Agris Suveizda: Trešo, taču arī pēdējo sezonu pēc kārtas Latvijas finālsērijā spēkojās abi galvaspilsētas smagsvari “Riga” un RFS. Ja janvārī Baltijas kausa (1:0) un aprīlī Latvijas kausa (6:1) finālos līksmoja RFS, tad galveno trofeju – Virslīgas kausu un Eirokausu ceļazīmi – atkal ieguva “Riga”, finālsērijā uzvarot ar 4-2 (4:1, 3:4, 2:1, 2:3, 5:0, 6:1). RFS savāca savu visu laiku labāko sastāvu, pastiprinoties ar Brazīlijas, Argentīnas, Portugāles un Serbijas izlašu veterāniem, taču vēl pirms finālsērijas pēdējās spēles šokējoši atlaida titulēto portugāļu treneri Orlandu Duarti un, samierinājusies ar trešo sudrabu pēc kārtas un netikšanu uz Eirokausiem, pēc sezonas beigām komandu izformēja.
RFS izformēšana gan bija laime nelaimē, jo izvēles priekšā nostādīja arī virkni Latvijas izlases vadošo spēlētāju. 2024. gada Latvijas labākais futzālists Edgars Tarakanovs devās uz Beļģijas flagmani “Anderlecht”, Miks Babris un Andrejs Baklanovs nonāca Portugāles un Itālijas augstākajās līgās, bet Artjoms Troickis pārcēlās uz Polijas 1. līgu. Iespējams, arī nokļūšana jaunā vidē sekmēja ļoti labu gadu Latvijas izlasei, kas turpināja gatavoties debijai Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas jau šomēnes notiks “Arēnā Rīga” – 21. janvārī pret Gruziju, 25. janvārī pret Franciju un 28. janvārī pret Horvātiju.
Latvijas izlase 2025. gadā nopelnīja ļoti cienījamu bilanci 4-2-2 pret FIFA ranga labāko četrdesmitnieka izlasēm (pret Portugāli 1:3, 2:5, pret Čehiju 1:1, pret Indonēziju 3:2, pret Nīderlandi 3:2, pret Ungāriju 2:1, 4:4, pret Rumāniju (3:1), rangā uzlidoja uz 52. vietu un pateicībā pagarināja līgumu ar itāļu galveno treneri Masimiljāno Bellarti. Valstsvienību uz zemes gan arī nolaida divi sāpīgi klupieni pēdējā pārbaudes turnīrā pret Kosovu (4:7) un Lietuvu (1:4), tomēr finālturnīru var gaidīt ar patīkamu satraukumu. Liels notikums priekšā arī čempionvienībai “Riga”, kas pārvarēja divas kārtas Čempionu līgā un trešo sezonu pēc kārtas iekļuvusi Eiropas labāko astoņniekā – februāra un marta mijā 1/4 finālā pretī stāsies iepriekšējo trīs Čempionu līgas sezonu uzvarētāja Spānijas “Palma”.
Vieglatlētika
Rolands Eliņš: Pasaules čempionātā vieglatlētikā Latvijas izlasei 2025. gadā bija skaitliski vismazākais dalībnieku skaits kopš neatkarības atjaunošanas un izdevās gūt Latvijas vieglatlētikas vislielāko panākumu pasaules čempionātos. It kā paradoksāli, bet šoreiz notika tieši šādi. Anete Sietiņa ieguva sudrabu medaļu šķēpmešanas sacensībās, savu pirmo cēlmetālu elites sacensībās (OS, PČ un EČ), kas bija ar īpašu gandarījumu, ņemot vērā, cik maz pietrūka divos iepriekšējos gados. Bet tagad – personīgais rekords tieši sezonas kulminācijā.
Ar Sietiņas nopelniem Latvija ieņēma 27. vietu PČ medaļu kopvērtējumā. Nevar tā 100% apgalvot, ka viņas izcilais sasniegums izglāba visu vieglatlētikas gadu, jo pozitīva bilde krāsojās arī jauniešu līmenī – kārtslēcējs Valters Kreišs ieguva medaļas gan EČ U23, gan universiādē, Adriana Krūzmane un Brenda Apsīte tika pie Eiropas jauniešu medaļām trīssoļlēkšanā, Eiropas Jaunatnes festivālā triumfēja Toms Samauskis.
Taču vairākiem spēcīgiem Latvijas vieglatlētiem šis gads sportiskajā ziņā nebija izcils – daudz traumu. Tas noveda pie nebūt ne paša spēcīgākā sastāva Eiropas komandu čempionātā, kur B divīzijā nācās palikt pēdējā vietā, kas kritiķiem atkal lika sarosīties par Latvijas vieglatlētikas situāciju. No otras puses – tas nozīmēja palikšanu 32. vietā Eiropā, kas nemaz tik traģiski neizklausās.
Pludmales volejbols
Jānis Celmiņš: Zelts pasaules čempionātā dāmām – tas ir spilgtākais, kas jāmin runājot par Latvijas pludmales volejbolu. Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova aizvadīja ļoti stabilu un ļoti pārliecinošu sezonu, tās pašā noslēgumā Adelaidas smiltīs Austrālijā izrokot zeltu. Līdz 2026. gadam Latvijas pludmales volejbolistiem bija izdevies izcīnīt ļoti skaļas uzvaras un spilgtus titulus, taču aizvadītajā tikām arī pie pirmās godalgas arī pasaules čempionātā – uzreiz zelts!
Vīru konkurencē pasaules pludmalēs aizvadītais gads veiksmīgs bija “tēvam un dēlam” – ļoti pieredzējušajam Mārtiņam Pļaviņam un gados jaunajam Kristianam Fokerotam “Elites” turnīru pamatsacensībās izdevās noturēties visu gadu, turklāt vairākkārt iekļūt arī labāko četriniekā. Tas vainagojās ar pārliecinošu kvalificēšanos pasaules čempionātam, kā arī izcīnītām sudraba medaļām sezonas noslēgumā “Elite” turnīrā Brazīlijā. Lai gan pasaules un Eiropas čempionātos kāroto sasniegt neizdevās, diezgan droši var apgalvot, ka ar aizvadīto sezonu abi ir ļoti apmierināti, divos vārdos šo gadu Pļaviņš un Fokerots var raksturot ar vārdiem “ļoti stabils”.
Jauniešu vecumā skaļi atkal sevi pieteica Fokerots, kurš savā pēdējā pasaules U21 čempionātā (nākamgad šajā vecumā viņš vairs startēt nevarēs) tika pie zelta kopā ar savu potenciālo nākotnes pārinieku arī pieaugušo kārtā Gustavu Auziņu. Tādejādi abi tikuši jau pie četrām no piecām augstākā kaluma godalgām jauniešu vecuma pasaules un arī Eiropas čempionātos.
Renes sporta veidi
Matīss Kleinbergs: Mārtiņa Bota un Roberta Plūmes otrā vieta pagājušās sezonas ieskaitē mazliet notušēja kopumā neveiksmīgu sezonu Latvijas kamaniņu sportā. Vasaras pārtraukumā Kristers Aparjods pieņēma lēmumu strādāt ar fiziskās sagatavotības treneri Mihailu Arhipovu, lūkojot uzlabot sniegumu startā. Šajā elementā uzlabojumi, ja salīdzinām ar pagājušo sezonu, ir novērojami, jo pirmo trīs posmu vieninieku sacensībās Aparjods ne reizi neuzrādīja sliktāku starta laiku par sesto.
Protams, priekšā ir olimpiskās spēles, kur galvenās un, visticamāk, vienīgās Latvijas godalgu cerības gulsies uz kamaniņu braucēju pleciem. Tiesa, šobrīd starp reāliem godalgu kandidātiem minēt var tikai robotus.
Bobsleja saimē 2025. gads bija gana trauksmains, jo amatu pameta ilggadējais izlases galvenais treneris Sandis Prūsis. Viņa vietā stājās Emīls Cipulis, aizsākot jaunu ēru Latvijas bobslejā, tomēr līdz šim vērā ņemami vai atzīstami rezultāti izpalikuši. Diezgan droši var apgalvot, ka pagaidām netiek attaisnotas arī bobsleja saimes pārstāvju pirms sezonas izteiktās prognozes un cerības.
Skeletons Latvijas renes sportā joprojām ir jaunākais no trim dēliem. Ne tikai pārnestā, bet arī burtiskā nozīmē. Latvijas izlasē tikai divi sportisti ir sasnieguši 20 gadu slieksni, līdz ar to rezultātus objektīvi gaidīt būtu, nevis olimpiskajās spēlēs, kas sāksies pēc pusotra mēneša, bet gan spēlēs, kuras norisināsies pēc četriem gadiem.
Slēpošana/biatlons
Rolands Eliņš: Patīk tas vai nē, bet no 2025. gada Latvijas biatlonā vietējā sporta folklorā paliks Andreja Rastorgujeva un Ilmāra Briča konflikts. Ar ļoti nepatīkamu pieskaņu, kas noveda pie savainojumiem Latvijas izlases līderim, sieviešu izlases trenera diskvalifikācijas, un nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka Latvijas biatlona izlases mikroklimats līdz ar to spēcīgāks nekļuva. Olimpiskajā sezonā izveidots sociālo tīklu konts “Biathlon Team Latvia”. “Pieseko “Biathlon Team Latvia” un nepalaid garām intervijas, foto un video no Olimpiskās sezonas!” saviem sekotājiem rakstīja Baiba Bendika. Šajā kontā tiek publicēti Latvijas biatlonistu starta laiki un rezultāti, izņemot Rastorgujevu.
Arī sportiskajā ziņā Latvijas biatlonā šis gads nebija tik spēcīgs kā iepriekšējais, taču varbūt tādēļ, ka 2024. gadā Rastorgujevs ar PČ sudraba medaļu latiņu bija pacēlis augstāk. Arī 2025. gadā Rastorgujevs ieguva medaļu PK posmā, kas nebūt nav ikdiena Latvijas biatlonā, turklāt pozitīvs skats arī nākotnē – Birkentāls šīs sezonas sākumā sasniedz stabilus un cerīgus rezultātus, lieliski Pasaules kausā startēja Estere Volfa, par sevi liek runāt vēl pavisam jaunais talants Rihards Lozbers. Skaidrs, ka šīs sezonas galvenais atskaites punkts būs olimpiskās spēles, taču pamats optimismam ir arī par nākotni.
2025. gads nāca ar pauzi Latvijas distanču slēpošanas un kalnu slēpošanas līderu karjerās. Patrīcijai Eidukai iepriekšējā sezona sanāca ļoti samocīta un veselības apsvērumu dēļ tika noslēgta priekšlaicīgi, tāpat trauma lika ilgu laiku izlaist Dženiferai Ģērmanei. Tagad viņas abas atgriezušās augstākā līmeņa sacensībās, un Ģērmane pavisam nesen uzrādīja teicamus rezultātus, divos PK posmos pēc kārtas iegūstot vietas labāko desmitniekā. Tie ir rezultāti, par kuriem Latvijas sports kalnu slēpošanā iepriekš principā varēja tikai sapņot.
Motoru sports
Gatis Liepiņš: Arī šogad Latvija bija pārstāvēta rallija pašā elitē – Mārtiņš Sesks un Renārs Francis piedalījās septiņos WRC posmos. Sportiskajā ziņā viņu starts bija apmēram tāds, kādu jau varēja gaidīt. Sezonas pēdējā posmā Saūda Arābijā Sesks apliecināja savu potenciālu un ātrumu, bet arī tur beigās bija neveiksme, tāpat kā vairākas reizes pārējā sezonas gaitā, nedaudz sanāca arī pārcensties dažbrīd. Līdz ar to nu nevar teikt, ka beigu rezultāti būtu bijuši kas pārdabisks – apmēram kā varēja gaidīt.
Motokrosā Paulam Jonasam patraucēja traumas, kas lika lielu daļu sezonas izlaist, un tad nu arī MXGP kopvērtējumā vieta nebija tik augsta (15. vieta). Blakusvāģu motokrosā brāļi Lielbārži ieguva ceturto vietu pasaulē, un pie gada panākumiem noteikti arī jāatzīmē Andžeja Ļebedeva Eiropas vicečempiona tituls spīdvejā.