Filmu recenzija: Atmiņu pavedieni “Liels, drosmīgs, skaists ceļojums” un “Vasaras grāmata”
Kino pasaule vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar atmiņu un sapņu valstību, taču veidi, kā skatītājus iegrilbēt konstruētās pieredzēs, atšķiras kā diena pret nakti. Latvijas Radio raidījumā “Kur kritiķiem nav vietas” kino eksperti Dārta Ceriņa un Žulijens Nuhums Kulibali devās dziļāk divu jaunāko kinodarbu – Dienvidkorejas izcelsmes amerikāņu režisora Kogonadas fantāzijas “Liels, drosmīgs, skaists ceļojums” (A Big Bold Beautiful Journey) un amerikāņu-britu režisora Čārlija Makdauela ekranizācijas pēc Tūves Jansones darba “Vasaras grāmata” – pasaulēs.
Atmiņas un neziņa Kogonadas ceļojumā
Filma “Liels, drosmīgs, skaists ceļojums”, kas kinoteātros nonāca 2025. gada septembrī, stāsta par diviem svešiniekiem, Deividu un Sāru, kas satiekas drauga kāzās un dodas neaizmirstamā ceļojumā, kas palīdz viņiem izprast pagātni un atklāt sevi. Šis ceļojums, ko vada mītiska transporta nomas kantoris, aizved skatītājus dziļi personīgās apziņas un atmiņu neizgaismotajos nostūros. Eksperti norāda, ka filma ir iztēles bagāts stāsts, kurā, lai gan iesaistīti talantīgi aktieri kā Kolins Farels un Margo Robija, neviens no viņiem īsti neuzmirdz. Tās sintētiskā substance un līdzība ar Čārlija Kaufmana darbiem liek aizdomāties par filmas sarežģītību, kas ne vienmēr nozīmē dziļumu. Tomēr filmas radītais iespaids ir izteikti noslēpumains un aicinošs, piedāvājot neparastu pieredzi, kas liek skatītājam reflektēt par savu dzīves ceļu.
Tūves Jansones “Vasaras grāmata” – mierpilns pārlaicīgums
Atšķirībā no Kogonadas piedāvātās nebūtiskās noslēpumainības, Čārlija Makdauela “Vasaras grāmata” atklājas kā viens no gada patīkamākajiem un mierīgākajiem pārsteigumiem. Filmas pamatā ir slavenā Tūves Jansones romāns, kas stāsta par sešgadīgo Sofiju, viņas tēvu un vecmāmiņu, kuri pavada vasaru uz nelielas saliņas Somu līcī. Tā ir dziļi cilvēciska un intīma filma par draudzību, pārdomām par dzīvi un nāvi, par dabas skaistumu un cilvēka spēju pielāgoties zaudējumam. Kinodarbs atgādina Ingmara Bergmana kinovalodu, izmantojot lakoniskus paņēmienus, lai atklātu vairāku paaudžu balsis. Tā ir filma, kas neprasa steigu, bet aicina baudīt mirkli, ieskicējot pārlaicīgas vērtības un dabas klātbūtnes spēku. Romāns, kas pirmo reizi izdots 1972. gadā, ir tulkots vairāk nekā trīsdesmit piecās valodās, un tā 50. jubilejas izdevumā iekļauts jauns priekšvārds un autores eseja.
Kino kā atmiņu un sapņu spogulis
Abi apskatītie darbi, lai arī radikāli atšķirīgi savā izpildījumā un tematikā, spilgti apliecina kino kā medija spēju atspoguļot un izpētīt cilvēka iekšējo pasauli – atmiņas, sapņus un neziņu. Kamēr Kogonada dodas ceļojumā pa prāta labirintiem, Makdauels aicina apstāties un izbaudīt klusumu, ļaujoties dabas un cilvēciskās attiecību maigumam. Abi ceļi, lai arī dažādi, ved uz dziļāku izpratni par sevi un pasauli ap mums.