Aizvadītā gada nogalē Rīgas dome (RD) pieņēma jaunā gada sagaidīšanas uguņošanas noteikumus. Tagad atļauts šaut svētku salūtu tikai vienu stundu pēc jaunā gada atnākšanas pēc Latvijas laika. Visos citos laikos uguņošana uzskatāma par pārkāpumu un tiks administratīvi sodīta.
Šī RD iniciatīva jau tās pieņemšanas brīdī izpelnījās kritiku un ironiskas piezīmes no visām pusēm. Vieni uzskatīja, ka šis solis ir Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka spalvu spodrināšanas pasākums, citi izteica šaubas par to, kā šo noteikumu ievērošanu varēs izkontrolēt, jo “tāpat būs tie, kas šaus pēc Maskavas laika, kā vienmēr”.
Jau pirmajā jaunā gada dienā, 1. janvārī, Ratnieks paziņoja, ka “Vecgada vakarā Rīgas pašvaldības policijai par pirotehnikas izmantošanu bija 46 izsaukumi. Piecos gadījumos “pieķerti pie rokas”. Pārējos tiks veikta padziļināta izpēte, noskaidrojot no kaimiņiem vai ēku video novērošanas kamerām vainīgos. Pilnīga atskaite būs nākamnedēļ”.
Šis RD mēģinājums ierobežot pirotehnikas lietošanu pilsētā jāvērtē vairākos aspektos. No politiskā aspekta šie uguņošanas ierobežojumi tika virzīti kā aizliegums šaut salūtu pēc Maskavas laika. Tieši tāda vēstījuma nodošana acīmredzot bija arī plānota, jo salūta ierobežojumus varēja viegli pamatot ar gluži sadzīviskiem iemesliem. Kaut vai lai mazāks stress (īsāks laiks) būtu jāpārcieš daudzu rīdzinieku ģimenes mīluļiem – mājdzīvniekiem. Vai aiz cieņas pret Ukrainas kara bēgļiem, kuriem šī salūta šaušana var asociēties ar cita veida šaušanu.
Tā vietā bez aplinkiem un politiskām viltībām tiešā tekstā tika teikts: “Jaunie noteikumi tapuši, lai lauztu gadiem iesakņojušās tradīcijas daļā sabiedrības, kas pirotehniku lieto Jaungadā, lai slavinātu agresorvalsti.”
Par šī soļa efektivitāti pāragri spriest, lai gan jebkurā gadījumā ģeopolitiskā situācija neļauj mums iecietīgi raudzīties pat uz niecīgākajām “agresorvalsti slavinošām” izpausmēm. To, ko šajā jautājumā var atļauties Parīzē vai Berlīnē, nevaram atļauties mēs. Lai gan arī viņiem būtu savi, ne mazāk nopietni iemesli, kāpēc ierobežot uguņošanas visatļautību.
Ja reiz piesaucam citu valstu pieredzi, tad jārunā par pašu galveno. Par pirotehnikas lietošanas bīstamību, tās regulēšanas nepieciešamību un lietderību. Jau pieminētajā Francijā un Vācijā katru gadu galvenā 1. janvāra ziņa ir: cik mašīnas sadegušas, cik ugunsgrēku notikuši un cik cilvēku savainoti. Apmēram kā pie mums pirms gadiem divdesmit nākamajā dienā pēc Jāņu nakts svinībām. Vēl pirms gadiem desmit līdzīgi ziņu virsraksti bija arī Ķīnā, taču tur 2017. gadā šo pirotehnisko trakumu, kas Ķīnā bija sasniedzis gluži nebijušus mērogus, sāka visai asi iegrožot.
Arī šis gads nav izņēmums. Nodegusī baznīca Nīderlandē ir tikai kārtējais apliecinājums tam, ka Rietumeiropā ar šo uguņošanas ierobežojumu ieviešanu ir nokavējuši. Vācijā, Francijā un citur Eiropā pret uguņošanas ierobežojumiem ir paliela skepse, jo valda bažas, ka šos ierobežojumus tāpat nepildīs un tas būs liels apgrūtinājums policijai, kurai tādā gadījumā nāktos papildus konfrontēt ar to turienes sabiedrības daļu, ar kuru Eiropā neviens nevēlas konfrontēt.
Rezultātā jaunā gada sagaidīšana daudzu Eiropas lielpilsētu centros ir pārvērtusies par asām izjūtam pilnu piedzīvojumu, kura tuvumā parastam, mierīgam mietpilsonim labāk nerādīties. Tas tā maigi izsakoties.
Latvijā šī uguņošanas mānija vēl nav sasniegusi tik ekstrēmas izpausmes kā dažviet Eiropā, kur ar raķetēm gluži apzināti šauj, tēmējot ēku logos un citos mērķos. Pēdējos gados kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā uguņošana Latvijā bija pat būtiski “pierāvusies”, jo šaut salūtu vairs neskaitījās “labais tonis” un oficiālā līmenī gandrīz visur tas tika izņemts no svinību dienas kārtības. Taču ceturtajā kara gadā pie kara “jau pierasts”, un šogad uguņošanas tradīcija atgriezusies tikpat kā agrākajā intensitātē.
Prakse liecina, ka netikuma ierobežošana laikus, jau iedīglī, ir visefektīvākais veids, kā nepieļaut tā nekontrolētu izplatību. Kā to redzam daudzviet Rietumeiropā. Runa nav tikai par apzināta huligānisma prevenciju. Uguņošana, kā jau minēts, smagi ietekmē mājdzīvniekus un rada lielu stresu arī suņu un kaķu saimniekiem. Tāpat arī kāda neapzinīga pilsoņa dzimšanas dienas svinību salūts daudzdzīvokļu mājas pagalmā divos naktī ir nepārprotams sabiedriskās kārtības traucējums.
Tāpēc būtu jādomā par stingru uguņošanas noteikumu izstrādāšanu valstiskā (Saeimas) līmenī. Jau laikus, pirms notikusi kāda nelaime.
Jau dzirdu divu veidu iebildumus. Pirmais, to var atstāt katras pašvaldības ziņā. Nav ko valstij jaukties iekšā jautājumos, kas ir pašvaldību līmeņa kompetencē.
Ņemot vērā jau minēto Rietumeiropas pieredzi, kur pirotehnikas raķetes tiek atsevišķos gadījumos izmantotas kā šaujamieroči, pirotehnikas izmantošanu var vērtēt arī no nacionālās drošības aspekta. Līdz ar to tam nepieciešams valstiskais, vispārnacionālais regulējums.
Otrs iebildums ir par pašu regulāciju. Latvijā ir plaši izplatīts viedoklis, ka gandrīz jebkāda valstiska regulācija – tas esot slikti, jo ierobežojot cilvēku brīvību. Citiem vārdiem, tas esot sociālisms. Savukārt brīva, netraucēta darbība a priori esot laba, jo veicinot cilvēku iniciatīvu. Līdz ar to arī valsts attīstību. Tāpēc, ja gribam, lai mūsu valsts veselīgi attīstītos, jāmazina valstiskais regulējums un jāļauj cilvēkiem brīvi izpausties, bez liekiem ierobežojumiem.
Tā tas labi skan šo “brīvības” sludinātāju izklāstos, bet pasaules prakse liecina par gluži pretējo. Jo attīstītāka valsts, jo tajā viss ir vairāk saregulēts, reglamentēts un sakārtots. Savukārt mazattīstītajās valstīs valda haoss un katrs dara, kā grib. Tas, ka pēdējo divdesmit gadu laikā Rietumos zem iecietības, iekļaušanas un “savstarpējas sapratnes” spiediena regulācijas stingrība ir krietni atslābusi, tikai apstiprina šo sakarību. Proti, attīstīto valstu līderība kļūst aizvien vājāka.
Tajā pašā tik bieži piesauktajā Singapūrā izrāvienu izdevās nodrošināt ar stingru, drakonisku regulāciju. Tā vēl joprojām ir viena no visregulētākajām valstīm ne tikai reģionā, bet visā pasaulē. Nospļauties uz ielas tur nav brīv’. Un labi, ka nav brīv’.
Regulācijas pretinieku iecienītā frāze – aizliegumi nepalīdz, tāpat dzers kā līdz šim (pārkāps ātrumu, šaus salūtu, kad gribēs utt.) – diez vai izpelnītos Singapūras ekonomiskā brīnuma tēva Li Kuanju (Li Guanjao, kā nu kurš izrunā) atzinību. Viņš, tāpat kā cits eiropeizācijas brīnuma “tēvs”, Ruandas ilggadējais prezidents Pols Kagame, savus “brīnumus” paveica nevis ļaujot visiem brīvi darīt to, ko viņi grib, bet gan ar stingru dzelzs roku, par ko abus šo “brīnumu tēvus” kreisi liberālā sabiedrība sauc par diktatoriem un varas uzurpatoriem.
Esmu pārpārēm redzējis, kā cilvēki dzīvo zemēs, kur katrs dara, kā grib, kur valsts maz ko regulē un kur 70% iedzīvotāju ir uzņēmēji (proti, cenšas nodrošināt sev iztiku, nevis strādājot algotu darbu, bet gan paši kaut kā šiverējot). Teikšu, kā ir. Slikti dzīvo. Daudz sliktāk nekā Latvijā.
Ne tikai dzīvnieku mīļotāji, ne tikai cieša miega un klusa naktsmiera cienītāji iegūtu, ja Latvijā valstiskā līmenī būtu strikti noteikts: kur, kad un kādos apstākļos drīkst un kad un kur nedrīkst šaut salūtu. Ieguvēji būtu visi. Visa sabiedrība. Latvijas valsts kopumā.