2025. gads bijis nemierīgs gan Latvijā, gan pasaulē, un, meklējot kādu mierinājumu vai vismaz padomu, Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījuma “Grāmatu stāsti” tēmas izvēle ir retrospektīva: ko šajā gadā lasījuši vēsturnieki, un kā šis gads, kā arī 21. gadsimta pirmais ceturksnis varētu tikt ierakstīts vēsturē?
Par to caur literatūras, grāmatu un lasīšanas perspektīvu spriež personības, kas ikdienā dažādās formās strādā ar vēsturi: vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors Gustavs Strenga un literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.
Henriks Eliass Zēgners: Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt 2025. gada beigas?
Raimonds Briedis: Ar ļoti mierīgām sajūtām. Tās būs vienas no gada beigām, kas būs – to mēs zinām skaidri.
Ineta Lipša: Raimonds ļoti labi pateica! Es gan teiktu, ka zem tā miera jau ir arī kāds nemiers – par to, kas notiek ārpus Latvijas robežām.
Gustavs Strenga: Es laikam sagaidu ar nemieru – manī Ziemassvētku miers nav iestājies; ir sajūta, ka esam “Lielā Nezināmā” priekšā.
Grāmata, kas liek pabraukt garām īstajai vilciena stacijai
Pirms raidījuma ieraksta lūdzu jūs padomāt gan par svarīgāko vai interesantāko, kas šogad izlasīts, gan par to, kā jūsu izlasītais rezonē ar šībrīža realitāti. Pēc mana lūguma katrs no jums studijā ieradies ar grāmatu kaudzīti. Varbūt sāksim ar tevi, Raimond?
Raimonds Briedis: To, ko šogad esmu lasījis, var sadalīt trīs kategorijās: grāmatas, ko esmu lasījis ar prieku; grāmatas, ko esmu lasījis aiz intereses, un grāmatas, ko esmu lasījis noteiktā situācijā. Plus vēl ceturtā kategorija – grāmatas, ko esmu pašķirstījis grāmatnīcās.
Tās, ko visvairāk vēlos lasīt, ir grāmatas, ko lasu ar prieku. Šajā gadā man tādas bijušas trīs. Viena no grāmatām – Zeiboltu Jēkaba romāns “Liktenis”, ko sensenos laikos jau biju lasījis, un šogad tā atkal pagadījās pa ceļam. To lasīju vasarā, sēdēdams dārzā, un man ārkārtīgi lielu prieku sagādāja romāna detaļas. Romāna sižets ir diezgan sentimentāls, un man vienmēr, lasot 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lielos romānus, ir žēl, ka to autori ir pārāk daudz aizrāvušies ar izdomātu literatūru – respektīvi, rakstījuši pēc kādiem zināmiem noteikumiem, ko konkrētais laiks, iespējams, izvirzījis. Tajā pašā laikā viņi reizēm ir saglabājuši detaļas, kas rāda 19. gadsimta dzīvi, attiecības starp cilvēkiem, kas parāda laiku, kurš mums it kā ir pazīstams, un tai pašā laikā – arī nepazīstams.
Raimonda Brieža minētās grāmatas
Foto: Baiba Nurža / Latvijas Radio
Otra grāmata pie manis nonāca pilnīgi nejauši: tā ir Haruki Murakami grāmata “Nogalēt Komandoru”, kurā mani pārsteidza fantāzija un tas, cik skaisti var savienot ārkārtīgi mierīgu pasaules izjūtu un iegūt to mieru, par kura trūkumu nupat Gustavs sacīja, pieredzēt dažādus brīnumus un sasaistīt to visu ar fantāziju. Vienlaikus tā ir it kā dzīva, un vienlaikus – arī izdoma. Izdoma, kas šajā realitātē ļauj ieraudzīt fantastisko, ārkārtīgi skaisto, bet, no otras puses, ieraudzīt arī to, ko var izdarīt realitāte. Pēc tam lasīju vēl arī citus Haruki Murakami darbus, bet man vairs nešķita, ka tie ir tik skaisti.
Bet šī grāmata kaut kā iekrita manā lasāmo grāmatu sarakstā, jo man šķiet, ka bieži vien literatūra pie mums nonāk nejauši. Ir grāmatas, kuras mēs tiešām lasām ar interesi, bet reizēm tās mums tiek piedāvātas –
tu tās no kaut kurienes izvelc, kaut kur pacel. Reizēm saku saviem studentiem: aizejiet mājās, izvelciet no [grāmatplaukta] otrās rindas trešo grāmatu un izlasiet – varbūt tieši tā jums šajā brīdī tādā veidā tiek piedāvāta.
Trešā grāmata, ko lasīju ar prieku, bija maza, dīvaina grāmatiņa – tas bija eksperiments, ko aizsāka žurnāls “Strāva”. Un tieši “Strāvas” grāmata bija tā, kuras dēļ pirmo aizbraucu garām savai vilciena stacijai, kas man pēc tam pieprasīja ceļot caur Cēsīm un pēc tam vēl deviņus kilometrus iet atpakaļ kājām. Bet to es “Strāvai” piedodu, jo tas bija pirmo reizi mūžā. (Smejas.) Tā ir grāmata “Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023–2025” – sieviešu autobiogrāfijas dzejā, kuras, no vienas puses, atbilst tām tendencēm, kas ir literatūrā, bet, no otras puses – uzzināju diezgan daudz patīkama un diezgan daudz nepatīkama. Šeit sasaucas kas dziļi nopietns un arī sapratne par to, kas ir literatūra.
Raimonds Briedis
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Jā, šo mazo grāmatiņu “Atbildes” šogad dažādos raidījumos minējuši vairāki viesi. Bet tev līdzi ir vēl viena grāmata.
Raimonds Briedis: Tā ir grāmata, kura mani pārsteigusi: Ģirta Koknēviča grāmata “Puškina ielas buru skola”, kura, manuprāt, parāda interesantu tendenci – jo šobrīd vēsturē sāk stingt deviņdesmitie gadi.
Tā ir skaidra zīme: brīdī, kad sāk rakstīt bērnības stāstus, literatūrā kaut kas mainās – ienāk jauna paaudze, kas tiecas aprakstīt kaut ko, kas visu laiku ir pastāvējis dzīvos stāstos.
Šogad bija vēl vairākas grāmatas, kuras uzrādīja to, kā deviņdesmito gadu bērnība sāk sastingt stāstos. Deviņdesmitie gadi man pašam šķiet vēl pietiekami dzīvi, bet, kā rāda studentu auditorija, ir jau diezgan sena vēsture.
Vardarbības robežas – politikā un ģimenē
Ineta, kādi tev šogad bijuši lasīšanas piedzīvojumi?
Ineta Lipša: Ja dalām pēc tēmām, visi teksti, ko šogad esmu lasījusi, pārsvarā saistās ar vardarbību – gan politiskajā ziņā, gan ģimenē. Teksti ir dažādi: ir gan grāmatas, gan raksti – vai nu digitālajā presē, vai izdotajā presē, un trešā kategorija ir nepublicētie teksti. Viens no nepublicētajiem tekstiem – dienasgrāmatu manuskripti vai arī, piemēram, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas Vidzemes provinces Rīgas apgabaltiesas krimināllietas, kas mani interesēja šo tēmu sakarā.
Inetas Lipšas grāmatu nesums
Foto: Baiba Nurža / Latvijas Radio
Runājot par tekstiem, kas saistīti ar politisko vardarbību un vardarbību ģimenē, es kā vēsturniece varētu sākt ar Edgara Ceskes rakstu žurnāla “Latvijas Arhīvi” jaunākajā numurā. Tās ir zinātniski komentētas vēstules, kas attiecas uz pēdējiem gadiem Kurzemes un Zemgales hercogistes dzīvē, un to autors ir Joahims Frīdrihs Šulcs – rakstnieks, kurš 1789. gadā savām acīm Parīzē redzēja Lielo franču revolūciju ar visiem notikumiem, kas tur bija. Par to viņš uzrakstīja grāmatu, kas Eiropā tika ārkārtīgi pirkta. Viņš bija viens no populārākajiem rakstniekiem. Raksta nosaukums ir “Viņu augstu vērtēja Frīdrihs Šillers, [Šulcs saņēma lielākus honorārus nekā Frīdrihs Šillers, kuru mēs it kā labāk pazīstam, vismaz esam dzirdējuši], un viņš cerēja valdīt pār nelielu hercogisti [domāta Kurzemes un Zemgales], bet dzīvi beidza prāta aptumsumā. Joahims Frīdrihs Šulcs un viņa vēstules no Varšavas 1791.–1792. gads”. Edgars Ceske tās tulkojis kopā ar publikācijas līdzautori Astru Šmiti no franču valodas un no vācu valodas.
Šulcs bija Kurzemes un Zemgales hercogistes diplomātiskais pārstāvis Polijas–Lietuvas kopvalstī. Seimā viņš mēģināja “izsist”, mūsdienu valodā runājot, Kurzemes namniekiem tādas pašas tiesības kā muižniekiem, bruņniecībai.
Tā kā Polijas–Lietuvas kopvalstij jau ir konstitūcija, tā uztur šos vienlīdzības ideālus, tāpēc viņam tur īsti neveicas. Tas, ko prasa Polija, – lai Kurzemes hercogiste piekristu inkorporācijai Polijas–Lietuvas kopvalstī, un šie teksti ir par to, kā viņš mēģina panākt [savu mērķi] un kā tad tiek izvirzīta šī ideja par inkorporāciju un tā tālāk. Tas ir ārkārtīgi fascinējoši! Vispār tā vēstuļu valoda – tā ir ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela. Patiesībā jau mums ir diezgan maz iespēju tikt pie šādiem, piemēram, 18. gadsimtā radītiem tekstiem.
Ineta Lipša
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Pārlecot uz 20. gadsimtu, man šogad bija iespēja lasīt Aivara Strangas lielo grāmatu, kas veltīta diviem gadiem Latvijas vēsturē – 1939. un 1940. gadam: “Latvija. Liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija”. Pirmkārt, jau man patīk, ka šeit lieliski izpaužas profesora emocijas. Viņš arī citos savos tekstos, sākot jau ar pirmajām monogrāfijām, ļauj runāt savām emocijām, bet mazliet netiešākā veidā. Šeit tu nevari neredzēt vēsturnieka emocijas un viņa vērtējumu par lēmumiem, kas tika pieņemti, un arī tādu kā piekāpību, lielāku izpratni tālaika politisko personību iespējās. Reālāku [situācijas] novērtējumu. Un tad, protams, solis uz padomju okupāciju.
Foto: Baiba Nurža / Latvijas Radio
Nākamā publikācija atkal ir viens zinātnisks raksts – kolēģis Toms Zariņš žurnālā “Nationalities Papers” 2025. gadā publicējis rakstu “Vai jums nešķiet, ka mēs esam sasnieguši kaut kādu robežu? Par televīzijas pārraides valodu Padomju Latvijā no 1955. līdz 1971. gadam”.1 Šis raksts man ļoti patika tāpēc, ka patiesībā pirmo reizi viņš parāda to, kā divkopienu sabiedrību Latvijā reāli sekmējusi televīzijas valodas politika.
Nākamais teksts, ko gribu pieminēt un kurā reāli dokumentētas izpausmes publiskajā un arī publiskajā kultūras telpā, ir manuskripts – Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata, pie kuras šogad strādāju, zinātniski komentējot 20. gadsimta sešdesmitos gadus, kad šī tēma izpaužas ārkārtīgi spilgti.
Kā viņš to apraksta – tas ir vienkārši neticami! Tik precīzi un arī riebumu izraisoši, ka tu pilnīgi uzreiz tā kā iekrīti šajā laikā un pēc tam gribas noskurināties, lai tiktu no tās sajūtas laukā…
Cits egodokuments ir Nila Treija sastādīta un komentēta grāmata – gada nogalē izdotā “Dravnieku māju stāsti. Druvienas Drulles Debesnieki, Tocupi un Kučuri”. Tur ir vairākas atmiņu publikācijas no šo māju iemītniekiem, kas skar jau 18. gadsimta pašu sākumu, un ārkārtīgi daudz biogrāfiskas, lokālas un ģeogrāfiskas informācijas. Kaut kādu daļu no šīs grāmatas tu lasi kā tādu mantru: lasi atmiņu stāstus, kur ir gan zemnieku māju izpirkšana, gan dzimtu stāsti ar visu, ko šie cilvēki piedzīvojuši, un kā tas sasaucas ar to, ko esi jau lasījis. Piemēram, Druvienas apkaime saistīta ar Jāni Poruku, un mēs taču lieliski zinām viņa stāstu “Kauja pie Knipskas”.
Te aiziet nākamā tēma – par vardarbību ģimenē –, un šai sakarā īsais teksts digitālajā žurnālā “Satori”, kas man šogad ļoti patika. Vienmēr ar milzīgu interesi lasu Lolitas Tomsones esejas. Savā esejā “Dullais Cibiņš nāves ēnā jeb kur pazuda zirgi?”2 viņa analizē “Kauju pie Knipskas” aktuālā politiskā konteksta sakarā – par to, ka Saeimas deputāti no latviešu literatūras stundām skolās gribētu izravēt raudulīgo latviešu literatūru. Viņa min arī Dauku un piemin epizodi, kad Dauka ir paņēmis laivu, kaut kur aizbraucis, un tad kaimiņš paņem žagaru bunti un noslāna to puiku. Lolita šo epizodi beidz ar tādu tekstu:
“Nu, ko lai saka par tiem slānītājiem? Jūs esat cilvēki, kas gandrīz nosit bērnu, jūs esat nežēlīgi un sūdīgi cilvēki!”
Manai interesei par vardarbību ģimenē un vardarbību pret bērniem līdz ar to nav nekāda sakara ar novembra politiskajām manifestācijām un protestiem.
Lasīju arī jau manis pieminētās Rīgas apgabaltiesas krimināllietas tieši par bērnu spīdzināšanu – mana doma ir saprast, ko nozīmē bērnu pēršana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā: cik [plaša] un kāda tradīcija tā bija latviešu sabiedrībā. Spīdzināšanas lietas – nevis tiešā, bet netiešā informācija, kas parādās liecībās, – gan liecinieku liecībās, gan apsūdzēto liecībās. Ir daudz tādu, kur apsūdzētie saka: es jau nepēru daudz – tikai tik, cik citas mātes to dara. Un ir teksti, no kuriem tu netieši mēģini secināt un sāc saprast, kā tad bija ar vardarbību pret bērniem: cik tā bija normalizēta un kur bija robeža. Viss sanāk saistībā.
Pēdējā grāmata, ko gribētu pieminēt, ir Aigas Bērziņas-Kites un manis nesen uzrakstītā grāmata “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”3 – tāda zinātniska publikācija. Izdevām visus protokolos minēto organizāciju – to bija apmēram 19 – šķirkļus par organizācijām, šķirkļus par visām sievietēm, kas minētas šajos protokolos. Tās ir 199 biogrāfijas – tādi biogrāfiskie šķirkļi, un dažos no tiem parādās vardarbība ģimenē.
Raimonds Briedis: Man ir viena piebilde. Pateicoties Lolitas Tomsones rakstam, lasīju savu lasāmo grāmatu otrajai klasei un atklāju, ka, manuprāt, deputātu lasāmviela ir otrās klases lasāmgrāmata, kur ir gan Sudraba Edžus stāsts, gan citi stāsti, kuri ir saīsināti un pielīdzināti bērnu līmenim.
Manuprāt, kopumā viņi [deputāti] nav lasījuši darbus, par kuriem runā. Līdz ar to šeit tā morāle būtu – lasiet. Ja lasīsiet, tad izlasīsiet vairāk!
Ineta Lipša: Un es arī saprotu, ka tieši tu esi tas līdzbraucējs autobusā, kurš reiz lasījis “Kauju pie Knipskas”. (Smejas.)
Raimonds Briedis: Jā, un šis raksts mani pārliecināja, ka Cibiņš ir varonis!
No Bingenes Hildegardes līdz betona pilsētu šarmam
Gustav, man izskatās, ka tev ir mazliet vairāk daiļliteratūras. Stāsti, lūdzu, ko esi paņēmis!
Gustavs Strenga: Tā ir. Grāmatas, ko esmu atnesis uz studiju, varu sadalīt trijās nelielās kaudzītēs. Viena kaudzīte – grāmatas, kas saistās ar kādu personīgu pieredzi un personīgām attiecībām ar to autoriem. Otra kaudzīte būtu grāmatas, kas saistās ar to, ko mācu Latvijas Kultūras akadēmijā. Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, kas saistās ar iekšējo kaislību.
Gustava Strengas līdzpaņemtās grāmatas
Foto: Baiba Nurža / Latvijas Radio
Domājot par privātajām attiecībām, Ineta ļoti jauki izstāstīja par izlasītajām grāmatām, toskait par Lolitas Tomsones eseju, kurā klātesošs ir arī mūsu kolēģis Raimonds. Varu teikt – man ir līdzīgi, kaut kā tās personīgās attiecības caurvij to, ko esmu lasījis. Viena grāmata, kas mani šogad ļoti ietekmēja, bija mana kolēģa Ivara Šteinberga dzejas krājums “Stāsti”. Savulaik latviešu dzeju lasīju ļoti daudz, šobrīd to daru mazāk.
Bet “Stāsti” ir grāmata, kas tiešām manī radīja līdzpārdzīvojumu un sajūtu, ka Ivars – lai gan viņš ir krietni jaunāks par mani – raksta par manas paaudzes pieredzi.
Šī grāmata pie manis nonāca caur manas sievas rokām. Viņa to nopirka, izlasīja un teica: “Šis tev ir jāizlasa. Tas ir kaut kas labs!” Izlasīju un arī sapratu, ka tas ir kaut kas labs. Šo grāmatu uzdāvināju arī savam tēvam dzimšanas dienā, viņš izlasīja, un arī viņš teica, ka šī grāmata viņu ļoti ietekmējusi.
Otra personīgā stāsta grāmata ir Rvīna Vardes “Kur tu biji”. Par pirmajiem stāstiem dzirdēju jau pirms pieciem gadiem, kad Ervīns to rakstīja, jo vienkārši mēs ar Ervīnu esam labi draugi. Droši vien to lasīju ar citām acīm nekā lielākā daļa lasītāju, jo daļu no stāstiem zināju Ervīna pārstāstā. Lai gan lasot ļoti daudz smējos, īstenībā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man bija ļoti skumji. Jo šis varonis, no vienas puses, dara kaut kādas smieklīgas un stulbas lietas, un arī citi cilvēki, kas parādās stāstos, dara smieklīgas un stulbas lietas, taču pēc grāmatas izlasīšanas man smiekli nenāca.
Es ļoti pārdzīvoju dzīves bezcerību, tādu nenoteiktu virzību uz priekšu.
Man bija žēl galvenā varoņa, lai gan biju ļoti labi pasmējies.
Ineta Lipša un Gustavs Strenga
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Trešā grāmata, kas saistās ar personīgajām attiecībām, ir krievu izcelsmes kultūrvēsturnieka Aleksandra Etkinda grāmata “Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze”, kura iznākusi jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet šogad tika iztulkota un izdota latviski. Es to izlasīju tādēļ, ka grāmatas atklāšanā man bija iespēja sarunāties ar pašu Aleksandru Etkindu: mums radās intelektuāla draudzība, un tas, kas man likās interesanti, lasot šo grāmatu, – bija sajūta, ka beidzot tam impērismam, kas šobrīd agresīvi mutuļo arī Ukrainā, ir plašs ietvars; ka mēs šīm impēriskajām tieksmēm beidzot redzam arī kultūras saknes. Izlasot šo grāmatu, noskaņojums, visticamāk, nebūs priecīgs, bet, iespējams, cilvēki labāk sapratīs tos dažādos procesus, kas notikuši.
Pievēršoties grāmatām, kas vairāk saistās ar profesionālo interesi, teikšu godīgi: biju ļoti pārsteigts, ka izdevniecība “Neputns” izdevusi Bingenes Hildegardes – 12. gadsimta mūķenes un mistiķes – lugu “Tikumu ordenis”, ko tulkojis Mārtiņš Laizāns.
Grāmatā ir skaistas Lindas Mences ilustrācijas. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti maza interese par laikmetu pirms 1900. gada.
Noklausījos arī interviju ar Lindu Menci: skaidrs, ka tā bijusi viņas iniciatīva – Linda bija izlasījusi “Tikumu ordeni”, kas ir neliela luga, kuru sarakstījusi Hildegarde, un luga domāta viņas māsām.
Tā ir viduslaiku garā un pamāca cilvēkus, kas to skatās. Runa ir par tikumiem, kas nāk no Benedikta regulas. Patiesībā tā ir luga par katra mūka un mūķenes iekšējo dzīvi klosterī, par izaicinājumiem. Tur klātesošs ir gan velns, gan dažādi tikumi.
Tā it kā nav aizraujoša lasāmviela, taču laba pieredze ieskatīties 12. gadsimta sievietes iekšējā garīgajā pasaulē,
un šajā gadā, tieši rudens semestrī, kad Latvijas Kultūras akadēmijā pasniedzu kursu par reliģiskajām kultūrām viduslaikos, izmantoju tieši šo tekstu, lai studentus iepazīstinātu ar Bingenes Hildegardi. No astoņiem studentiem, kuri bija atnākuši uz lekciju, par Hildegardi bija dzirdējuši divi, turklāt tieši šīs grāmatas dēļ, kas mani iepriecināja.
Ineta Lipša un Gustavs Strenga
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Tad vēl ir digitālā grāmata – vienīgā, kas ir svešvalodā: Adas Palmeres “Inventing the Renaissance”, kas patiesībā nav akadēmiska grāmata, bet reizē tāda ir. Ada Palmere ir renesanses vēstures profesore, kura šajā grāmatā raksta par to, kā radīts mīts par renesansi, kas ir aktuāls arī mūsdienās – pamatā par 13., 14., 15. un 16. gadsimta Itāliju. Man ļoti patīk, ka autore saprotamā valodā plašai auditorijai stāsta par to, kā vēsturnieki strādā, un atklāj, kā radies kultūras augšupejas priekšstats, pamatā balstoties uz divām pilsētām – Florenci un Venēciju. Vairāk gan uz Florenci, ignorējot visu pārējo, kas noticis apkārt. Un šī nu patiešām ir interesanta lasāmviela!
Trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, ir par manu kaislību. Mani aizrauj esejas, īpaši – par pilsētām un arhitektūru.
Britu arhitektūras kritiķis Ovens Heterlijs (Owen Hatherley) sarakstījis daudzas grāmatas par pilsētām. Viņa esejas tulkotas arī latviski un izdotas grāmatā “Baltijas atklātnes”.
Šī grāmata, atšķirībā no pārējām, nav izdota šogad, bet gan senāk, un to ir izdevusi “Orbīta”. Šī grāmata caur padsmit esejām izstāsta paša Ovena pieredzes stāstus dažādās Baltijas jūras reģiona pilsētās. Viņš ir ļoti interesants autors! Šīs esejas ļauj lasītājam izjust pilsētu: saprast konkrētās pilsētas musturu un sajūtu, turklāt viņš raksta nevis tikai par skaistajām, jaukajām, vēsturiskajām pilsētām, bet arī par tādām, kas radītas 20. gadsimtā un kurās pamatā dominē betons; kuras it kā nešķiet skaistas, bet patiesībā viņš prot parādīt šo vietu burvību.
Raimond, vai tev ir kāds komentārs par Gustava lasīto?
Raimonds Briedis: Tās visas ir interesantas grāmatas! Etkinda grāmata parāda, ka laiks, par kuru viņš runā, ir briesmīgāks, nekā mēs domājām… Tas daudz vairāk sabojā cilvēkus nekā vēlīnais padomju laiks, kas, šķiet, vēl ir kaut cik izdzīvojams, jo liecības, kuras ir par četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem, tas ir daudz šausmīgāk. Tieši par to ir ārkārtīgi maz rakstīts. Domāju, tieši personisko dokumentu no četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem ir tik maz, ka mēs vairs nevaram īsti saprast: tāpat kā par renesansi mums radušies noteikti priekšstati. Tas laikam šajā gadā ir tas “Lielais Nezināmais”, domājot par pagātni, kura bijusi daudz šausmīgāka, nekā mēs par to domājām. Bet par tām pilsētām… Vajag pasēdēt jebkurā pilsētā uz vietas, un tu ieraudzīsi musturu.
Vai vēsturei vairs nav nozīmes?
Kā aizvadītais gads un varbūt arī 21. gadsimta pirmais ceturksnis, kas tūlīt noslēgsies, varētu izskatīties nākotnes perspektīvā? Citiem vārdiem – kā nākotnē cilvēki varētu atcerēties šo laiku? Varbūt tieši literatūra un grāmatas var nākt talkā?
Raimonds Briedis: Spriest, ko par šo laiku pateiks literatūra, mēs nevaram, jo mēs šo laiku vēl neredzam.
Tu domā, ka nepieciešama lielāka distance?
Raimonds Briedis: Nē. Drīzāk tādā ziņā, ko pēc desmit gadiem cilvēki nolasīs par šo laiku literatūrā. Domājot par literatūras vēsturi, ir tieši tas pats. Jo cilvēki, kuri tagad lasa aktuālo literatūru – vai tas būtu 20. gadsimta sākums vai kāda cita desmitgade – viņi nolasa kaut ko citu.
Bet tu, piemēram, lasi Zeiboltu Jēkaba romānu un domā par to laiku. Mums uz galda ir Rvīns Varde, Ivars Šteinbergs. Mums ir dažādi piemēri tam, ko šobrīd pēta pētnieki un ko par to domā.
Raimonds Briedis: Tas būs interesanti, kad Ivaru Šteinbergu lasīsim kā Zeiboltu Jēkabu: kaut kādas detaļas mēs sapratīsim, bet kaut kas, kas šajā brīdī mums šķiet aktuāls, būs zudis.
Ir jāsaprot, kas ir Zeiboltu Jēkaba paaudzes izjūta. Viņš pieder paaudzei, kurai aktuāli noteikti vēstures fakti – tobrīd notiek dažādi politiski un sociāli notikumi; notiek ārkārtīgi daudzas lietas! Viņš gan izvēlas tam laikam mazliet vecišķu [stilu], bet tajā pašā laikā mūs šodien interesē tikai detaļas.
Raimonds Briedis
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Gustavs Strenga: (..) Raugoties no mūsu pašu pieredzes, milzīga nozīme ir pagriezienam mediju jomā. Dzīvojam laikmetā, kurā mainījusies lasīšanas kultūra un mediju patērēšanas paradumi.
Pārejot uz sociālajiem medijiem kā galveno informācijas ieguves veidu, mainās arī sabiedrība.
To mēs ļoti spilgti redzam politisko notikumu kontekstā – domājot par “Brexit”, Trampa ievēlēšanu, tāpat sabiedrības radikalizāciju un populisma pieaugumu. Tur mediju patēriņa paradumu maiņa spēlē milzīgu lomu! Te es varētu vilkt paralēles ar 19. gadsimtu, kad kā galvenā ziņu izplatīšanas forma parādās laikraksti. Mainās politiskā kultūra: notiek zināma polarizācija; informāciju un politiskās idejas var komunicēt daudz efektīvāk, turklāt daudz lielākam cilvēku skaitam. Impērijas sabrūk ne jau laikrakstu dēļ, bet to visu ļoti spilgti ietekmē politiskās kultūras maiņa un arī Pirmais pasaules karš.
Šodien mēs dzīvojam brīdī, kurā, es teiktu, vēsturei vairs nav nozīmes. Kādēļ? Paraugāmies, ko tagad dara Trampa administrācija ASV – viņi vēsturi un pagātni patiesībā ir izmetuši mēslainē, jo pasaka: visa veida starptautiskās tiesības, kaut kāda veida līgumi un savienības nav svarīgas.
Patiesībā tā ir 20. gadsimta vēstures izslēgšana, jo visas starptautiskās tiesības, kas radās pēc Otrā pasaules kara, visa veida savienības – Eiropas Savienība, NATO – ir radušās, reaģējot uz vēsturisko traumu, reaģējot uz Otro pasaules karu – līdz tam brīdim lielāko traģēdiju cilvēces vēsturē – un domājot par to, ko varam izdarīt, lai tas neatkārtotos.
Tas, kas šobrīd notiek politikā, – šis populisms… Arī Latvijā.
Piemēram, kāds slavens teātra režisors saka: ieviesīsim Saeimu, kurā ir simt neatkarīgi deputāti. Tad man ir jautājums: tad mēs to pieredzi, kas Latvijas Republikā bija starp diviem pasaules kariem, neņemam vērā?
Neņemam vērā, ka Ulmaņa apvērsumu lielā mērā ietekmēja fakts, ka parlamentārā demokrātija, kurā nepastāvēja procentu barjera (jo faktiski parlamentā bija deputāti, kuri savas mazās partijas pārstāvēja pa vienam) un politiskā sistēma kopumā bija ļoti nestabila? Mēs to neņemam vērā, tas mums nav svarīgi?
Man liekas, tas ir tas, kas šobrīd raksturo vismaz šī ceturtdaļgadsimta beigas – sajūta, ka vēsturiskā pieredze nav svarīga.
Ineta Lipša un Gustavs Strenga
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Ineta Lipša: (..) Es Gustava teikto gribētu piezemēt un ielikt lokālā, vietējā, nacionālā rāmī. Tas pilnīgi klaji un nekaunīgi jau konstatējams arī mūsu pašu zinātnes politikā: proti, postdoktorantūras granti humanitāro zinātņu jaunajiem doktoriem vairs nav pieejami.
Kādus tekstus nākotnē lasītāji vispār iegūs, ja jaunie zinātnieki humanitārajās zinātnēs – literatūrā, vēsturē, latviešu valodā – nedabūs nopietni piestrādāt pie savām disertācijām? Kas būs tie teksti, kurus mēs, sabiedrība, nākotnē varēsim lasīt?
Otrs jautājums – par to, kā mēs gūsim priekšstatu par šī gadu tūkstoša pirmo ceturksni. Tas atkarīgs no paaudzēm un arī interesēm, kas mīt konkrētās paaudzes cilvēkos.
Manuprāt, ātrākais veids, kā, neskatoties uz digitalizāciju un sociālajiem tīkliem, nokļūt pie kaut kādas jēgas un priekšstatiem, ir memuāri, atmiņu literatūra. Tas ir ātrākais veids. Protams, subjektīvs, protams, viena cilvēka skatījums uz kaut kādām lietām, tomēr tas tev iedod apvāršņu sajūtu un konteksta robežas; tas iedod kaut kādu rāmi. Tas tomēr ir ātrākais veids, kā gūt priekšstatu par kaut kādu laiku.
“Vēsturniekiem jābūt kā Cibiņam”
Tēze par to, ka vēsturei vairs nav nozīmes, ir interesanta. Arī tu tam piekrīti, Raimond?
Raimonds Briedis: Manuprāt, vēsturei šobrīd ir lielāka nozīme nekā jebkad! Un, ja neviens to neņem vērā, tad par to kaut kādā veidā ir jāatgādina. Kad sākās 21. gadsimts, viena no domām bija – hm, interesanti, kas būs šī gadsimta zīme? Dzīves zīme pienāca ļoti ātri, bet es vēl nodomāju, kurš no mākslas darbiem varētu kļūt par šī gadsimta aizsācēju.
Šķita diezgan neticami, bet tas bija “Gredzenu pavēlnieks”, kur ir runa par pasaules katastrofu, kuras glābšanai nolemts vājākais. Šajā brīdī – ja vēsturnieks ir vājš, viņam jābūt kā Cibiņam – varonim, kurš iet bojā, bet viņam par to ir jāatgādina.
Literatūra varbūt tur nepakalpos, lai gan mēs gribētu, lai tā to darītu. Bet tieši vājumā ir kaut kas, kas atgādina par to, kas ir bijis. Šībrīža memuārus pēc pieciem gadiem neatradīsim, jo viss ātrais mazo ziņu krājums būs kaut kur ieplūdis, un kādam no vēsturniekiem nāksies to destilēt un teikt, ka ir pazudis tas un pazudis tas – mums saglabāsies kādas sīkas, mazas drisciņas.
Raimonds Briedis (no kreisās) un Henriks Eliass Zēgners
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Gustavs Strenga: Es kā vēsturnieks gan gribu aizstāvēt literatūru! Lai arī ir sajūta, ka literatūras nozīme mazinās, jo samazinās lasītāju skaits.
Raimonds Briedis: Cilvēki lasa daudz!
Gustavs Strenga: Lasām ļoti daudz, bet lasām kaut ko virspusēju. Tāpēc man, piemēram, šobrīd šķiet svarīgāk lasīt kaut ko, kas ir pārdomāts, kas ir rediģēts, par ko autors ir ilgi domājis un arī ar redaktoru runājis –
kad jūtu, ka šis teksts ir būtisks gan autoram, gan arī viņa kvalitāte ir tāda, ka rakstītais izdzīvos ilgāk par pāris stundām vai pāris dienām nekā sociālo mediju ieraksts.
Šajā ziņā fakts, ka mūžībā aizgājis žurnāls “Rīgas Laiks”, ir galvenais zaudējums latviešu valodas kultūrtelpai.
Tā nav vienīgā vieta, kur ir pārdomāti un labi teksti latviešu periodikā, ir arī citi izdevumi, bet “Rīgas Laikam” tas bija ļoti raksturīgi – ka tie bija rediģēti, pārdomāti teksti, kuru autori bija domājuši par lasītāju un kur patiešām bija sajūta, ka šie teksti ir radīti ilgākam laikam.
Ineta Lipša
Foto: Daniels Joffe / Latvijas Radio
Ineta Lipša: “Rīgas Laika” apzinātā izbeigšana manā personīgajā biogrāfijā bija tāds kā katastrofas punkts, kas lika saprast, ka esmu aizsūtīta pensijā, jo tekstus, kurus rakstīju “Rīgas Laikam”, man nav, kur publicēt. Vispār. Vienkārši. Es esmu pensijā, un tā ir diezgan briesmīga sajūta. No vienas puses – labi, ka tu pirms pensijas jau to apzinies un mēģini internalizēt šo sajūtu, bet tas ir vienkārši briesmīgi.
Man likās ļoti interesanta Raimonda piezīme. Atļaušos privātu atzīšanos. Mēdzu ik pa laikam noskatīties “Gredzenu pavēlnieka” filmas. Pēdējā reize, šķiet, bija šī gada sākumā, un filmas beigās pat apraudājos. Domāju – kāpēc? Viens iemesls ir šīs filmas kvalitāte, bet pēc tam sapratu lūk, ko: domājot par šo laiku un Ukrainu, mani šausmīgi nomoka nepanesamas ilgas pēc labām ziņām, un “Gredzenu pavēlniekā” tomēr beigās uzvar labais, ko šausmīgi gribētos pieredzēt arī dzīvē.
Ineta Lipša: Šajā ziņā uz optimistiskas nots gribētu nolasīt vienu citātu no Irbes – par to, kā viņš dokumentē padomju koloniālo politiku. Ir 1965. gads, un viņš raksta par Jāņiem. “Tagad sākšu pēdējā perioda notikumu attēlojumu. Līgo svētku dienā sāka pamatīgi gāzt spēcīgs, auglīgs lietus, kā šai dienā parasti mēdz būt – lielākā vai mazākā mērā. Nopirku Kaļķu ielas galā no tirgojošās sievas ozollapu vainagu, rudzupuķes, margrietiņas, un ar svētajiem ziediem zem lietussarga staigāju pa centru. Nebiju vienīgais. Visur bija redzami ļaudis ar ziediem, svētajām zālēm, kalvām, meijām. Daudzi trolejbusi, autobusi bija apspraudīti ozola zariņiem. Ozola zariem bija apspraudītas arī dažas kāzinieku automašīnas. Viss tas bezgala ielīksmoja manu sirdi, ka, neskatoties uz dažādiem laikiem, tiek svinēti šie sensenie saules svētki, kuri vienmēr ir stiprinājuši mūsu tautas pašapziņu. Ejot uz vakara pieņemšanu, [viņš ir tiesu izpildītājs Tieslietu ministrijā, kas toreiz atradās Alunāna ielā pie Kongresu nama]
gāžot lietum, Esplanādē pretimnākošais resnais, glaunais kungs ar tādu pašu dāmu, naida pārvērstām sejām, ņirdzoši teica, mani ieraugot: “Tas ir labi, ka tāds laiks!” Ar domu – nekādi svētki jums nesanāks.
Saucu pieminētos resnos, nobarojušos pilsoņus par “kungiem” ar pilnu tiesību, jo vēl vienmēr ir cilvēki ar lielām privilēģijām, un katram tādu vis nav.”
Tas ir tikai viens no maigākajiem aprakstiem, jo viņš arī dokumentē, kā izskatās apstādījumi – kas ir sastādīts, kas ir nolauzts, kā izskatās sabiedriskās tualetes, kā cilvēki uzvedas publiskajā telpā. Tādu dokumentāciju neatrast nevienā dokumentā! Bet tas, kā viņš šajā laikā redz pilsētu un runā gan par iebrucējiem, gan iekarotājiem, gan svešzemju barbariem – tas ir ārkārtīgi pārsteidzoši. Nekad nebiju domājusi, ka šāds avots varētu vispār pastāvēt!
Kuru grāmatu no šogad izdotajām jūs ieteiktu izlasīt cilvēkiem, kuri interesējas par vēsturi?
Raimonds Briedis: Viena no tām ir Aivara Strangas grāmata, ko var lasīt ilgi – gan kā literatūru, gan no vēsturnieka pozīcijas. Tā ir viena no šī gada lielajām grāmatām. Otra ir Marģera Vestermaņa grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi” par cilvēcības saglabāšanu, kuru arī var lasīt pa fragmentiem, var lasīt to secībā, var lasīt to, kā Marģers Vestermanis apraksta, kas ir noticis, kā viņš to vērtē, kāda bijusi viņa dzīve un kādi bijuši tie cilvēki, kuri dara to, ko parasti cilvēki nedara.
Ineta Lipša: Ja no publicētajām, es ieteiktu vienu, ko pati gan vēl neesmu lasījusi, bet taisos lasīt: tā ir Raimonda ieteiktā Vestermaņa grāmata. Arī otru, ko vēlos ietikt, neesmu lasījusi – Ineses Dreimanes grāmata “Pēc mums vēl ilgi zeme skums” par Centrālcietumā noslepkavotajiem cilvēkiem. Viņa ir noskaidrojusi likteni katram no šiem cilvēkiem. Mani interesē, kā tas būs uzrakstīts tieši par šo periodu: varētu iegūt sajūtu par to laiku, mēnesi, tām dienām.
Gustavs Strenga: Man diemžēl nav tādas grāmatas, jo es šogad tādā ziņā esmu izkritis no aprites. Protams, lasu, ko raksta kolēģi, bet man pašam vēl ir izdarāms liels darbs. Kopā ar kolēģi [Unu] Bergmani vēl novembrī pirms valsts svētkiem rakstījām4, ka
mūsu Latvijas historiogrāfijas lielā problēma ir tā, ka mums pamatā iznāk grāmatas par 19. un 20. gadsimtu, bet daudz mazāk – par laiku pirms tā.
Nākamgada sākumā latviešu valodā iznāks grāmata par Livonijas vēsturi, kurā esmu ieguldījis daudz redakcionālā darba: tā būs igauņu kolēģu sarakstītā Livonijas vēsture.
Ko jūs novēlētu klausītājiem un mums visiem jaunajā gadā?
Raimonds Briedis: Lasiet garus romānus!
Gustavs Strenga: Darīt lietas ar pārliecību. Domājot arī par mums, kas strādājam izglītībā vai pētniecībā, – jā, nav viegli, tomēr katru rītu celsimies ar domu, ka varam kaut mainīt.
Ja nevaram mainīt globālus procesus, tad ar savu rīcību varam palīdzēt cilvēkiem, kuri mums apkārt – mēs varam viņus iedvesmot!
Vai – gluži otrādi – ja esam izkāpuši no gultas ar kreiso kāju, varam arī neiedvesmot un radīt pesimismu. Tomēr ar savu pārliecību mēģināsim pārliecināt citus, ka ir vērts kaut ko darīt gan mūsu intelektuālo interešu, gan Latvijas labā.
Inese Lipša: Dokumentējiet savu laiku vai dokumentējiet savu vecāku un vecvecāku piedzīvoto laiku!
Jo man ir tāda sajūta, ka itin drīz mums kļūs arvien mazāk pētījumu par konkrētiem laika periodiem, taču avoti, kas tiks pierakstīti, tiks kaut kur saglabāti, un varbūt pēc simt vai divsimt gadiem mūsu teritorijā jeb valstī, kur varbūt būs jau citādi apstākļi, pētniekiem būs pieejami avoti. Tā ka es būtu par to: gatavojiet krājumus nākamībai!
3Bērziņa-Kite, Aiga, un Ineta Lipša, red. “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”. 14. sējums, Vēstures avoti. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2025.
4Strenga, Gustavs un Una Bergmane. “Latvieši labprātīgi atsakās no savas zemes pagātnes.” Delfi, 7. novembris 2025.