Aizvadītais gads daudzviet Eiropā iezīmējies ar valdošo spēku popularitātes kritumu un opozīcijā esošo partiju reitingu kāpumu. Pašlaik tādās Eiropas lielvalstīs kā Vācija, Francija un Lielbritānija populārāko partiju saraksta galvgalī izvirzījušās eiroskeptiskas un populistiskas partijas, lai gan neviena no tām vēl nav tikusi pie varas.
ĪSUMĀ:
- Eiropā samazinājies atbalsts valdošajām partijām, augusi eiroskeptiķu popularitāte.
- Vācijā pie varas nākuši kristīgie demokrāti, bet viņu reitings ir zems.
- Francijas politikā turpinās haoss.
- Čehijā pie varas atgriezies miljardieris Babišs.
- Polija negrasās pievienoties prokrievisko ES dalībvalstu klubam.
- Baltkrievijas vadonis Lukašenko izmanto politieslodzītos kā ķīlniekus sarunās ar Rietumiem.
- Gruzija turpina prokrievisko kursu; Moldovā uzvar proeiropeiskie spēki.
- Lietuvā politiķi palielina spiedienu uz sabiedrisko mediju.
Šādu vēlētāju noskaņojumu savā labā labprāt izmanto Krievija, kas mērķtiecīgi atbalsta tos Eiropas politiskos spēkus, kuri tiecas vājināt Eiropas vienotību un nevēlas iesaistīties palīdzībā Ukrainai.
Piemēram, Kremlis noteikti berzē rokas par pagājušogad notikušo varas maiņu Čehijā, kur pie varas nākušais miljardieris Andrejs Babišs papildinājis pret palīdzību Ukrainai negatīvi noskaņoto Eiropas līderu klubu, kurā jau bija Ungārijas un Slovākijas vadītāji.
Vācijā pie varas nākuši kristīgie demokrāti, bet viņu popularitāte sarukusi
Februārī notikušajās Vācijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja Kristīgo demokrātu apvienība (CDU/CSU). Parakstot koalīcijas līgumu ar sociāldemokrātiem, kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs ieņēma kanclera amatu.
Merca valdība pastiprināja imigrācijas kontroli uz robežām, veica pensiju reformu, ieviesa brīvprātīgo militāro dienestu un stiprināja Vācijas atbalstu Ukrainai. Tomēr ASV ieviestie tarifi, ekonomiskā krīze, augstās enerģijas cenas, pieaugošā konkurence ar Ķīnu autoražošanā un krīze šajā industrijā, kā arī valdības nespēja vienoties par Merca vēlēšanu kampaņā solītajām pārmaiņām iedragāja kristīgo demokrātu popularitāti.
Novembrī vēlētāju atbalsts Merca partijai sasniedza rekordzemu līmeni. Septembrī nacionālistu partija “Alternatīva Vācijai”, kura vēlēšanās ierindojās otrajā vietā, pirmo reizi izvirzījās pirmajā vietā valsts mēroga sabiedriskās domas aptaujā. Tāpat aptaujas liecina, ka gandrīz puse no vāciešiem uzskata, ka valdošā koalīcija neizdzīvos līdz nākamajām federālajām vēlēšanām.
Francijas politikā turpinās haoss
Francijas parlaments septembrī izteica neuzticību Fransuā Beirū valdībai, piespiežot viņu atstāt premjera amatu. Beirū nespēja panākt vienošanos par 40 miljardu eiro deficīta samazināšanu valsts budžetā. Nepilnu dienu pēc Beirū valdības sabrukuma Francijas prezidents Emanuels Makrons premjera amatā iecēla Sebastjēnu Lekornī.
Pabijis premjera amatā vien 27 dienas, arī Lekornī demisionēja, jo – līdzīgi kā viņa priekšgājējs – nespēja panākt budžeta apstiprinājumu. Makrons viņu amatā atjaunoja, tomēr opozīcija piedraudēja ar diviem neuzticības balsojumiem.
Lai saglabātu amatu, Lekornī apturēja pensiju reformu, kas kļuva par lielāko šķērsli sarunās par budžetu. Lekornī izdevās noturēties amatā, tomēr koalīcijai par katru lēmumu joprojām ir sūri jācīnās. Lai gan likumdevēji ir pieņēmuši sociālās drošības budžetu, 2026. gadu Francija uzsākusi bez apstiprināta valsts budžeta.
Francijas valsts pārvaldē valdošo haosu zināmā mērā atspoguļoja vērienīgā laupīšana, kas notika Luvras muzejā. 19. oktobrī zagļi, izmantojot pacēlāju, iekļuva Luvrā caur balkonu. Divi no viņiem ielauzās muzejā un nozaga Napoleona dārglietas, kamēr vēl divi gaidīja viņus ārpusē. Zādzība ilga pāris minūtes, bet zagļiem izdevās aizbēgt ar astoņiem 88 miljonus eiro vērtiem priekšmetiem. Aizdomās par zādzību aizturētas septiņas personas, no kurām divas ir daļēji atzinušas savu vainu.
Pāvests ir miris; lai dzīvo pāvests!
Lielas pārmaiņas aizvadītajā gadā piedzīvoja Eiropas mazākā valsts Vatikāns, kur tika ievēlēts jauns pāvests. 88 gadu vecumā aprīlī Otrajās Lieldienās mūžībā aizgāja pāvests Francisks, kurš bija Vatikāna galva kopš 2013. gada. Francisks iegājis vēsturē kā pirmais Latīņamerikā dzimušais pāvests; viņš dzimis un audzis Argentīnā.
Konklāvā par nākamo pāvestu negaidīti tika ievēlēts ASV garīdznieks Roberts Prevosts, kurš pieņēma vārdu Leons XIV. Viņš uzņēmies atbildību par 1,4 miljardiem katoļu visā pasaulē.
Prevosts nebija starp favorītiem uz pāvesta posteni, jo daudziem šķita, ka nebūtu pareizi uzticēt Vatikāna vadību amerikānim, ņemot vērā jau tā milzīgo ASV ietekmi pasaulē.
Leons XIV ir pirmais ASV dzimušais pāvests, bet kā personība viņš ļoti atšķiras no tagadējā ASV prezidenta Donalda Trampa. Leons, kurš ilgus gadus darbojies kā garīdznieks Latīņamerikas valstī Peru, ir apņēmies vienot, nevis šķelt baznīcu. 70 gadu vecais Leons XIV ir pirmais pāvests, kurš dzimis pēc Otrā pasaules kara. Par vienu no savām prioritātēm viņš uzskata miera veicināšanu pasaulē.
Babišs atgriežas pie varas Čehijā; Polijai jauns prezidents
Čehijas parlamenta vēlēšanās oktobrī uzvarēja miljardiera Andreja Babiša vadītā partija, tādējādi viņš ieguva iespēju atgriezties Čehijas premjera postenī. Babišs jau bija Čehijas valdības vadītājs no 2017. līdz 2021. gadam. Viņa atgriešanās pie varas ir sliktas ziņas Ukrainai, jo Babišs vēlētājiem solīja, ka Čehija pārtrauks militāro palīdzību Ukrainai.
Babišs ātri vien atradis domubiedrus Eiropas Savienībā, kur līdzīgu prokrievisku politiku jau īsteno Ungārijas līderis Viktors Orbāns un Slovākijas premjers Roberts Fico. Babiša vadībā Čehija gan diez vai kļūs par pilnībā prokrievisku valsti, jo to apņēmies nepieļaut Čehijas prezidents Petrs Pavels.
Tomēr izskanējušas runas, ka Ungārija, Slovākija un Čehija varētu atjaunot eiroskeptisko “Višegrādas bloku”, kas sagādātu galvassāpes citu ES valstu līderiem.
Višegrādas apvienībā sākotnēji 90. gados darbojās arī reģiona lielvalsts Polija, taču pašlaik tās tuvināšanās ar iepriekš minēto trijotni šķiet maz ticama, jo Polija ir viena no stingrākajām Ukrainas atbalstītājām un premjera Donalda Tuska valdība ir orientēta uz sadarbību, nevis konfrontāciju ar Briseli.
Polijā tikmēr pagājušogad notika prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja konservatīvās opozīcijas kandidāts Karols Navrockis. Viņš pārspēja Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Pēc stāšanās amatā Navrockis ir centies veidot ciešas attiecības ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, bet pašā Polijā viņam ir ļoti saspīlētas attiecības ar Tuska valdību.
Lukašenko noturējies pie varas, izmanto politieslodzītos kā ķīlniekus sarunās ar Rietumiem
Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko ir pie varas jau kopš 1994. gada, un pērn janvārī viņš tika “pārvēlēts” jau uz septīto termiņu prezidenta amatā. Prezidenta vēlēšanas gan bija kārtējā demokrātijas imitācija, jo Lukašenko bija mācījies no 2020. gada prezidenta vēlēšanu kļūdām un šoreiz nekādi reāli konkurenti vēlēšanām netika pielaisti. Lukašenko tika pasludināts par “vēlēšanu” uzvarētāju ar 87% balsu.
Visu gadu Lukašenko uzmanīgi centies balansēt starp lojalitātes izrādīšanu Krievijas vadonim Vladimiram Putinam, kurš Baltkrieviju ievilka agresijā pret Ukrainu, un centieniem uzlabot attiecības ar Rietumiem, lai panāktu pret Baltkrieviju noteikto sankciju vai vismaz mīkstināšanu.
Šajā ziņā viņam izdevies atrast dzirdīgas ausis ASV prezidenta Donalda Trampa valdībā, kas piekrita atvieglot sankcijas pret Baltkrieviju.
Lai panāktu šo mērķi, Lukašenko režīms kā ķīlniekus izmantoja simtiem politieslodzīto, kas bija nonākuši cietumā par pretošanos valdošajam režīmam. Jau vasarā no ieslodzījuma tika atbrīvots trimdā dzīvojošās opozīcijas līderis Svjatlanas Cihanouskas vīrs Sjarhejs, savukārt decembrī Lukašenko režīms atbrīvoja vēl vairāk nekā 100 politieslodzīto, kuru vidū bija arī protestu kustības līdere Marija Koļesņikova un Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļackis.
Eiropas Savienības sankcijas pret Baltkrieviju tikmēr ir palikušas spēkā, jo Lukašenko režīms turpina izvērst dažādus hibrīduzbrukumus pret ES valstīm, piemēram, veicina nelegālo migrāciju un kontrabandu.
Gruzija turpina prokrievisko kursu; Moldovā uzvar proeiropeiskie spēki
Apritējis gads kopš prokremliskā partija “Gruzijas sapnis” apturēja valsts virzību uz Eiropas Savienību (ES). Prokrieviskā kursa uzņemšana izraisīja protestus, no kuriem daudzus policija izklīdinājusi ar asaru gāzi un ūdens lielgabaliem, bet demonstrantus – apcietinājusi.
Lai gan protesti turpinās un valsts attiecības ar Eiropas Savienību saasinās, “Gruzijas sapnis” nostiprina autoritāro režīmu.
Partijas kontrolētais parlaments anulē opozīcijas deputātu mandātus, apcietina opozicionārus un notiesā viņu atbalstītājus, palielināja mediju uzraudzību, ierobežo sabiedrības tiesības vērsties pret valdību, kā arī grozīja vēlēšanu likumu, aizliedzot gruzīniem balsot ārvalstu vēlēšanu iecirkņos.
Tāpat partija vienojās ar Krieviju par naftas piegādi Gruzijā jaunuzceltajai Kulevi naftas pārstrādes rūpnīcai.
Tikmēr Moldovā parlamenta vēlēšanās uzvarējuši proeiropeiskie spēki. Neraugoties uz plašajām Krievijas dezinformācijas kampaņām un centieniem panākt Maskavai tīkamu rezultātu, proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija ieguva vairāk nekā 50%. Prezidenta amatā pārvēlētā Maija Sandu sola turpināt ceļu uz ES. Proeiropeiskā valdība apstiprinājusi likumu par Krievijas kultūras centra slēgšanu, tomēr par to vēl ir jābalso parlamentā.
Armēnija un Azerbaidžāna paraksta miera deklarāciju
Azerbaidžāna un Armēnija martā vienojās par 17 punktu plānu, paverot durvis miera noslēgšanai, lai izbeigtu konfliktu Kalnu Karabahā.
Tomēr Azerbaidžāna izvirzīja Armēnijai virkni prasību, kuras Erevāna atteicās pieņemt, tādēļ miera līguma noslēgšana nonāca strupceļā.
Armēnijas un Azerbaidžānas pārstāvji augustā tikās Vašingtonā. Ar ASV prezidenta Donalda Trampa starpniecību viņi parakstīja miera deklarāciju. Erevāna un Baku vienojās atvērt Zangezūras koridoru, piešķirot ASV tiesības to pārvaldīt. Atvērto ceļu nodēvēja par “Trampa maršrutu starptautiskajam mieram un labklājībai”.
Miera deklarācijas parakstīšana pieskaita vēl septiņiem kariem, kurus, Trampa ieskatā viņam izdevies izbeigt. Tomēr noslēgtais dokuments nav juridiski saistošs; tā ir vienošanās, ka puses turpinās sarunas par iesaldēto miera līgumu. Azerbaidžāna turpina pieprasīt martā izteikto prasību izpildi, tādēļ maz ticams, ka tuvākajā laikā abas puses noslēgs īstu miera līgumu.
Skandālu dēļ atkāpās Lietuvas premjers
Lietuvā jūlija beigās no amata atkāpās valdības vadītājs Gintauts Palucks. Šādu lēmumu viņš pieņēma pēc tam, kad ap viņu sāka savilkties arvien biezāka skandālu ēna, kas galvenokārt bija saistīta ar amatpersonas darījumiem un rīcību vēl pirms stāšanās premjera amatā.
Vēl pirms valdības vadītāja atkāpšanās Lietuvas prezidents Gitans Nausēda deva premjeram divas nedēļas, lai sniegtu skaidrojumus vai atkāptos no amata.
Pēc ilgstošām politiskām diskusijām augusta beigās amatā stājās jaunā valdības vadītāja Inga Ruģiniene, kuru šim amatam izvirzīja koalīcijā ietilpstošā Lietuvas Sociāldemokrātu partija.
Līdz ar jauno premjeri izveidoja arī jaunu koalīciju, kurā apvienojās sociāldemokrāti, populistiskā partija “Nemunas rītausma”, kā arī iepriekš opozīcijā esošās “Kristīgo ģimeņu alianse” un “Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība”.
Drīz pēc jaunās valdības izveides sabiedrībā plašus protestus izraisīja jaunā kultūras ministra iecelšana. Šo amatu uzticēja “Nemunas rītausmas” pārstāvim Ignotam Adomavičam, tomēr jau 3. oktobrī viņš no amata atkāpās. Viņa vietā kultūras ministres pienākumus pārņēma sociāldemokrātu deputāte Vaida Aleknavičiene.
Lietuvas politiķi palielina spiedienu uz sabiedrisko mediju
Gada nogalē satraucošas ziņas par iespējamām pārmaiņām tuvākajos gados saņēma Lietuvas sabiedriskais medijs LRT. Seims nobalsoja par LRT budžeta iesaldēšanu uz turpmākajiem trim gadiem. Turklāt paredzēts, ka pēc šī perioda finansējums varētu pat samazināties, jo no 2029. gada plānots LRT piešķirt mazāku daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Kritiķi norāda, ka šāda rīcība būtiski ierobežo medija attīstības iespējas, īpaši ņemot vērā iepriekš plānoto budžeta pieaugumu.
Valdošajā koalīcijā pārstāvētais populistiskais politiskais spēks “Nemunas rītausma” ierosināja arī atvieglot LRT ģenerāldirektora atlaišanas procedūru. Likumprojekts paredz paplašināt atstādināšanas iemeslus, tostarp gadījumos, ja padome neapstiprina ikgadējo darbības pārskatu vai ir “neapmierināta” ar ģenerāldirektora darbu.
LRT norādījis, ka šādas iniciatīvas, visticamāk, saistītas ar medijā izskanējušo kritiku pret partijas līderi Remiģiju Žemaitaiti un viņa vadīto politisko spēku.
Tā nav pirmā reize, kad populisti šogad vērsušies pret sabiedrisko mediju – gada sākumā “Nemunas rītausma” rosināja veikt LRT darba auditu, kas gan noslēdzās bez būtiskiem pārmetumiem par medija darbību. Žemaitaitis arī aicinājis ieviest “ārvalstu aģentu” likumu, kāds, piemēram, ir spēkā Krievijā un Gruzijā.
Šiem valdības soļiem sekoja plašākais protests brīvās Lietuvas mūsdienu vēsturē. Demonstrācijā, kuras sauklis bija “Rokas nost”, dalībnieki aicināja valdību atteikties no iecerētajām izmaiņām. Neraugoties uz to, jautājums par LRT vadības atcelšanas procedūras vienkāršošanu turpināja virzību, un vēl nedēļu pirms Ziemassvētkiem Lietuvā notika atkārtoti, trīs dienas ilgi masu protesti.
Lietuvas prezidents šajā jautājumā kritizējis gan LRT, gan Seima deputātus, uzsverot, ka ka kaislībām ap plānotajiem grozījumiem LRT likumā vajadzētu rimties. Viņaprāt, iespējama izeja no konflikta ir visas LRT vadības un padomes atkāpšanās. Savukārt Seimā notiekošo viņš vērtēja kā hibrīduzbrukumu no valsts iekšienes.
Eiropas Raidorganizāciju savienība (EBU) un vairāki citi Eiropas Savienības sabiedrisko mediju pārstāvji nosūtījuši atklātu vēstuli Seimam, paužot nopietnas bažas par LRT neatkarību. Vēstulē aicināts saglabāt stabilu, caurskatāmu un politiski neatkarīgu finansējuma un pārvaldības modeli. Satraukumu par notiekošo Lietuvā paudušas arī Baltijas žurnālistu organizācijas un sabiedrisko mediju pārstāvji.