Alžīrijas parlaments aizvadītā gada nogalē vienbalsīgi pieņēma likumu, kas pasludina Francijas īstenoto koloniālismu šajā Ziemeļāfrikas valstī par noziegumu, pieprasot atvainošanos un reparācijas. Likums arī kriminalizē koloniālisma glorifikāciju, līdzīgi kā Latvijā totalitāro režīmu attaisnošanu.
Deputāti, aplikuši šalles valsts karoga krāsās, aplaudēja un skandēja: “Lai dzīvo Alžīrija!” Likumā piesaukta Francijas “tiesiskā atbildība” par tās “izraisītajām traģēdijām”, un “pilnīga un taisnīga” kompensācija raksturota kā “Alžīrijas valsts un tautas neatņemamas tiesības”.
ĪSUMĀ:
- Āfrikas valstu konferencē Alžīrijā sprieda par taisnīgumu un reparācijām.
- Eiropas lielvaras guva milzīgu peļņu no Āfrikas dabas bagātībām, resursu eksports bez ieguldījumiem vietējā pārstrādē un ražošanā radīja attīstības plaisu.
- Koloniālisma laikā Francija izturējās pret alžīriešiem kā otrās šķiras pilsoņiem.
- 18. gadsimta beigās Lielbritānijā peļņa no vergu tirdzniecības un plantācijām veidoja līdz pat 11% no IKP. Parādu vergturiem Londona beidza maksāt 2015. gadā.
- Eiropas līderi ir pauduši nožēlu par koloniālisma laika noziegumiem, bet lielākoties izvairās paust atvainošanos.
- Vienīgi Vācija atzinusi genocīdu un piekritusi izmaksāt Namībijai 1,1 miljardu eiro.
Parīze izturas kritiski
Francija šo lēmumu kritizē, nosaucot to par naidīgu rīcību pret centieniem atjaunot dialogu. Parīze paziņoja, ka nekomentēs Alžīrijas iekšpolitiku, taču pauda nožēlu, norādot uz prezidenta Emanuela Makrona darbu pie koloniālās pagātnes izpētes, tostarp kopējo vēsturnieku komisiju.
Šis lēmums vēl vairāk sarežģījis abu valstu diplomātiskās attiecības, kas nonākušas zemākajā punktā, kopš Alžīrija pirms 63 gadiem izcīnīja neatkarību.
Novembrī Alžīrija uzņēma Āfrikas valstu konferenci, kur sprieda par taisnīgumu un reparācijām. Diplomāti un valstu vadītāji tikās, lai virzītu 2025. gada sākumā pieņemto Āfrikas Savienības rezolūciju, kas veltīta šiem jautājumiem.
Alžīrijas ārlietu ministrs Ahmeds Atafs norādīja, ka tiesiskais ietvars nodrošinās to, ka restitūcija netiek uzskatīta ne par “dāvanu”, ne “labvēlību”.
“Āfrikai ir tiesības pieprasīt oficiālu un nepārprotamu koloniālajā periodā pret tās tautām pastrādāto noziegumu atzīšanu. Tas ir nepieciešamais pirmais solis, lai risinātu šā laikmeta sekas, par kurām Āfrikas valstis un tautas turpina maksāt augstu cenu atstumtības, marginalizācijas un atpalicības veidā,” sacīja Atafs.
Runa ir par triljoniem dolāru
Konkrēts reparāciju apmērs nav nosaukts, bet teorētiskā līmenī minētas iespaidīgas summas – runa ir par 15 līdz 77 triljoniem ASV dolāru kā kopējo kompensāciju par verdzību un koloniālo ekspluatāciju Āfrikā un arī Karību reģionā.
18. gadsimta mākslas darbs, kas attēlo, kā Āfrika un Amerika balstījušas Eiropu
Foto: Mary Evans / Kings College Londo
Eiropas lielvaras, bieži izmantojot brutālas metodes, guva milzīgu peļņu no zelta, kaučuka, dimantiem un citām dabas bagātībām, tajā pašā laikā atstājot vietējos iedzīvotājus nabadzībā.
Nauda lielākoties tika investēta Eiropas metropolēs, nevis Āfrikas infrastruktūrā. Resursu eksports bez ieguldījumiem vietējā pārstrādē un ražošanā radīja attīstības plaisu, kuras sekas jūtamas vēl tagad.
Piemēram, 19. gadsimtā Beļģijas karalis Leopolds II pārvaldīja Kongo kā savu privāto milzu muižu un no kaučuka un ziloņkaula ieguva peļņu, kas mūsdienās pārsniegtu 1,1 miljardu dolāru, kamēr gāja bojā ap desmit miljoniem cilvēku – puse Kongo iedzīvotāju.
Aktīvisti apķēpājuši Beļģijas karaļa Leopolda II pieminekli Briselē. Leopolda valdīšanas laikā beļģu koloniālā vara Kongo pastrādāja noziegumus pret cilvēci
Foto: EPA, OLIVIER HOSLET
Pētījumos, kas publicēti, piemēram, žurnālā “Nature Communications”, norādīts, ka arī mūsdienās bagātās valstis turpina ekspluatēt Globālo Dienvidu (tostarp Āfrikas) valstis, ik gadu iegūstot resursus un darbaspēku aptuveni desmit triljonu dolāru vērtībā.
Arī pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas valstis, kas pašas bija pārdzīvojušas nacistiskās Vācijas okupāciju, turpināja turēt savā varā kolonijas, un it sevišķi agresīvi izcēlās Francija. Tolaik par Āfrikas “lieldraugu” pieteicās PSRS, tagad tāpat situāciju sev par labu izmanto Krievija – tāds ir koloniālisma ģeopolitiskais mantojums.
Sauklis par “vienlīdzību” bija tikai tukši vārdi
Alžīrijas ārlietu ministrs Atafs norāda, ka tā nav nejaušība, ka konference norisinājās Alžīrijā – valstī, kura cieta no brutālas franču koloniālās valdīšanas. Gandrīz miljonam eiropiešu ieceļotāju bija politiskās, ekonomiskās un sociālās privilēģijas, labākās un auglīgākās lauksaimniecības zemes tika atņemtas vietējiem un nodotas kolonistiem, pārvēršot alžīriešu zemniekus par lētu darbaspēku uz viņu pašu zemes.
Alžīrija juridiski bija Francijas daļa kā vēl viena province, bet Francijas Republikas slavenais sauklis par “brīvību, vienlīdzību un brālību” uz visiem neattiecās. Lai raksturotu toreizējo situāciju, vērts pieminēt Otrā pasaules kara laikā pieredzēto.
Alžīrija bija centrs Francijas atbrīvošanai no nacistiem, un tās vīriešus iesauca dienestā. 1944. gadā Brīvās Francijas armijā bija aptuveni 250 000 karavīru, no kuriem vairāk nekā puse bija no Āfrikas kolonijām, galvenokārt alžīrieši, marokāņi un tunisieši.
Alžīriešu vienības spēlēja galveno lomu Itālijas kampaņā un slavenajā Montekasīno kaujā bija vieni no retajiem, kas spēja izlauzties cauri vāciešu aizsardzībai kalnos. 1944. gada augustā alžīrieši bija pirmajās rindās, atbrīvojot Francijas dienvidus, tostarp Marseļu.
Afrikāņi bija derīgi karošanai, bet ne uzvaras parādei
Kad Sabiedroto spēki tuvojās Parīzei, sākās armijas “balināšana” – ASV un Lielbritānijas vadība vēlējās, lai pilsētas atbrīvošana izskatītos kā īstenu franču uzvara. Alžīriešu un senegāliešu karavīriem pavēlēja novilkt savas formas un nodot tās baltajiem franču karavīriem, kas bieži vien lāga nebija karojuši un tikai nesen pievienojušies pretošanās kustībai. Afrikāņiem bija liegta dalība Parīzes atbrīvošanas parādē 1944. gada 26. augustā – viņi derēja tikai karam.
1945. gada 8. maijā, kad Eiropa svinēja uzvaru pār nacistisko Vāciju, Alžīrijas pilsētā Setifā izcēlās demonstrācijas. Alžīrieši, kuri bija cīnījušies Francijas pusē pret nacistiem, pieprasīja neatkarību arī sev, bet koloniālā vara sarīkoja slaktiņu un nogalināja tūkstošiem cilvēku.
Kad Alžīrija 1962. gadā ieguva neatkarību, Francijas valdība iesaldēja pensijas visiem bijušajiem koloniālo vienību karavīriem. Alžīrietis, kurš bija zaudējis kāju, cīnoties par Franciju, saņēma pat desmit reizes mazāku pensiju nekā viņa baltais ieroču biedrs par tādu pašu ievainojumu.
Tikai 2006. gadā pēc kara kino drāmas “Indigènes” (Iedzimtie) iznākšanas, kas izraisīja ļoti emocionālu reakciju sabiedrībā, Francijas prezidents Žaks Širaks pavēlēja izlīdzināt veterānu pensijas, bet daudzi to nepiedzīvoja.
Makrons nevēlas lūgt piedošanu
Uz šo faktu fona vien Francijai ir grūti attaisnoties, ka tagadējai Parīzei nav nekādas saistības ar koloniālismu – runa nav par noziegumiem gadsimtiem tālā pagātnē, un vēl ir dzīvi arī Alžīrijas neatkarības kara (1954–1962) laikabiedri. Tajā, pēc Alžīrijas aplēsēm, gāja bojā 1,5 miljoni cilvēku, kamēr Francijas vēsturnieki uzskata, ka daudz mazāk. Franču spēki spīdzināja aizturētos un nopostīja ciematus kā daļu no nemiernieku apkarošanas stratēģijas, līdzīgi nacistu soda ekspedīcijām.
Brestas ostas pilsētā Francijas ziemeļrietumos joprojām atrodas 16. gadsimta bronzas lielgabals, pazīstams kā “Baba Merzoug” jeb “Svētītais tēvs”, savulaik uzskatīts par galvaspilsētas Alžīras aizstāvi. Franču spēki ieņēma pilsētu 1830. gadā ar trešo mēģinājumu un lielgabalu aizveda, Alžīrijas likumdevēji pieprasījuši to atdot.
Francijas prezidents Emanuels Makrons 2017. gadā vizītē Alžīrijā atzina: “Koloniālisms ir daļa no Francijas vēstures. Tas ir noziegums pret cilvēci, tas ir patiess barbarisms, un tas ir daļa no pagātnes, kurai mums jāstājas pretī, arī atvainojoties tiem, pret kuriem mēs pastrādājām šos darbus.”
Tomēr viņš neizteica oficiālu atvainošanos un mudināja alžīriešus nekavēties pie pagātnes netaisnībām.
2023. gadā intervijā žurnālam “Le Point” Makrons pauda: “Man nav jālūdz piedošana, tas nav tas, par ko šeit ir runa. Šis vārds [piedošana] pārrautu visas mūsu saites. Sliktākais būtu nolemt: “Mēs atvainojamies un katrs ejam savu ceļu.””
Nīderlande atvainojas, Beļģijas karalis pauž nožēlu
Viena no retajām valstīm, kas ir sniegusi tiešu un oficiālu valdības atvainošanos par verdzību, ir Nīderlande. 2022. gadā tās toreizējais premjers Marks Rute atzina: “Gadsimtiem ilgi Nīderlandes valsts vārdā cilvēki tika padarīti par preci, ekspluatēti un pazemoti… Šodien es atvainojos Nīderlandes valdības vārdā. Mēs, kas dzīvojam šeit un tagad, varam tikai skaidrākajos vārdos atzīt un nosodīt verdzību kā noziegumu pret cilvēci.”
Sevišķi asiņainas lappuses Āfrikas vēsturē ierakstījusi Beļģija. Vietējiem vergiem šeit par neizpildītu kaučuka normu nocirta plaukstu, līdz iejaucās parlaments un izbeidza Leopolda II biznesu. 2020. gadā Beļģijas karalis Filips vēstulē Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam izteica “visdziļāko nožēlu par šīm pagātnes brūcēm”.
Britu impērijā, kur kādreiz saule nenorietēja, arī neiztika bez vardarbības. Kenijā kikuju sacelšanās laikā (1952–1960) koloniālie spēki nogalināja tūkstošus, ierīkoja koncentrācijas nometnes, spīdzināja un izvaroja. 2013. gadā Lielbritānija samaksāja 19,9 miljonus mārciņu kā “izlīgumu”, bet nenosauca to par kompensāciju.
Desmit gadus vēlāk, viesojoties Kenijā, Lielbritānijas karalis Čārlzs III pauda: “Pastāvēja pretīgi un neattaisnojami vardarbības akti pret kenijiešiem, kad tie izcīnīja sāpīgu cīņu par neatkarību un suverenitāti… Tam nevar būt nekāda attaisnojuma.”
Vācija maksās Namībijai vairāk nekā miljardu eiro
Gandrīz visi nožēlas paudēji izvairās no oficiālas atvainošanās, jo tā var radīt juridiskas sekas – pienākumu maksāt kompensācijas. Vienīgais izņēmums ir Vācija, kas oficiāli atzinusi savu rīcību pret herero un nama tautām par genocīdu. No 1906. līdz 1908. gadam vācu kolonizatori Namībijā sacelšanās laikā nogalināja ap 70 000 pamatiedzīvotāju, un vēsturnieki to nosaukuši par 20. gadsimta pirmo genocīdu.
Vācijas koloniālais režīms nežēlīgi apspieda Namībijas iedzīvotājus
Arhīva foto. Pievienots 28.05.2021. AFP
2021. gadā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss teica: “Mēs tagad oficiāli sauksim šos notikumus par to, kas tie bija no mūsdienu perspektīvas: genocīds. Ņemot vērā Vācijas vēsturisko un morālo atbildību, mēs lūgsim piedošanu Namībijai un upuru pēctečiem.”
Vācija piekritusi izmaksāt 1,1 miljardu eiro finansiālo palīdzību attīstībai. Berlīne juridiski to nesauc par “reparācijām”, un šo summu Namībija saņems pakāpeniski 30 gadu laikā.
Parādu vergturiem maksāja gandrīz 200 gadu
Ja Āfrikas prasības kādam šķiet absurdas, vietā pieminēt šādu faktu – tikai 2015. gadā Lielbritānijas valdība nomaksāja kādu gandrīz 200 gadu vecu parādu ar visiem procentiem. Proti, 1833. gadā Lielbritānija pilnībā aizliedza verdzību, taču vienlaikus valdība nolēma izmaksāt 20 miljonus sterliņu mārciņu (40% no valsts budžeta) kā kompensāciju – nevis vergiem, bet 46 000 viņu īpašniekiem. Vienkāršs strādnieks tolaik pelnīja 20 līdz 30 mārciņu gadā.
Šī nauda kļuva par pamatu daudzām mūsdienu Eiropas bankām un rūpniecības uzņēmumiem. Valsts savukārt aizņēmās naudu bankās, un parādu cilvēktirdzniecības biznesam maksāja paaudzēm ilgi.
Der gan pieminēt, ka ar verdzību viss tik vienkārši nav – vergus piegādāja arī paši afrikāņi, piemēram, Dahomejas karalistes (mūsdienu Beninas teritorijā Rietumāfrikā) ienākumus lielā mērā veidoja “cilvēku medības”. Pat mūsdienu Beninas politikā un biznesā lielu lomu spēlē bijušo vergu tirgotāju ģimeņu pēcteči. Savukārt Austrumāfrikā verdzība bija arābu un indiešu rūpals, bet Āfrikas valstis viņiem savas prasības neizvirza.
Pretim koloniālisma radītajiem zaudējumiem var mēģināt likt rietumvalstu sniegto palīdzību. Pēc aprēķiniem, 60 gadu laikā – no 1960. līdz 2022. gadam – tās apmērs 48 Subsahāras Āfrikas valstīm sasniedzis 1,23 triljonus ASV dolāru.
Jāatgādina gan, ka daļa šīs naudas tērēta dažnedažādu Rietumu konsultantu algām un uzturēšanās izdevumiem. Šāds salīdzinājums atgādina arī Maskavas retoriku par Baltijas valstīs okupācijas laikā uzceltajiem tiltiem, rūpnīcām un dzīvokļu namiem (pamatā iebraucējiem).
KONTEKSTS:
Āfrikas valstis pēdējos gados aizvien skaļāk runā par vēsturisko taisnīgumu un reperācijām koloniālisma radīto zaudējumu segšanai. Summa var sasniegt pat 77 triljonus ASV dolāru. Vadošo lomu uzņēmusies Alžīrija, kas nesen pieņēmusi likumu, kas pasludina Francijas īstenoto koloniālismu šajā valstī par noziegumu, un pieprasa reparācijas.