Lasot starp rindiņām, vajadzētu būt saprotamam, par ko un kuru rakstu.
Jā – pilnībā piekrītu un atbalstu ideju, ka mākslinieki ir un var būt labāki revolucionāri dažādos līmeņos.
Jā, māksliniekam piemīt citāds redzējums uz lietām, un noteikti varu sacīt (jo arī es esmu māksliniece pēc diploma, profesijas, pārliecības), ka mākslas valoda mani ir iemācījusi raudzīties uz dzīvi ne rozā brillēs.
Bet kaut kas tajā visā ir… un tomēr – ne par to ir stāsts. Viena ļoti būtiska un ārkārtīgi svarīga lietu kārtība ir – “nededzināt tiltus”. (Mīļie, kuram kas nāk prātā nupat – tā ir un paliek jūsu interpretācija.)
Jo viens valsti vadīt nevari, ja visus esi nosaucis par kretīniem, idiotiem, zagļiem un visādiem citiem maziem riebeklīšiem.
Šeit būtu dikti, dikti jāuzmanās nesaslimt ar esošo latvju nešpetnības slimību – visi citi muļķi, izņemot mani! – bišķiņ paslimojam, un viss.
Ir jāiet uz priekšu, un jāsit pa sevis dievināšanas bremzēm.
Lūdzu, ir jāsaprot, ka vienkāršais cilvēciņš, kurš ceļas no rīta uz darbu, maksā nodokļus, audzina citus latvietīšus savai zemei, pērk un pārdod, dzīvo, ir tas, kura labā ir jāstrādā.
Lai viņš un viņa bērni paliek un aug Latvijā! Lai lauku skolas tiek turētas dzīvas un tām tiek rasts finansējums! Lai robeža ir droša, nevis vājais punkts, jo nav cilvēku pierobežā!
Jāiemācās uzticēties saviem cilvēkiem, mazinot “slimīgos” Eiropas naudas iepirkumu birokrātiskos čupus.
Jāpalīdz savējiem attīstīties, nevis ar visu maksimāli biezāko lupu čakarēt katru jauno uzņēmēju.
Jā, mēs vienmēr kļūdīsimies. Jā, naudu zaudēsim.
Bet, ja būsim sava cilvēka pusē, ja panāksim kaut mazāko uzticēšanos no savas zemes cilvēka, ja neskaldīsim viņu par katru kļūdu, – tad un tikai tad var sākt runāt par savu spalvu spodrināšanu.
Kaut kā aplami būtu pakāpties augstāk par citu uz viņa pleciem un “izrakt” visādus mēslus (sorry).
Nenoliedzami – ir jādara, lai mums mūsu zemē būtu labi. Ir nepieciešamas pārmaiņas.
Bet tām nevajadzētu būt sevi glorificējošam pasākumam ar cerību, ka “mani mīlēs visi” un katrs celsies “novākt” visus kretīnus kopā ar mani.
Mākslinieki mīļie, – jā, ejam, darām, ceļamies kājās par savu tautu, zemi Latviju, bet ar mīlestības devu azotītē, nevis niknumu, draudiem un savu pašpārliecināto pareizību, kura (atvainojos) nevienam neinteresē.
Nekļūstam par sliktāko, kas latvietim raksturīgs – nešpetnu dabu un brokastīs pie kafijas otru latvieti uzkožam.
P.S. Dārgie, kuri naski komentē par tēmu “spoguļošana”, varbūt arī jūsos kas tāds mīt?
Pārpublicēts no Facebook