ASV operācija Venecuēlā un tās iespējamās sekas
ASV prezidenta Donalda Trampa negaidītā militārā operācija Venecuēlā, kuras rezultātā tika sagūstīts un izvests prezidents Nikolass Maduro, ir izraisījusi plašas diskusijas par šādas rīcības potenciālo ietekmi uz starptautiskajām attiecībām. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, analītiķi un politikas komentētāji spriež par to, vai šāds precedents varētu iedrošināt Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu spert līdzīgus soļus attiecībā uz Taivānu. Aģentūra “Bloomberg” gan norāda, ka gadījumā, ja Ķīna izšķirtos par militāru rīcību Taivānas jautājumā, likmes Pekinai būtu ievērojami augstākas nekā ASV gadījumā ar Venecuēlu.
ASV operācija Venecuēlā, kas notika 2026. gada 3. janvārī, tika pamatota ar apsūdzībām narkoterorismā un narkotiku kontrabandā. Lai gan operācija tika veidota kā tiesībaizsardzības pasākums, Trampa administrācija atzina, ka galvenie mērķi bija režīma maiņa un Venecuēlas naftas bagātību kontrole. Šī rīcība ir pretrunīgi vērtēta gan starptautiski, gan ekspertu vidū. Daži uzskata, ka, lai gan Maduro režīms nebija leģitīmi ievēlēts, ASV ir pārkāpušas starptautiskās tiesības, veicot militāru iejaukšanos citas suverēnas valsts iekšienē. Cita starpā, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs norādījis, ka Eiropai pret ASV rīcību Venecuēlā jāizturas reālistiski un tālredzīgi, un ka vairs nevar paļauties uz to, ka ASV vienmēr saskaņos savas darbības ar sabiedrotajiem.
Ķīnas pieeja Taivānas jautājumā
Ķīna tradicionāli uzskata Taivānu par savu neatņemamu teritorijas daļu un nav izslēgusi militāra spēka pielietošanu, lai panāktu salas apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu. Pēdējos gados Pekina ir pastiprinājusi militāro spiedienu, veicot plaša mēroga militārās mācības ap Taivānu, kas ietver blokādes scenāriju izpildi. Šādas mācības, ko Ķīna nodēvējusi par “Misiju Taisnīgums 2025”, bieži tiek raksturotas kā “nopietns brīdinājums” separātistu spēkiem.
Neskatoties uz militāro spriedzi, daudzi analītiķi norāda, ka tieša militāra eskalācija pirms 2027. gada nav gaidāma, jo Ķīna koncentrējas uz ekonomikas stabilizēšanu un nevēlas riskēt ar starptautisku pretreakciju. Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins savā Jaungada uzrunā 2026. gadā uzsvēra, ka Taivānas atkalapvienošanās ar Ķīnu ir neapturama un neatgriezeniska tendence.
Atšķirīgās likmes un stratēģiskie apsvērumi
Atšķirībā no Venecuēlas, Taivānas gadījumā Ķīnai likmes būtu daudz augstākas, jo salas ģeopolitiskā nozīme ir daudz lielāka. Taivāna ir vadošā demokrātiskā valsts Āzijā un atrodas globālo vērtību ķēžu centrā, padarot tās drošību par Amerikas Savienoto Valstu galvenajām interesēm. ASV ir arī likumdošanas pienākums nodrošināt Taivānas militārās spējas aizsargāt sevi.
ASV politikas veidotāji ir vienisprātis, ka miers Taivānas šaurumā ilgstoši neturpināsies. Lai gan ir aicinājumi sagatavoties karam ar Ķīnu, citi uzskata, ka ASV politikas galvenajam mērķim jābūt miera un stabilitātes saglabāšanai, nevis Taivānas jautājuma pilnīgai atrisināšanai. Tas ietver izvairīšanos no Sji Dzjiņpina iespiešanas stūrī un pārliecināšanu, ka apvienošanās ir tāla nākotne.
Ķīnas militārā stratēģija un iespējamie riski
Pēdējo gadu laikā Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija (TAA) arvien vairāk koncentrējas uz blokādes scenāriju izpildi militārajās mācībās ap Taivānu. Šī pieeja atspoguļo Pekinas stratēģijas maiņu, izvēloties ilgtermiņa spiedienu ar blokādes metodēm, nevis tiešu iebrukumu. Tiek simulēta Taivānas ostu un jūras ceļu bloķēšana, lai radītu sociālu un politisku destabilizāciju salā, jo Taivānas energoresursu rezerves ir ierobežotas.
Lai gan Ķīna pastāvīgi pilnveido blokādes scenārijus, tūlītēja militāra eskalācija nav gaidāma, jo Ķīna koncentrējas uz savas ekonomikas stabilizēšanu un nevēlas riskēt ar starptautisku pretreakciju. Tomēr Taivānas valdība un drošības iestādes ir gatavas rīkoties, un ASV turpina nodrošināt militāro atbalstu salai, tostarp piegādājot ieročus.
Trampa doktrīna un globālās sekas
ASV prezidenta Donalda Trampa rīcība Venecuēlā ir rosinājusi plašākas debates par viņa ārpolitikas pieeju, ko daži dēvē par “Donro doktrīnu”, kas pārspēj pat vēsturisko Monro doktrīnu. Šī pieeja liecina par gatavību ASV izmantot militāru spēku savu interešu aizstāvēšanai un ietekmes sfēru paplašināšanai. Lai gan šāda pieeja varētu būt signāls Krievijas atturēšanai, tā rada arī bažas par turpmāku nestabilitāti pasaulē. Eiropai šajā kontekstā ir svarīgi saglabāt apņemšanos iestāties par starptautisko tiesiskumu, vienlaikus cenšoties izprast ASV rīcības motīvus.